Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Tikmēr Oļģerds Parīzē vienu pēc otras saņem vēstules no sena, tuva paziņas Andrē Sevjē, kurš uzturas Ķīnā un tik tikko uzzinājis par Džo nāvi. Andrē stāsta par savu dzīvi Ķīnas ostā, lūdz viņam atsūtīt Džo foto piemiņai, kā arī iztālēm ilgojas pēc atgriešanās Eiropā. Šī nav vienīgā vēstule saistībā ar brāli, līdzjūtību izsaka arī kāds cits paziņa, kurš atminas kopīgās dienas ar Grosvaldu ģimeni. Jūnija beigās pieminam arī pirms gada noslēgto Versaļas miera līgumu, kas atstājis tik būtisku iespaidu pasaules vēsturē.
Laikraksti savukārt ziņo par citiem būtiskiem, ar Grosvaldu ģimeni saistītiem notikumiem, - ar zviedru tvaikoni “Egil” no Stokholmas Rīgā ieradies Fridrihs Grosvalds, bet Ārlietu ministrija saņem telegrammu no Oļģerda Grosvalda saistībā ar Troickas pulku - latviešu karavīri uzsākuši ceļu no tālās Vladivostokas atpakaļ uz Latviju.
16.06.1920. – 30.06.1920.
18. jūnijs
Šodien varam lasīt Mērijas atmiņas par kādu jauku vasaras rītu, braucot uz Pēterburgu. Pajūgus, kuros brauca Mērijas vīrs ar bīskapu Freifeldu, kā arī Mērija pati ar dēlu, pa ceļam svinīgi un sirsnīgi uzņem kādā ciemā. Grīnbergi jūtas ļoti aizkustināti.
Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas
[..] tad Freifelda kundze brauca atpakaļ uz Pēterpili un kādā jaukā rītā divi pajūgi mūs aizveda. Pirmajā sēdēja bīskaps Freifelds un tēvs, otrajā Manuels un es. Mēs ērti braucām pa slaveno Maskavas šoseju. Mūsu pajūgs bija ērta pilsētas ekipāža, ko bagātais saimnieks, kurš mūs veda uz pilsētu, bada laikos par sviestu iemainījis no fabrikanta Begera mūsu draudzes loceklim. Bija jauks rīts. Tā ap pusdienlaiku ar labiem zirgiem pa gludo šoseju mēs ātri bijām aizbraukuši un tuvojāmies Kolomovkai. Netālu no baznīcas mūs sagaidīja ar kora dziedāšanu. Uz ielas blakus koka baznīcai pajūgi apstājās, koris dziedāja apsveikuma dziesmas un korāļus. Nekad vēl nebiju tik lepni izkāpusi no ratiem kā toreiz, kad mūs svinīgi sagaidīja ar mūziku. Tēvs aizkustināts teica uzrunu un pateicās savā un Freifelda vārdā, tad sākās apsveicināšanās ar atsevišķām personām. Daudzi bija ieradušies no Pēterpils, lai apvienotu iespēju tikt pie produktiem ar baznīcas svētku iespaidiem.
21. jūnijs
1920. gada jūnijā Margarētas dienasgrāmatā varam lasīt tikai vienu ierakstu (8.06.), šķiet, ka tas ir bijis mierīgs un pārdomu pilns mēnesis viņas dzīvē, taču pirms gada piefiksētu domu un notikumu ir krietni vairāk. Piedāvājam atskatīties uz Margarētas 21. jūniju 1919. gadā, kurā jūtam gan viņas pavisam personīgās jūtas, pārdzīvojumus un priekus, gan arī lasām par brīnišķīgi pavadītu laiku havajiešu mūzikas pavadībā.
Margarēta Grosvalde #diary
21.6.1919.
I was simply unable to hear conversations regarding Murray any longer, and I sent him a flag, with a few neutral words. I received a letter and a button – brooch in return. Joe came home for the week-end to-day and took us to the Savoy for a coffee and a beautiful Hawaiian band.
