Ekspozīcija ir unikāla, jo iekārtota bijušajā čekas īslaicīgajā izolatorā un šeit, dažādu vēsturisku objektu vietā, vēsture tiek stāstīta caur reālu pretošanās kustību dalībnieku likteņiem.
Ieejot Cēsu policijas ēkas pagalmā, mani sagaida ekspozīcijas kuratore Elīna Kalniņa. Pāris dienas līdz atklāšanai, bet te vēl notiek ekspozīcijas iekārtošanas darbi – špaktelē sienas, dzirdamas arī urbja un slīpmašīnas skaņas. Ar Elīnu dodamies uz ēku, kura bija slēgta plašai publikai kopš neatkarības atjaunošanas.
“Patiesībā mēs esam ienākuši čekas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Cēsīs. Reku, te pie durvīm, bija mazs zvaniņš. Piezvanīja zvaniņu, sargs atslēdza un aizturētais cilvēks nonāca šajā telpā. Durvis aiz viņa aizvērās, tika aizslēgtas, un bija jāstāv šādi pret sienu,” stāsta Elīna Kalniņa.
Šīs izolatora telpas ir joprojām autentiskas. Tās pašas durvis, durvju zvans, sienu krāsojums.
“Cilvēki, kas interesējas par senākiem krāsojumiem, uzreiz atpazīs tradicionālo eļļas krāsu, tātad ir padomju laika krāsojums. Te var redzēt, gaiši brūnais un tumši brūnais, zaļganais ir. Vismaz trīs reizes čekisti te ir taisījuši remontu,” rāda kuratore.
No ieejas telpas dodamies tālāk uz ēkas lielāko ekspozīcijas zāli. Šeit kādreiz bijusi garāža, un Valsts policija pēc neatkarības atjaunošanas te glabājusi vecās riepas un citas nevajadzīgās mantas. Telpai pa perimetru pie sienām izvietotas 79 kastītes – katra skaidro, kādu svarīgu notikumu par okupāciju un tās pretošanās kustību Cēsu apkārtnē.
“Nu, lūk. Mēs esam ienākuši lielākajā telpā, kur svarīgi noorientēt cilvēkus tajā laika posmā, kurā būs ekspozīcija, tāpēc diezgan tradicionāli, bet arī, manuprāt, labs risinājums, ir šī laika līnija,” norāda Kalniņa.
Laika līnija sākas ar 1939. gada 23. augustu, kad tiek parakstīts Molotova– Rībentropa pakts un sākas Latvijas okupācija, bet beidzas 1957. gadā, kad no meža iznāk pēdējais Cēsu apriņķa partizāns. Tālāk, dodoties uz cietuma daļu, lavierējam starp vadiem un celtniecības instrumentiem. Ejam pa gaiteni, kura sānos ir sešas kameras, virtuve un labierīcības. Ieejam kamerā un aizveram durvis. Tagad te ir gaisma, bet agrāk ieslodzītos turēja tumsā. Kamerā ir bezgaiss, arī agrāk šeit bija grūti elpot. Tieši šeit turēja Cēsu apriņķa ieslodzītos.
“Vienai mūsu ekspozīcijas dalībniecēm, Ainai Skrapcei, viņas jaunību dienas atmiņas saistās ar 1948. gada jūliju, kad viņa kopā ar savu māti un tēvu nonāk šajās kamerās. Un tad viņu ieved šajās telpās un, kā viņa pati saka, mani iegrūda pilnīgi tumšā telpā, kur ļoti oda pēc smēķiem. Es spēru divus soļus, un mans ceļgals atsitās pret neēvelētu dēļu sasistu lažu. Un tad, reku, mans ceļgals arī atsitās pret šo lažu,” ar izstādē ietvertajiem stāstiem iepazīstina Kalniņa.
Ekspozīcijā liela nozīme ir tieši šīm sešām kamerām. Katrā no tām ir izvietots viens stāsts par kādu cilvēku, kurš Cēsu apkārtnē pretojās okupāciju varām no 1940.–1957. gadam.
“Mēs stāvam kamerā, kas ir veltīta Kārlim Plaudim, viņa pretošanās stāstam, kurš patiesībā ir daudz, daudz plašāks, nekā te parādīsies. Jo, lai to izveidotu, man ir jāzina daudz, daudz vairāk un es nemaz nedrīkstu visu te likt, jo tad apniktu mūsdienu cilvēkam. Man ir jāizvēlas kaut kāda esence, kas tikai ieskicē, rada interesi un apziņu, ka man bija vērts uzzināt šī cilvēka vārdu. Jo pēc tam ir iespēja ielūkoties atkal šādā kastītē, kas ir apkopota. Latviešu teksti, svešvalodās un arī aplūkot dažādus dokumentus, kas apliecina viņa pretošanās faktu,” stāsta izstādes kuratore.
Kārļa Plauža un vēl citu pretošanās kustību dalībnieku stāstu varēs ne tikai izlasīt, bet arī noklausīties. Un, atrodoties kamerā, lasot šo cilvēku stāstus, klausoties tos un vērojot ekspozīciju, mērķis ir apmeklētājiem likt aizdomāties par okupācijas laiku un šo cilvēku likteņiem.
Kā saka izstādes kuratore Elīna Kalniņa: “Ļaut viņiem identificēties ar tiem cilvēkiem caur to balsi, kas pieder kādam jaunam cilvēkam, kas, piemēram, tagad dzīvo Dzērbenē. Lai nonāk tas atpakaļ tajā vidē, kur radās. Lai turienes cilvēki uzzina par tādu Voldemāru Plāmsi, viņš tur bija, viņš rakstīja sprediķi. Un tajā kamerā, kura būs viņa, skanēs šis sprediķis. Viņa rakstīts sprediķis 1946. gada Lieldienu Zaļajai ceturtdienai, kura nosaukums ir Lielā vientulība.”
Patstāvīgā ekspozīcija varētu mainīties, kā arī papildināties laika gaitā. Šobrīd seši stāsti izvēlēti pēc iespējas atšķirīgi, ir sieviete, vīrietis, mācītājs, jaunieši, partizāns un partizānu atbalstītājs. Katrs tik dažāds, bet tomēr tik līdzīgi, jo visi pretojās okupāciju varām Cēsu apriņķī.
