Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ar misiju uz skolu.

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Jānis Blūms Latvijas basketbola izlases kapteinis

Cēsīs top pastāvīga ekspozīcija par pretošanos okupācijas varām

Cēsīs, Pils ielā 12, top unikāls muzejs – pastāvīga vēstures ekspozīcija par pretošanos okupācijām Cēsu apriņķī. Latvijas okupācijas fakta spilgts apliecinājums ir Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kuri no 1940. līdz 1957. gadam aktīvi pretojās okupācijas varām un tāpēc tika pakļauti represijām.

Ikviena pretošanās sākotnēji ir individuāls lēmums un izgaismo okupācijas varu izraisīto iekšējo cīņu ar sirdsapziņu un pārliecību par nozīmīgām vērtībām. Uz pretestību vērstā rīcība atklāj Latvijas valstiskumu kā indivīdam vitāli nozīmīgu vērtību, atspoguļo gan individuālās brīvības, gan valstiskās neatkarības saglabāšanas centienus. Ekspozīcija apliecina, ka garīgais spēks ir stiprāks par totalitāras un autoritāras varas izpausmēm.

Laika mašīna

“Es aicinu jūs telpās, kur kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas kāju brīvprātīgi nav spēris neviens! “ saka vēsturniece Elīna Kalniņa un ver metāla durvis. Ir sajūta, ka iekāpjam laika mašīnā. “Lūk, aiz šīm durvīm sākas izolatora daļa. Kopā te bija sešas ieslodzīto kameras”.

To, ka Latvijas PSR Valsts Drošības komitejai jeb čekai bija savi cietumi arī Latvijas apriņķu centros, daudzi nemaz nezina.

Elīna Kalniņa stāsta, ka pat cēsinieki brīnās, uzzinājuši šo faktu. Cēsīs izmeklēšanas izolators atradās pretī čekas mājai, ielas otra pusē aiz tābrīža milicijas ēkas, pagalmā. Paši ieslodzītie atceras, ka no ārpuses ēka atgādinājusi drīzāk garāžas, nevis cietumu. Dzīvas ir vēl divas liecinieces, kuras šajās kamerās pavadījušas dažas dienas, pirms viņas pārveda uz Stūra māju Rīgā.

Divi režīmi. Abi vienādi

Topošās ekspozīcijas kuratore, Elīna Kalniņa turpina: “Mēs esam cietumā, kur ir saglabājušās sešas ieslodzīto kameras un virtuve. Te tika gatavots ēdiens.”  Īpašu uzmanību Elīna aicina pievērst novērošanas actiņām, kas ierīkotas katrā kamerā un pat tualetes telpas durvīs. “Te ir redzama novērošanas actiņa. Pie tam, ļoti interesanti, ka actiņa no iekšpuses ir saskrāpēta. Kas nozīmē, ka ieslodzītais nevēlējās, lai viņu novēro. Un stikliņš saskrāpēts, par spīti tam, ka apcietinātajiem, vedot uz šādu apcietinājuma vietu, čekisti noņēma visus asos priekšmetus. Piemēram, meitenēm noņēma sprādzītes un matadatas, noņēma pat pogas ar asiem galiņiem, bet cilvēks ir atradis iespēju, kā saskrāpēt to stiklu, lai neļautu sevi novērot.”

Neparasta ekspozīcijas daļa būs kādreizējā virtuvē. Te tiks salīdzināti divi režīmi. “Te saglabājusies plīts, uz kuras tika vārīts ēdiens vai sildīta tēja. Te ir divas padomju laika izlietnes. Šīs izlietnes mani iedvesmoja šajā  telpā salīdzināt abus režīmus. Nacistisko un komunistisko. Tie tiks salīdzināti ar Cēsu apriņķa preses materiālu starpniecību. Ar citātiem no nacistu laika avīzes un no komunistu laika avīzes es vēlos parādīt, ka propagandas un politika bija tāda, ka starp abiem režīmiem droši var likt vienādības zīmi. Nacisms un komunisms bija līdzvērtīgi noziedzīgi pret mūsu valsts iedzīvotājiem un pret mūsu valstiskumu pagājušajā gadsimtā," saka izstādes kuratore.

Māsas Skrapces

Dzīvas ir divas šeit savulaik ieslodzītās. Māsas Skrapces, Aina un Gaida no Raunas pagasta “Krūklantu” mājām. Viņas te nonāca ar savu tēvu Jūliju 1948. gada jūlija sākumā. Katra māsa tika ieslodzīta savā kamerā. Melānijas Vanagas muzeja fonds glabā unikālu video liecību, kurā abas māsas stāsta par šeit piedzīvoto un savu “noziegumu”.