22. jūnijs
Neilgi pirms Jāņiem, kad daudzās mājās arī šajos laikos tiek gatavots Jāņu siers, varam par to lasīt arī Mērijas atmiņās. Viņa raksta, ka nekad iepriekš pagatavošanas procesu nebija redzējusi (līdz ar to pati nebija to darījusi), taču tad šāda iespēja radusies un visi priecājušies par to. Pēc siera baudīšanas vakara nākamajā rītā ģimeni gaidīja skaists ceļš Novgorodas virzienā; pēc Mērijas apraksta gandrīz iespējams iztēloties baznīcu torņus un spirdzinošo avota ūdeni.
Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas
Es nekad netiku redzējusi, kā īsti taisa Jāņu sieru. Kādu pēcpusdienu mūsu saimniece paņēma lielu katlu un tā kā es tobrīd atrados virtuvē, drīkstēju redzēt, cik ātri un apetelīgi mums pagatavoja Jāņu sieru. Dienās, ko mēs pavadījām Lašino, šai jaukajā mājā, mēs īsti sadraudzējāmies – vīri, sievas un arī bērni. Man par pateicību un atmiņām gribējās viņiem atstāt kādu dāvanu, tā kā citu neko nevarēju, mēs ar tēvu* vienojāmies katrai ģimenei uzdāvināt pa sudraba karotītei no tām, kuras es biju paņēmusi no Pēterpils. [..] Agri no rīta mēs braucām tālāk un, kad tālumā bija redzami Novgorodas daudzo baznīcu torņi, uzlēca saule. Pirms Novgorodas mēs vēl pieturējām pie klostera. Tam pretī bija aka, uzbūvēta virs dziedinoša avota. Es nezinu, vai izveseļojos dzerot ūdeni vai arī cerēju, ka vēlāk piepildīsies tas, ko iedomājos dzerot. Mēs visi dzērām garšīgo akas ūdeni, sevišķi tēvs, kurš bija liels kārumnieks uz dažādu avotu un aku ūdeņiem. Neviens no mums neizārstējās no savām vainām un vai piepildījās mūsu vēlējumi, es neatceros.
*Mērijas vīrs Jānis Grīnbergs
23. jūnijs
Mērija atminas Jāņu svinības Dubrovā - skaisto pēcpusdienu, kurā viņa, strīpainos svārkus un krāšņā lakatā tērpusies, kopā ar vīru pieņēmusi sveicienus nākamās dienas Jāņos, kā arī pašas svinības pļavā, kurās gan ieradās arī kāds negaidīts viesis. Jāņu vakarā gan rīta gaisma netika sagaidīta, Grīnbergu ģimene laicīgi devās pie miera, toties uzdāvinātie cālēni viņus visus priecējuši vēl labu laiku.
Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas
Mēs ieradāmies vēlā pēcpusdienā. Augusts laicīgi pateica, ka daudzi draudzes locekļi nāks mūs apsveikt un tēvam laimes novēlēt, jo rīt ir viņa vārdadiena un Jāņi. Es ātri uzvilku strīpainos brunčus un apliku skaisto lakatu, kas bija vēl no vīramātes. Pa logu jau varēja redzēt kā skaistā Malvīne Leja ar lielu Jāņu siera rituli, kliņģeri un puķu vainagu draudzīgi smaidot nāca ap stūri. Tēvs bija pārsteigts un iepriecināts. Nāca daudz draugi un viesi. Viena saimniece tēvam uzdāvināja vistu ar astoņiem cālieniem. Visus vēlāk mēs uzaudzējām lielus. Kāds man izstāstīja, ka vistas ātri uzbarojas no nātrēm un ķiļķeniem. [..] Skaistajā Jāņu vakarā Augusts sagatavoja vecu grāpi ar dažādām degvielām un ielūdza mūs visus pļavā vecās mājas aizmugurē, kur auga vairāki lieli bērzi. Viņš aizdedzināja katlā uguni un uzvilka to visaugstākajā bērzā. Ēvalds un visi pārējie no Vanagu mājām arī bija atnākuši. Pēkšņi es pamanīju vienu sarkanarmieti, kas bija atnācis kopā ar viņiem. Kad es viņu ieraudzīju, mazliet satrūkos, jo iedomājos, ka viņš atnācis, lai novērotu mūsu dzīvi. Taču es negribēju izrādīt savas bailes un laipni kā vecam labam draugam piedāvāju viņam Jāņu sieru, ko turēju rokās. Viņš apsveica mani kā vecu paziņu un laipni runāja ar visiem pārējiem. Vakarā neviens man nevarēja pateikt, kas viņš tāds ir. Viņš esot ieradies pie Vanagiem no pilsētas, lai uz laukiem labi paēstu, spekulants viņš neesot. Pilsētā viņš bija iepazinies ar mūsu kalponi Paulīni un spekulanti Kristīnu. Bet to man izstāstīja daudz vēlāk. Viņam tiešām bija uzdots novērot tēvu un mūsu dzīvi. Bet viņš bija pret mums labi noskaņots un nekad nekaitēja, pāris reizes bija man ļoti izpalīdzējis. Mēs pavadījām skaistu vakaru, taču laicīgi aizgājām, jo nākamajā dienā atkal vajadzēja notikt dievkalpojumam.
24. jūnijs
Jāņu dienā, kad iepriekšējā vakara svētki pļavā Grīnbergu ģimenei beigušies un rīta dievkalpojums arī viņiem jau laiciņu kā aiz muguras, varam lasīt Mērijas atmiņas par Novgorodas baznīcu aplūkošanu. Viņa izjusti un smalki apraksta iepazīšanos ar freskām, ikonām un ikonogrāfiskiem sižetiem, kas tajās attēloti.
Mērija Grīnberga (dzimusi Grosvalde) vecākā #atmiņas
[..] mēs posāmies uz Novgorodas baznīcu apskati. Toreiz mēs apskatījām lielu baznīcu priekšpilsētā, kur restaurācijas laikā tika atklātas senas freskas savādos gaiši zilos un bālgani brūnos toņos. Manuels joprojām šausmīgi klepoja un palika mājās. Mēs ar Mēriju gājām tālāk, man šķiet, ka šoreiz mums līdzi gāja arī tēvs. Mēs redzējām brīnišķīgu mazu baznīciņu ar neaizmirstamiem svēto attēliem. Tur mums vajadzēja vērsties pie garīdznieka viņa dzīvoklī, lai atslēdz mums baznīcu. Garīdznieks labprāt piedāvāja mums parādīt baznīcu. Mums bija jāiet pa priekšu, aiz mums pa trepēm kāpa inteliģents vīrietis privātās drēbēs. Pelēkajā uzvalkā neviens viņu nenoturētu par garīdznieku. Toreiz tas bija kaut kas jauns. Parasti krievu garīdznieki staigāja savos garajos tērpos un viņiem bija gari melni mati. Garīdznieks mums laipni parādīja visu, kas bija redzēšanas vērts un pievērsa mūsu uzmanību dažām svētbildēm, kuras nesen tika rūpīgi notīrītas un restaurētas, jo gadsimtu gaitā tās no sveču un vīraka kvēpiem bija tā nomelnējušas, ka no gleznojuma maz kas bija redzams. Sarunās noskaidrojās, ka viņš reti notur dievkalpojumus savā baznīcā, bet parasti strādā pilsonisku darbu. Šajā baznīcā es ievēroju svētbilžu skaistumu, bet pie pašām bildēm kā upuri nebija nekādas dārglietas, kā tas toreiz bija vērojams daudzās citās baznīcās, kur bija skatāmas neskaitāmas sudraba, briljantu un citu dārgakmeņu bagātības. Mēs ar tēvu apskatījām vēl vienu vecu klostera baznīciņu. Tur mums kā sevišķu ievērības cienīgu vietu parādīja telpu izdaiļotu ar fresku, kur dzīvoja kāds svētais. Man liekas telpu, kur to kārdināja velns. Svētais vienreiz bija pazudis kādā brīnumainā ceļojumā un tad pēkšņi pēc dažām dienām atkal tika atrasts šajā mazītiņajā telpā – viss tas bija uzgleznots uz sienas. Man šķiet, tas bija sv. Nils. Katrā ziņā tie bija neticami stāsti, ko mums stāstīja vadītājs, tie bija jānoklausās bez smiekliem.
