Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Lubānas pagastā jau kopš pavasara notiekot šausmu lietas. Plašu teritoriju starp Lubānu un Jaungulbeni savos nagos ir sagrābusi kāda banda. Viss sākās maijā, kad agrā rīta stundā bandīti nošāva divu māju saimniekus, izlaupot viņu saimniecības. Toreiz slepkavniekus esot mēģinājuši noķert vācu karavīri, tomēr bez jebkādiem panākumiem. Kā akā iekrituši.
Kādu brīdi varas darbi norima, tomēr viens pēc otra saimnieki sāka saņemt draudu vēstules. Tajās laupītāji pieprasīja izmaksāt lielas naudas summas. Ja nē – nāve. Saimnieki naudu nav maksājuši, bet policijai un karavīriem vainīgos atrast neizdevās.
Nosacītais miera stāvoklis pārtrūka līdz ar pirmās ražas ienākšanu. Augusta sākumā no ļaundaru rokas krita nākamais saimnieks. Bet pāris dienas vēlāk plašā reidā cieta vēl vairākas saimnieku mājas. Šoreiz saimnieki mēģināja kopīgi aizstāvēties, atsitot vairākus uzbrukumus, tomēr atkal bija kritušie.
Laupītāji atgriezās pie viena no upuriem, lai nomētātu viņa māju ar granātam. Saimniekam izdevās paglābties, tomēr māja izpostīta. Pēc pēdējiem briesmu darbiem saimnieki sāka nostiprināt mājas gluži kā cietokšņus. Tāpat vaininieku meklēšanā iesaistījās policisti ar suņiem. Bet atkal, bez panākumiem.
Pie saimniekiem atkal sāka plūst draudu vēstules. Šoreiz laupītāji izvirzīja ultimātu – saimniekiem esot lēti jāpārdod sava labība bezzemniekiem. Tie, kas nepakļausies, tiks bargi sodīti. Turpinājās arī uzbrukumi. Ja saimniekus no nocietinātās mājas laukā dabūt nevar, tad aizdedzina šķūni vai citas nepieskatītas saimniecības būves. Bandīti esot arī apšaudījuši pašu Lubānas miestu, par laimi, bez upuriem. Karavīri un policisti šiem uz pēdām netiekot, vien zināms, ka bandā kopumā 5 biedri.
Mans tēvs teica, ka te ir darīšana ar kaut ko vēl ļaunāku kā prastiem noziedzniekiem. Viņaprāt, tie esot pārliecināti lielinieki, kuri Lubānas apkārtnē izvēršot šķiru cīņu. Bet šķiru cīņā politika un bandītisms ejot roku rokā. Un noteikti, ka šādām darbībām esot arī atbalstītāji vietējo vidū, kas priecājoties par nīsto saimnieku ciešanām.
*1918. gada 26. oktobra ieraksts dienasgrāmatā.
