Īsumā
- Pēc Otrā pasaules kara 12 miljoni eiropiešu, tostarp 120 000 latviešu, atradās ārpus savas dzimtās valsts.
- Rietumu sabiedrotie uzstāja, ka PSRS pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas sagrābtajās teritorijās uztur nelegālu okupāciju. Tāpēc ASV un Lielbritānijas valdības pārvietotās personas no Baltijas valstīm un Austrumpolijas neuzskatīja par PSRS pilsoņiem un atteicās veikt piespiedu repatriāciju.
- Pārvietoto personu jeb ''dīpīšu'' nomitināšanai Vācijā, Austrijā un Beniluksa valstīs bija izveidots plašs nometņu tīkls.
- Dīpīšu nometnes bija iedalītas, balstoties uz etnisko piederību. Katrai tautībai bija atļauts izveidot savu pašpārvaldi.
- Latviešu nometnēs iekšējo kārtību regulēja savdabīga ''konstitūcija'', kas nodrošināja efektīvu administrāciju.
- Sākot ar 1946. gada otro pusi, līdz ar Rietumu sabiedroto valstu robežu atvēršanu pārvietotajām personām no nometnēm sākās masveida izceļošana. Līdz 1950. gada beigām lielākā daļa nometņu iedzīvotāju bija izbraukuši uz ASV, Lielbritāniju, Kanādu un Austrāliju. Nometnēs bija palikuši tikai nevarīgi vecīši un kara invalīdi, kuri neatbilda anglosakšu valstu valdību izvirzītajiem atlases kritērijiem.
Eiropas vēstures izdzēšana
Kopš 2.marta pie LTV skatītājiem ir nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, kas stāsta par aizraujošiem un līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā.
Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds (Jēkabs Reinis) kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (Agnese Cīrule) ir medmāsa. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi maina viņa dzīvi.
Otro pasaules karu šokējošu padarīja ne tikai brutalitāte un mērogi kaujas frontēs. Vēriens un nežēlība, ar kādu divas totalitārās ideoloģijas – nacisms un padomju komunisms -, īstenoja Eiropas etnisku un sociālu pārveidi, bija kas iepriekš nepieredzēts. Eiropas vēsturiskā etniskā un sociālā sastāva iznīcināšana sākās ar badu Ukrainā 1933. gadā un noslēdzās ar pēdējām masveida vāciešu deportācijām no Centrāleiropas un Austrumeiropas 1950. gadā, kara laikā procesam sasniedzot šaušalīgu kulmināciju.
Totalitāro režīmu politikas un represiju tiešs rezultāts bija arī 12 miljoni pārvietoto personu, par kuru tālāko nākotni bija jāvienojas sabiedroto valstu politiķiem.
Šie 12 miljoni veidoja savdabīgu kaleidoskopu. Starp pārvietotajām personām bija gan tikko no ieslodzījuma koncentrācijas nometnēs atbrīvotie, gan piespiedu darbā uz Vāciju aizvestie strādnieki, gan padomju karagūstekņi, gan Rietumu sabiedroto rindās karojošie poļi un čehi, gan no padomju represijām bēgošie civiliedzīvotāji, gan dažādu tautību nacistiem pakļautās vienībās cīnījušies karavīri, gan arī kolaboracionisti un kara noziedznieki. Tikpat raibs bija arī pārvietoto personu etniskais sastāvs – francūži un poļi, baltieši un dienvidslāvi, ebreji un ukraiņu kazaki.
Sabiedroto dilemma
Attiecībā uz pārvietotajām personām no Rietumu sabiedroto kontrolētajām valstīm jautājumu bija maz. Šie cilvēki pēc iespējas ātrāk gribēja atgriezties mājās, un vienīgie ierobežojumi saistījās ar loģistiku un lielo cilvēku skaitu – 1945. gada vasarā Vācijā atradās ap 2,3 miljoniem francūžu, 500 tūkstošiem beļģu, 400 tūkstoši nīderlandiešu un 200 tūkstoši itāļu. Bet ko darīt ar vairākiem miljoniem eiropiešu no valstīm, kas tobrīd atradās Sarkanās armijas kontrolē? Vien pavisam visam neliela daļa izrādīja entuziasmu atgriezties. Daudzi pat bija gatavi labāk izdarīt pašnāvību, lai tikai nepiedzīvotu repatriāciju.
Miera konferenču laikā padomju puse uzstāja, ka PSRS pilsoņi ir repatriējami pēc iespējas ātrāk. Pret pašu principu ASV un Lielbritānijai iebildumu nebija. Bet kurus cilvēkus var uzskatīt par padomju pilsoņiem? Izmantojot Molotova-Ribentropa paktu, PSRS bija nelegāli okupējusi Baltijas valstis un Austrumpoliju, un padomju delegācija vēl nebija panākusi vienošanos ar Lielbritāniju un ASV par sagrābto teritoriju nākotni.
Pirmajos pēckara gados Aukstā kara izcelšanās vēl nebija garantēta un valdīja neziņa. Baltiešu ''dīpīšu'' vidū ilūzijas par kara izcelšanos starp Rietumu sabiedrotajiem un PSRS un līdz ar to Baltijas atbrīvošanu mijās ar bailēm no izlīguma un piespiedu repatriācijas. Bažas vēl vairāk pastiprināja ziņas par notikumiem Francijas okupācijas zonā Vācijā. Francijas attieksme pret baltiešiem bija mazāk pozitīva kā ASV un Lielbritānijai, un leģionā dienējušu vīriešu izdošana PSRS nebija retums.
Sava ‘’konstitūcija’’ un universitāte
Nedrošības pilnās dienas ''dīpīši'' vadīja speciālās nometnēs. Pirmās pārvietotajām personām paredzētās nometnes sabiedrotie izveidoja jau 1945. gada pavasarī, un gada vidū Vācijā, Austrijā un Beniluksa valstīs jau pastāvēja plašs nometņu tīkls. Katrai tautībai sabiedrotie atļāva samērā plašas pašpārvaldes tiesības, līdz ar to nometnes pārvērtās par savdabīgām valstīm valstī.
Nozīmīgākās latviešu nometnes atradās Pinebergā, Eslingenē, Cēdelheimā un Forenvaldē. Tā kā vairums latviešu ''dīpīšu'' bija vidusšķiras izcelsmes – labi izglītoti, ar pieredzi administrēšanā, spēcīgām profesionālām iemaņām vai talantiem kultūras laukā -, arī latviešu nometnes kļuva par labi pārvaldītām vienībām.
Latviešu nometnes ASV un Lielbritānijas okupācijas zonās pat vienoja kopēja demokrātiska ‘’konstitūcija’’.
Tā paredzēja, ka katra nometne ik uz pusgadu ievēlēja 15-20 cilvēku lielas komitejas, kuras kā parlamenti tālāk izvēlējās katras latviešu nometnes ‘’valdību’’ 5 līdz 6 cilvēku sastāvā.
Nometnēs valdīja aktīva sabiedriskā un kultūras dzīve. Latviešu ''dīpīši'' organizēja teātra trupas, orķestrus, korus, sporta spēles un pārgājienus. Nometnēs bija izveidotas skolas, kurās latviešu bērni varēja turpināt izglītību. Daudzi no trimdā nonākušajiem bija jauni cilvēki, kuru studiju gaitas bija pārtraucis karš.
Tāpēc izglītotie baltieši vienojās par vēl ambiciozāku soli un 1946. gada 9. janvārī Hamburgā dibināja Baltijas Universitāti.
Tajā lekcijas lasīja mācībspēki, kas iepriekš bija strādājuši Latvijas, Igaunijas un Lietuvas universitātēs. Liels skaits baltiešu studēja arī citās Vācijas universitātēs, tostarp Starptautiskās bēgļu organizācijas universitātē.
Ap universitātēm sāka veidoties aktīva studiju dzīve. Studenti gribēja turpināt pirms kara tradīcijas, un svarīga to daļa bija studentu korporācijas. Pirms kara dibināto korporāciju vidū nebija skaidrības par tālāko darbības atjaunošanu, tāpēc latviešu studenti 1947. gadā Vācijā dibināja četras jaunas studentu un trīs studenšu korporācijas.
Neziņas nomāktie
Panākumi nometņu pārvaldībā neizslēdza nomācošus dzīves apstākļus. Zināmas problēmas radīja pārtika. Lai gan sabiedrotie ''dīpiešiem'' nodrošināja 2000 kalorijas dienā, pārtikas kvalitāte ne vienmēr bija apmierinoša un dažkārt pārtikas devas bija mazākas. Tomēr, pat ja pārtikas deva nesasniedza solītās 2000 kalorijas, šajā periodā tas bija krietni vairāk nekā lielākajai daļai vāciešu. 1946./47. gada mijā, kad Vāciju piemeklēja smaga pārtikas krīze, nebija retums gadījumu, kad ''dīpīši'' mainīja pārtiku pret nepieciešamām precēm un pat vērtslietām.
Daļēji problēmu latviešu ''dīpīši'' risināja, nometnēs pārtiku audzējot paši, brīvos zemes gabaliņus pārvēršot par sakņu un ogu dārziem.
Bet vissmagākās bija psiholoģiskās mocības. Kā jau iepriekš minēts, pirmajos gados nebija nekādu garantiju, ka ASV un Lielbritānija nepanāks vienošanos ar PSRS. Atsevišķas Starptautiskās bēgļu organizācijas amatpersonas uzskatīja, ka liela daļa latviešu ir jāatgriež Padomju Savienībā, kā ieganstu minot sadarbību ar nacistu režīmu. Bažas pastiprināja ziņas par latviešu leģionāru izdošanu Zviedrijā. Nometnēs izvēlētie vadītāji un trimdā palikušie diplomāti nenogurstoši iesaistījās cīņā par latviešu interešu aizstāvību.
Daudzi, it īpaši pusmūža un vecāka gadagājuma cilvēki, slīga dziļā depresijā par zaudētajiem tuviniekiem, dzimteni un karjeras sasniegumiem pirms kara. Netrūka arī kara laikā psiholoģiski un fiziski smagi traumētu cilvēku, kuriem izredzes atgriezties normālā dzīvē bija mazas. Slīgšana dziļā alkoholismā un pašnāvības starp nomāktajiem nebija retums.
Krietni vieglāk dzīvi nometnēs uztvēra jaunāka gadagājuma cilvēki, no kuriem daudzi vēlāk trimdā atcerēsies ''dīpīšu'' laikus ar zināmu romantisma pieskaņu, atceroties studijas universitātē, izbraukumus zaļumos, pirmos randiņus un iespēju dzīvot latviešu vidū. Tomēr tobrīd gandrīz ik viens no jaunajiem cilvēkiem sapņoja par iespēju pamest Vāciju un uzsākt jaunu dzīvi Lielbritānijā, Austrālijā, Kanādā vai vislabākajā gadījumā ASV.
Izceļošana un ''dīpīšu'' laika gals
Labi pārvaldītās nometnes nodrošināja latviešu ''dīpīšiem'' ne tikai labākus dzīves apstākļus, bet arī ievērību un simpātijas no sabiedroto militārpersonu un politiķu puses. Lielbritānijas, ASV, Kanādas un Austrālijas politiķu vidū nostiprinājās priekšstats par latviešiem (kā arī lietuviešiem un igauņiem) kā strādīgiem vidusšķiras izcelsmes protestantiem jeb ''paraugminoritāti'', kura viegli integrēsies šo valstu sabiedrībās.
Lielbritānija 1946. gadā izsludināja tā dēvēto ‘’Baltijas gulbēnu’’ programmu, kas paredzēja uzņemt 5000 jaunas baltiešu izcelsmes sievietes kā medmāsas darbam slimnīcās.
Lai gan programmas izvirzītā kvota netika pilnībā izpildīta, 1946. gada izskaņā un 1947. gadā 3891 sievietes devās strādāt uz Apvienoto Karalisti. Līdzīgu programmu Lielbritānijas valdība drīzumā izsludināja arī darbspējīgu jaunu vīriešu uzņemšanai. Lielbritānijas piemēram sekoja arī Austrālija un Kanāda.
‘’Baltijas gulbēnu’’ programmas kvotu nepiepildīšana parādīja, ka baltiešu ''dīpīšu'' vidū valda atturība izceļošanai uz Lielbritāniju. Pēc kara sadzīves apstākļi Lielbritānija bija smagi. Nedaudz pievilcīgāka šķita Austrālija un Kanāda, tomēr vairākums ''dīpīšu'' sapņoja nonākt ASV.
Sākotnēji ASV politiķi bija atturīgi pret pārvietoto personu uzņemšanu. Tomēr dažādu etnisku (it īpaši ebreju, poļu un lietuviešu) un reliģisku grupu spiediena rezultātā politika pakāpeniski mainījās. 1948. gada 25. jūnijā ASV prezidents Harijs Trūmens parakstīja pārvietoto personu likumu. Likums paredzēja uzņemt kopumā 200 000 pārvietoto personu. Sākotnēji pieteikumu izskatīšanas process bija lēns, ASV iestādēm raugoties, lai netiktu uzņemtas personas, kuras bija sadarbojušās ar nacistiem.
Pēc šādas definīcijas migrācija uz ASV būtu liegtas visiem latviešu leģionā dienējušajiem, tomēr jau drīz, saasinoties attiecībām ar PSRS, lēmums tika mīkstināts.
ASV valdība atzina, ka latviešu leģions bija vērsts cīņai pret PSRS, nevis Rietumu sabiedrotajiem, un tāpēc bijušie leģionāri nav uzskatāmi par naidīgiem ASV.
Līdz ar ASV durvju atvēršanu sākās masveida izceļošana no ''dīpīšu'' nometnēm, un līdz 1950. gada beigām lielākā daļa iemītnieku bija devušies tālākā trimdā. Bet vēl arvien, lai saņemtu atļauju izceļošanai uz kādu no anglosakšu valstīm, ''dīpīšiem'' bija jāatbilst stingri izvirzītiem kritērijiem -
izceļotājiem bija jābūt darba spējīgiem, vēlams jauniem un pie labas veselības.
Toties vecāka gadagājuma cilvēkiem un invalīdiem izbraukšanas atļauju saņemt bija grūti. Rezultātā ''dīpīšu'' nometnēs iestrēga tūkstošiem pašu nevarīgāko. Piecdesmito gadu vidū nometnēs pavērās patiesi nožēlojama aina, nespējniekiem vadot savu dzīvi pilnīgā aizmirstībā. Redzot, ka nometnēs palikušie nevienam nav vajadzīgi, Vācijas Federatīvās Republikas valdība piecdesmito gadu vidū pakāpeniski likvidēja nometņu tīklu, palikušajiem piešķirot Vācijas pilsonību un slēdzot pēdējo nometni Forenvaldē 1957. gadā.