26. jūnijs
Andrē Sevjē raksta Oļģerdam Grosvaldam.
Pirmo Andrē Sevjē vēstuli no Ķīnas, kurā stāstīts par viņa pēdējo gadu piedzīvojumiem, Olģerds saņēma aprīlī, bet tad vēl nezināja par Džo nāvi, jo pēdējo vēstuli (no brāļa Mišela) bija saņēmis novembrī. Vēstulē Andrē toreiz rakstīja: “Ko dara Džo-Džo? Es ceru, ka tāpat kā Lielbritānijas impērija un Johnny Walker viņš joprojām turpina būt stiprs”, lai gan patiesībā bija pagājuši jau vairāki mēneši kopš Džo nāves… 26. jūnijā Andrē atkal raksta Oļģerdam.
Custom House
Fudžou [Foochow], 1920. gada 26. jūnijā
Sestdien
Mans dārgais Ožjē
Šorīt es tikko saņēmu Mišela vēstuli, kurā paziņots par Džo nāvi. Tas mani ļoti, ļoti apbēdināja, jo dārgais Džo bija viens no maniem labākajiem draugiem un es viņu mīlēju vairāk nekā ļoti. – Turklāt man nekad prātā nebija ienākusi doma, ka Džo varētu nomirt. Bet par to vairs nerunāsim. -
Šī Mišela vēstule bija pirmā, ko saņēmu no viņa 8 mēnešu laikā, un es biju apmierināts uzzinot, ka viņam un tētim klājas labi – jo, to be honest [angļu val. - ja godīgi], šai ziņā es bažījos, ka varētu atgadīties kāda nelaime. Es arī priecājos uzzināt, ka Poļakoviem* un mūsu draugam Nikolā bija iespēja aizbēgt no Krievijas.
Ja satiekat Mišelīnu**, pasakiet viņai, ka es bieži domāju par viņu, un palūdziet, lai viņa man uzraksta vēstulīti – es gribētu zināt, kā viņai klājas. –
Fudžou, kas ir neliela osta Ķīnas dienvidos, es vadu mierīgu un gandrīz atpūtnieka dzīvi, sparīgi studēju ķīniešu valodu, daudz lasu, spēlēju tenisu un visumā esmu pilnīgi apmierināts ar savu eksistenci . - Vienīgais, kas man ļoti pietrūkst, ir veci labi draugi - tādi kā Jūs, - jo šeit es sastopu tikai amerikāņus un angļus, kuri nepavisam nav “civilizēti” .- Es domāju, ka, ja es paliktu šeit gadiem ilgi, nemitīgi vāroties viņu sulā, es kļūtu tāds kā viņi: “timed”[angļu val. - atpalikuši/aprobežoti] - un zaudētu visu savu kultūras bagāžu, kas man vēl ir pēc dažādiem Sibīrijas, Ķīnas un Mongolijas piedzīvojumiem un pieredzes.
Man ir liela vēlme doties uz Eiropu, bet es domāju, ka pagaidām prātīgāk ir atrasties tur, kur esmu, jo at the present moment [angļu val. - šobrīd] šķiet, ka Eiropa nav pārāk patīkama vieta. Bet, protams, ja radīsies laba izdevība vai labs darbs, tūlīt došos ceļā, jo es ļoti vēlētos redzēt savu tēvu un visus vecos draugus, kurus neesmu saticis vairāk nekā 2 gadus. –
Sūtu laipnīgus draudzības sveicienus māsai Margarētai, ja viņa ir kopā ar Jums.