Žēl jaunības

Aina Liepiņa (dzimusi Skrapce) atceras: “Tie bija partizāni, bet mēs jau viņus tā nesaucām. Mēs teicām – draugi. Kad draugi atnāks?”. Sirmā kundze apliecina, ka viņu mājās maizes trūka pašiem un nebija tā, ka viņi mežabrāļus būtu kā īpaši cienājuši. “Nāca viņi paciemoties, parunāties,” viņa saka. Par šo “noziegumu” agrā vasaras rītā atnāca ciemos arī citi vīri. Garos ādas mēteļos. Sākotnēji Ainu ar māsu pratināja mājā, tad izveda laukā. “Ābeļdārzā. Lika nostāties, noklabināja to automātu. Vai vedīsiet uz Kārļa bunkuru? Vai ziņosiet, kad Kārlis atnāks atkal. Un es teicu – nē,” jaunībā piedzīvoto atminas kundze.

Viņi tā arī pavaicājuši. Jums nav žēl savas jaunības? “Es atteicu, jā, man ir žēl savas jaunības. Bet man tēvs ir mācījis, ka nedrīkst cilvēkus nodot," savas rīcības motīvus paskaidro Aina.

Tālāk sekojis ceļš uz Cēsīm, uz Pils ielu, no kuras līdz tam abas māsas vienmēr vairījušās. “Tur bija strupceļš. Kad uz koncertiem parkā gājām, nekad pa to ielu negājām," piebilst Aina.

Ainas Skrapces mamma

Sekoja pratināšana. Un nākamais rīts kamerā, kad Aina dzirdējusi tālumā mammas balsi. Viņa bija atnākusi visu ģimeni meklēt. Aina ar smiekliem balsī atceras ka pierunājusi apsargu mammu pasaukt vismaz pie loga. “Tas krieviņš aizskrēja un pasauca. Un mana mamma nostājusies kā uz kapiem. Rokas saņēmusi. Es saku – mammīt, neraudi!  Neraudi! Es visu laiku dziedu,” seno dienu notikumus atceras kundze. Klusi pie sevis Aina dziedājusi visas dziesmas, ko viņai mācījis tētis Jūlijs. 

Ainu Skrpaci arestēja 1948. gada 8. jūlijā, trīs dienas turēja apcietinājumā īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Cēsīs, trīs nedēļas čekas iekšējā cietumā Stabu ielā 37/39, Rīgā, pēc tam Rīgas Centrālcietumā.

Jūlija Skrapča vēstule no izsūtījuma

Tiesāja Rīgā 1948. gada 18. decembrī un piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem - ieslodzījumu stingrā režīma labošanas darbu lēģerī - Vorkutā, nometnē "Predšahtnaja". Ainas dzīves stāstu varēs iepazīt vienā no kamerām.

Elīna Kalniņa atzīst, ka idejiski ir pilnīgi skaidrs, ko rādīt ekspozīcijā. Tajā būs arī viena čekista dzīvesstāsts. Taču finansēs trūkst vēl 110 000 eiro. Nauda nepieciešama gan ekspozīcijas iekārtošanai, gan ēkas siltināšanai, apkures, ventilācijas, iekšējās kanalizācijas, ūdens apgādes, elektrības un drošības sistēmu izveidei, ārsienu un iekštelpu remontam un labiekārtošanai. Taču Elīna tic, ka viss izdosies un “Sirdsapziņas ugunskurs” iedegsies. Un nebūs vairs nodzēšams nekad.

Individuālie stāsti topošajā ekspozīcijā

Laimonis Krievāns (1923-1941) un Arvīds Rumpāns (1923-1942): 1940. gada 18. novembris. Valsts Svētku svinības Dzērbenes lauksaimniecības skolā

Jānis Jansons (1890-1945). 1943. gada 9. maijs. Izlaiduma akts Cēsu Valsts ģimnāzijā

Kārlis Plaudis (1919-1946). 1945. gada maijs. Uzsaukums latviešiem pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas. Ērgļu pagasts

Kārlis Zariņš (1923-1954). 1946. gada nakts uz 10. februāri. PSRS Augstākās padomes vēlēšanu iecirkņa demolēšana Ķēču pagasta Annas muižā (šodien Zaubes pagasts)

Voldemārs Plāmsis (1907-1978). 1946. gada Lieldienas. Sprediķis Zaļajai ceturtdienai Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas vai Liezēres evaņģēliski luteriskā baznīcā

Jūlijs (1888-1953), Aina (1928) un Gaida (1930) Skrapči. 1948. gada jūlijs Raunas pagasta “Krūklantos”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti