Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas speciāliste Andra Ratkeviča stāsta, ka tieši šogad bākai aprit 170 gadu.
"Barons Ostenzakens pirms 170 gadiem būvēja bāku jeb torni tieši šeit, un nebija tā, ka viņš to izdomāja no zila gaisa. Runā, ka toreiz šajā augstajā vietā bija koki vai tā kā mežaudze, pēc kuras kuģotāji orientējās. Tad 19. gadsimta pirmajā pusē tomēr mežu šeit nozāģēja, jo tolaik bija burinieku gadsimts un bija nepieciešams daudz kokmateriāla. Tāpēc dabiskais orientieris šeit zuda," saka Ratkeviča.
Dundagas muižas barons bāku 1849. gadā patiesībā uzcēla, lai pamatā tajā novērotu meža ugunsgrēkus un vienlaikus tā būtu dienas orientieris kuģiem Baltijas jūras Irbes šaurumā. Tā bijusi burinieku kapsēta un bīstama vieta kuģošanai.
"Kuģotāji sūdzējās Krievijas caram, tad gāja gadi, un 1849. gadā barons dabūja naudu no cara šim mērķim, runā, ka 7000 zelta rubļus," piebilst DAP pārstāve.
Sākotnēji bākai bija konisks jumts, bet esošais ar kupolu izveidots padomju laikā, lai ievietotu bākuguni. Cilvēka auguma spuldze bākā dega no 1961. gada līdz 1999. gadam. Tolaik šis gan bija slēgts objekts, jo Šlīteres bāka atradās padomju armijas robežzonā. Vēsturiskajos attēlos redzamas laukakmeņu sienas, bet vēlāk bāka apmesta un nokrāsota sarkanīgā tonī. Ēkai ir pieci stāvi, katrā no tiem četri nelieli lodziņi, bet ar gaismu visvairāk pielijis piektais stāvs, no kura logiem redzami Dundegas mežu masīvi un jūra.
Šlīteres bākas augstums ir 27 metri, bet virs jūras līmeņa tā stiepjas pat 100 metru augstumā, turklāt tā ir iekšzemē vistālāk celtā bāka - aptuveni piecus kilometrus no jūras krasta. Kļūstot par vienu no Slīteres Nacionālā parka tūrisma objektiem, apmeklētājiem Latvijas otra senākā bāka atvērta vien šajā gadsimtā.
Darbinieces stāsta, ka kopš sešdesmitajiem gadiem remonts šeit nav bijis. Ēka kopumā ir labi saglabāta, bet redzams, ka tek jumts. Par valsts nozīmes aizsargājamu mantojumu tā kļuva vien pērn. Iepriekš bijis vietējas nozīmes pieminekļa statuss.
"Iespējams, vietējā pašvaldība vēlējās, lai tas nav valsts nozīmes piemineklis, jo ir grūtāk apsaimniekot. Kultūras pieminekļa uzturēšanai ir atbilstošas prasības. Bet pārvaldei šis valsts nozīmes industriālās kultūras mantojuma statuss bija svarīgs, jo tad mēs varam iesniegt projektu pieprasījumus kādam atbalstam. Jo šis tornis prasa daudz naudas, lai to uzturētu. Gan jumts ir jāremontē, gan jāmaina logi un durvis jāieliek citas. Perspektīvā tornis pildīs dabas izglītības funkciju," saka DAP speciāliste Ērika Kļaviņa.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvis Jānis Asaris stāsta, ka kopumā Latvijā ir 19 bākas, no tām valsts aizsardzībā ir astoņas.
"Šobrīd sarakstā mums ir iekļautas tās bākas, kas ir saglabājušās praktiski neskartas no to celtniecības laika. Šobrīd senākā, kas ir iekļauta, ir Ovīšu bāka, kuras celšanas laiks ir 1814. gads. Bākas kā izcilas dominantes kultūrainavā ir diezgan daudz cietušas dažādos pasaules karos. Tāpēc bieži to bāku vietas ir senākas, bet tās pārējās, kas nav iekļautas sarakstā, ir bijušas nopostītas un celtas 50. gadu beigās," stāsta Asaris.
Atšķirībā no Šlīteres bākas, Papes bāka, Liepājās bāka, Ovīšu bāka, Akmeņraga bāka un pārējās patlaban joprojām pilda kuģotājiem būtisko navigācijas funkciju un ir Jūras administrācijas pakļautībā.
