Ar pētnieku satiekos dienā, kad izstāde tiek iekārtota. Jensena pētījums ietver itāļu, zoroastriešu, musulmaņu, zviedru kopienas.
Taču nozīmīgu daļu pētījumā – un arī dokumentālajā filmā – ieņem tieši latviešu kopiena, nebūt ne daudzskaitlīgākā.
"Latviešu kapsēta šeit izveidojās 1952. gadā – laikā, kad nepastāvēja neatkarīga Latvijas valsts. Man šķita – šeit slēpjas stāsts par īpašu vietu Apvienotajā Karalistē mītošajai latviešu kopienai," savu interesi skaidro Jensens.
Pētnieku arī saistījusi latviešu vēlme uzticēt savus, bieži, ļoti personiskos stāstus. Piemēram, gluži nejauši kapsētā sastaptā Inese Plūce, kuru pētnieks dēvē par "burvīgu dāmu devītajā gadu desmitā". Pētījumā ļoti atsaucīgs bijis arī latviešu prāvests Andris Abakuks un Latvijas vēstniece Apvienotajā Karalistē Ivita Burmistre.
"Papildus iemesls iedziļināties latviešu stāstā ir šī brīža konteksts," saka pētnieks. "Pašreiz Ukrainā notiekošais biedējoši atgādina tās pieredzes, ko piedzīvoja Otrā pasaules kara bēgļi. Vēsture šeit spēcīgi rezonē."
Pētot latviešus caur mirušo piemiņas kultūras prizmu, pētnieks pamanījis lielu lepnumu par savām saknēm.
"Latviešiem apbedījumu vietas nozīmē ļoti daudz, un skatījums atšķiras no britiem ierastā. Šķiet, ka latviešiem kapu apmeklējums ir daļa no socializēšanās. Tas nav tikai par sērošanu. Kapos var sarīkot arī pikniku un, manuprāt, tas ir lieliski," smaidot atzīst Jensens.
Pētījuma nosaukums ir "The living and the dead" jeb – "Dzīvie un mirušie" – un šādā fokusā latviešu kapu svētki iederas lieliski, saka pētnieks.
Pilnu rakstu lasiet šeit.
