Šajā dienā publicists Arturs Kroders laikrakstā "Laika Vēstis" rakstīja: "Tautu pašnoteikšanās princips sāk piepildīties. Viņš nav vairs tikai teorētiska doma vien, bet aizvien vairāk kļūst par politikas praktisko darbu. Pēdējās avīžu ziņas vēsta, ka Ukraina sevi izsludinājusi par demokrātisku republiku, no Helsingforsas ziņo, ka Seims nolēmis sevim ņemt bijušā cara un Somijas lielkņaza tiesības, t.i. kļūt par patstāvīgu. Arī Igaunijas Zemes padome tiek sasaukta Igaunijas Satversmes sapulces organizēšanai. Tāpat ir ziņas no Besarābijas, no kazakiem, Kaukāza. Visur, visās tautās jau tautu pašnoteikšanās principu sāk dzīvē izvest."
Tautu pašnoteikšanās tiesību jēdziens Eiropas un pasaules politikā ienāca 19. gadsimtā, pieaugot jaunu, uz nacionālas kopības pamatiem veidotu valstu skaitam.
Dažos gadījumos notika jauno valstu izraušanās no veco monarhiju skavām, kā Balkānos, sairstot osmaņu sultāna varai, citkārt, gluži otrādi, līdz tam suverēnu monarhu pārvaldītas teritorijas tika sakausētas jaunā nācijvalstī, kā Vācijā un Itālijā.
Tomēr līdz pat Pirmajam pasaules karam pamatā netika apšaubītas impēriju tiesības ar spēku paturēt tautas savā pakļautībā. Arī Krievijas impērija – šis tautu cietums – šķita esam ar gana stipriem mūriem. Taču, līdz ko šo būvi saļodzīja karš un revolūcija, ieslodzītie sāka domāt par izraušanos brīvībā.
Arī Artura Krodera raksts iezīmē Latviešu pagaidu nacionālās padomes galveno uzdevumu: organizēt latviešu tautas suverenās gribas īstenotāja – Satversmes sapulces – ievēlēšanu.
Kā tautu pašnoteikšanās tiesību pirmo pilnvērtīgo īstenojumu starptautiskajā praksē parasti piesauc ASV prezidenta Vudro Vilsona uzstāšanos Savienoto Valstu Kongresā 1918. gada 8. janvārī, kurā viņš nāca klajā ar saviem "14 punktiem" – principiem, kādos būtu jābalstās pēckara izkārtojumam Eiropā un pasaulē.
Patiešām, Vilsona punktos ietverta, piemēram, būtiskā prasība, lemjot par koloniālo īpašumu statusu, šo teritoriju iedzīvotāju intereses uzlūkot kā vienlīdz svarīgas ar potenciālā teritorijas pārvaldītāja interesēm.
Tomēr vienīgā Eiropas nācija, kuras tiesības uz suverēnu valsti piesauktas Vilsona tēzēs, ir poļi, kuru valstiskumu kaimiņu impērijas bija iznīcinājušas 18. gadsimtā.
Pat Austroungārijas – Antantes valstu pretinieces – tautu sakarā Vilsons runā tikai par autonomijas tiesībām.
Savukārt Krieviju prezidents savos "14 punktos" uzlūko joprojām kā vienotu veselumu, bilstot, ka pārējām nācijām jāattiecas pret to ar vislielāko pretimnākšanu neatkarīgi no pārvaldes formas, kuru Krievija sev izvēlētos. Un, galu galā, Vilsons ar savām tēzēm nāca klajā tikai 1918. gada sākumā, tātad – vēlāk nekā savas pašnoteikšanās tiesības bija pieteikušas vairums no bijušās Romanovu impērijas tautām.
Jāsaka, daudz radikālāk par Krievijas nāciju pašnoteikšanos runā cits dokuments: Krievijas tautu tiesību deklarācija, kuru 1917. gada 15. novembrī (pēc jaunā stila) parakstīja nule pie varas nākušās boļševiku valdības vadītājs Vladimirs Ļeņins un komisārs nacionalitāšu jautājumos Josifs Staļins.
Tur deklarēta visu bijušās impērijas nāciju līdztiesība un pašnoteikšanās tiesības, tiesības uz neatkarīgu valsti ieskaitot. Boļševiki, šie oportūnisma ģēniji, visiem solīja to, ko tie gaidīja, tai skaitā suverenitāti tautām.
Protams, tā bija tikai deklarācija, un jau drīz pēc tam sekojošie notikumi rādīja, ka padomju politikas prakse ir krietni citāda, tomēr šai deklarācijai bija nenoliedzami aktivizējoša ietekme uz bijušās Krievijas impērijas tautu, tostarp latviešu, pašnoteikšanās procesu.
Tiktāl par tautu pašnoteikšanās principu kā mūsu pirmās pašnoteikšanās deklarācijas starptautiski tiesisko pamatu.