Uzrakstiet man drīzumā kārtīgi garu vēstuli, izklāstiet visu, ko jūs darāt, ir patīkami saņemt ziņas no aizjūras draugiem un uzzināt, ka tie mani vēl pavisam nav aizmirsuši.
Крепко - крепко жму руку [krievu val. – stipri, stipri spiežu roku]
Jūsu André
Mana adrese ir :
Custom house Foochow China
*1919. gada 24. septembra Džo vēstulē brālim uzzinājām, ka Poļakovi esot aizbraukuši uz Vāciju
** Andrē māsīca un svaine
Oļģerds šajā dienā saņem vēstuli ne tikai no Andrē Sevjē, bet arī no vēl kāda franču paziņas Anéneau (?), kas šķiet labi pazīstams gan viņam pašam, gan visai Grosvaldu ģimenei, par ko liecina rakstītais par Rīgu, Valku un Pēterburgu. Draugs izsaka līdzjūtību Džo nāves sakarā, kā arī saka, ka ar sievu pieņemšos Oļģerda ielūgumu - kas liecina, ka tieši viņš aicinājos uz kopīgu tikšanos.
Jūras spēku ministrija [uz veidlapas]
Francijas Republika
Parīze, 1920. gada 26. jūnijs
Mans dārgais draugs,
Man ļoti žēl, ka neesmu jau agrāk Jums apliecinājis savu visdziļāko līdzjūtību. Nezināju, ka Jūs piemeklējis brāļa sāpīgais zaudējums, un es patiesi no visas sirds jūtu līdzi jūsu bēdās.
Attālumam, kas Jūs šķīra no ģimenes, bija jābūt jo grūtāk paciešamam šajā pārdzīvojuma laikā. Laimīgā kārtā jūsu atbildīgais darbs varēja kliedēt bēdas. Jādomā, ka Jūs lolojat savu brāļi ļoti mīļās atmiņās, kādas glabā par tiem, kuri ir piepildījuši savu misiju.
Man jādodas prom, lai apmeklētu savu tēvoci Amjēnā. Jūs viņu pazīstat un sastapāt mūsu kāzās.
Tas bija ģenerālis, kurš pavadīja manu sievu pie altāra. Tiklīdz mēs atgriezīsimies, es Jums piezvanīšu, lai norunātu tikšanos, un mēs, mana sieva un es, ar prieku pieņemsim Jūsu ielūgumu. Tas man atsauks atmiņā to laiku, kad biju kopā ar Jums vai jūsu ģimeni – laiku Rīgā, drūmo laiku Valkā, un visbeidzot Petrogradā vadīto laiku.
Uz drīzu tikšanos ar atkalredzēšanās prieku, un tikšanās gaidās, pieņemiet, mans dārgais draugs, manu visdziļākos cieņas un patiesas līdzjūtības apliecinājumus.
Anéneau [Aneno]
27. jūnijs
Andrē Sevjē vēlreiz no Ķīnas raksta Oļģerdam ar lūgumu atsūtīt kādu Džo fotogrāfiju drauga piemiņai un atmiņām par kopā pavadīto laiku.
Fudžou [Foochow]
1920. gada 27. jūnijā
Svētdien
Mans dārgais Ožjē,
P.S. manai vakardienas vēstulei.
- Ja jums ir kāda Džo fotogrāfija - atsūtiet man to - es mīļuprāt vēlētos kādu foto, lai atcerētos days gone by [angļu val. - aizgājušās dienas]. Ja Jums tādas nav, lūkojiet, please [angļu val. - lūdzu], kādu sameklēt, jo es ļoti gribētu, lai man tāda būtu.
Un rakstiet man drīzumā.
Draudzīgi sveicieni visiem, kuri mani vēl nav aizmirsuši - and love to you [angļu val. - un es jūs mīlu]
Yours ever [angļu val. - vienmēr Jūsu],
Andrē Sevjē [André Seviez]
28. jūnijs
Pirms gada, 1919. gada 28. jūnijā Parīzē tika parakstīts Parīzes miera konferences izstrādātais Versaļas līgums; Oļģerds šajā dienā saņēma pavisam īpašu sveicienu no Londonas, kur tajā brīdī dzīvoja gan Margarēta, gan māte un Līna, gan arī Džo…
Viņi rakstīja: “Sveicinām miera dienā - nupat pa Londonu taurē, dzied, šauj, un pa debesīm krustojas staru metēji”.
Šodien atceramies šo skaisto, vēsturiski nozīmīgo dienu.
29. jūnijs
Strādnieku Avīzes 143. numurā tiek ziņots, ka no Stokholmas iebraukušas vairākas ar diplomātiju saistītas personas, to skaitā arī Latvijas sūtnis Zviedrijā Fridrihs Grosvalds.
“Pasažieru kustība.
Zviedru tvaik. “Egil” atveda no Stokholmas 33 pasažierus, vācu tv. “Baltik” 100 pasažierus. Starpatbraucējiem bija vairāk diplomātijas personas, Latvijas sūtnis Grosvalds un Dānijas kurjers.”
Laikraksta “Valdības Vēstnesis” 143. numurs ziņo par jaunumiem saistībā ar t.s. Troickas pulka* karavīru uzsākto ceļu mājup uz Latviju.
“Pēdējās ziņas par Troickas pulku”
Ārlietu ministrijā saņemta telegrama no mūsu priekšstāvja Parīzē, O. Grosvlada, kurš ziņo, ka viņš 23.jūnijā apmeklējis ģenerāli Schanenu un izsacījis viņam Latvijas valdības vārdā pateicību par viņa gādību un pūlēm pie Sibīrijas latviešu strēlnieku pulku atpakaļ pārvešanas uz Latviju. Ģenerālis Schanens visai atzinīgi izteicies par Sibīrijas latviešu pulkiem, sevišķi par Troickas pulku, kurš cīnīdamies nogājis 7000 kilometrus sava militārā ziņā ārkārtīgi apdāvinātā komandiera majora Dardzana* vadībā. Pēc ģenerāļa Schanena domām šim gājienam neesot nekā līdzīga visā pasaules karu vēsturē. Pulks atrodas jau Vladivostokas tuvumā un to pārvedīs uz Eiropu kopā ar čehiem, par to gādās ģenerāļa Schanena vietnieks Vladivostokā.
Pēdējās ģenerāļa Schanena domas apstiprina arī no viņa vietnieka, ģenerāļa Lawerna (Lavergne) Latvijas ārlietu ministrim adresēta telegrama, kura sūtīta tieši no Vladivostokas un saņemta Rīgā 23. jūnijā. Šinī telegramā ģenerālis Lawerns pateicas par viņam no Latvijas valdības puses izteikto atzinību un ziņo, ka visas Sibīrijā palikušās latviešu karaspēka daļas 21. jūnijā atstāj Vladivostokas ostu, dodamās ceļā uz Latviju.
*Troickas bataljons (Latviešu Troickas strēlnieku bataljons) jeb Pirmais Latvijas atbrīvošanas bataljons, arī 1. Latvijas atbrīvošanas pulks - latviešu nacionālā karaspēka vienība Urālos un Sibīrijā Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1920. gadam. Tā bija komplektēta no bijušajiem latviešu strēlniekiem, papildinoties arī ar vīriem no Sibīrijas latviešu kolonijām.
**Pēteris Dardzāns (1889-1985) - latviešu strēlnieku virsnieks Krievijas armijā, Troickas bataljona komandieris Krievijas pilsoņu kara laikā.
