Latvijas valsts kā viena persona? Diplomāta Kārļa Zariņa stāsts

Daudzsēriju filmas "Sarkanais mežs" galvenā varoņa Vitolda savervēšanā nozīmīgu lomu spēlē Ulda Dumpja atveidotais diplomāts Kārlis Zariņš. Kā vēsturiskas personas Kārļa Reinholda Zariņa (1879-1963) darbība, protams, aptvēra daudz plašāku lauku. Viņš kā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs iemiesoja ideju par Latvijas valsts juridiskas pastāvēšanas nepārtrauktību un kā diplomāts aktīvi darbojās trimdas latviešu interešu aizstāvībai. Tomēr viņa statuss tika arī nopietni apšaubīts no Ulmaņa režīma kritiķu puses.

Īsumā

  • Mēnesi pirms Latvijas okupācijas 1940. gada 17. maijā Kārlis Ulmanis izdeva rīkojumu par ārkārtas pilnvaru izsniegšanu Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam. Pilnvaras ļāva pārņemt Latvijas diplomātiskā korpusa vadību un pārstāvēt valsts intereses valsts zaudēšanas gadījumā.
  • Pēc Latvijas okupācijas Lielbritānija un ASV atzina Latvijas diplomātu pilnvaras. Tomēr draudus radīja abu valstu alianse ar PSRS un padomju diplomātu spiediens.
  • Pēc kara Zariņš un citi Latvijas diplomāti bija galvenie cīnītāji par trimdas latviešu interesēm. Latvijas diplomātiem izdevās panākt labvēlīgu Rietumu sabiedroto attieksmi pret latviešu ''dīpīšiem'' kā arī novērst latviešu leģionāru izdošanu PSRS.
  • Ulmaņa apvērsuma nelegalitāte un nevērība pret konstitucionālām tiesībām radīja iespēju 4. Saeimas prezidijam pieteikt leģitīmas pretenzijas uz Latvijas juridisku pārstāvniecību, kas apdraudēja Zariņa pozīcijas. Rezultātā četrdesmito gadu beigās trimdas sabiedrībā notika diskusijas par tiesībām pārstāvēt Latviju un veidot Latvijas trimdas valdību.

Rīkojumi ārkārtas situācijai

Kopš 2.marta pie LTV skatītājiem ir nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, kas  stāsta par aizraujošiem un līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā. 

Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds (Jēkabs Reinis) kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (Agnese Cīrule) ir medmāsa. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi maina viņa dzīvi.

1940. gada pavasarī Kārlis Ulmanis ar bažām vēroja notikumus Eiropā. Vispirms aprīli nacistiskā Vācija okupēja Dāniju un Norvēģiju – divas neitrālas valstis -, bet maijā pēkšņi atsākās kara darbība līdz šim tik klusajā Rietumu frontē. Vācijas armija strauji guva panākumus, pārsteidzot Sabiedrotos ar manevriem caur Beļģiju un Nīderlandi. Arī šo valstu neitralitāte bija ignorēta.

Formāli Latvija vēl arvien bija neatkarīga un neitrāla, lai gan jau vairāk nekā pusgadu šeit atradās padomju karaspēks un militārās bāzes. Visu šo laiku Ulmanis bija paļāvies, ka Lielbritānijai un Francijai izdosies kaut kā noregulēt konfliktu ar Vāciju. Sabiedroto uzvara vai izlīgums – abos gadījumos Latvijai pastāvētu diplomātisku manevru iespējas, ar kuru palīdzību iegrožot padomju ambīcijas. Bet ko darīt, ja Vācija uzvar kontinentā? Apšaubāms, ka vācieši pakustinātu kaut pirkstu, lai novērstu padomju agresiju. Tikpat labi Vācija varētu vērsties pret PSRS, un arī tad Latvijas neatkarība beigtos.

Izsverot iespējas, Ulmanis pieņēma lēmumu, ka ir nepieciešams piešķirt kādam no Latvijas diplomātiem ārzemēs tiesības pārstāvēt valsti ārkārtas gadījumos.

Ņemot vērā apstākļus, šādam statusam piemēroti bija divi kandidāti – sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš un sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis. Zariņš ieņēma prestižāku amatu (Latvijas ārpolitikas veidotāji Lielbritāniju visu starpkaru periodu uzskatīja par nozīmīgāko pasaules lielvalsti, līdz ar to sūtniecība Lielbritānijā bija vissvarīgākā Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība ārzemēs) un bija pieredzējušāks diplomāts, tāpēc arī loģiska pirmā izvēle. Bet Bīlmanis, būdams otrpus okeānam, bija labs aizvietotājs Zariņa nāves gadījumā. 17. maijā Ministru kabinets lēmumu noformulēja un kā slepenu ziņu nosūtīja abiem diplomātiem. Precīzi mēnesi vēlāk 17. jūnijā Rīgas centrā iebrauca padomju tanki.

Padomju tanki Rīgā 1940. gada 17. jūnijā.

Pieredze un cerība

Zariņš bija viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas diplomātiem. Viņš darbu Latvijas interešu aizstāvībai bija sācis vēl pirms valsts dibināšanas Latvijas Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas pakļautībā. Jau Neatkarības kara laikā viņš kļuva par atašeju Latvijas delegācijā Parīzes miera konferencē, bet pēc tam bija gan sūtnis Skandināvijas valstīs, gan ārlietu ministrs premjerministra Marģera Skujenieka otrajā valdībā (1931-1933). Ministra pilnvaru nolikšanai sekoja iecelšana sūtņa amatā Lielbritānijā. Kā bezpartejisku profesionāli Zariņu par derīgu atzina arī Ulmaņa režīms, ļaujot viņam saglabāt amatu arī pēc apvērsuma.

1940. gada 17. maijā Zariņš bija saņēmis vēl augstāku apliecinājumu savai vērtībai.

Ministra kabineta rīkojums paredzēja, ka ārkārtas pilnvaras stājās spēkā, ja tās izsludina ārlietu ministrs vai arī automātiski, ja Zariņam nav iespējams sazināties ar ministru. Vēl 17. jūnija vakarā ar savu ‘’Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās’’ runu Ulmanis neviesa skaidrību vai Latvijas neatkarība ir pilnība izbeigta. Nākamā mēneša laikā padomju vara izmantoja Ulmaņa kā prezidenta parakstus, lai noārdītu pēdējās neatkarības paliekas, līdz 21. jūlijā tā dēvētā ‘’Tautas Saeima’’ iesniedza lūgumu pievienot Latviju Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS). Latvijas valsts bija faktiski beigusi pastāvēt, bet juridiski, kamēr vēl pastāvēja Zariņa vadītais diplomātiskais dienests, valsts vēl nebija likvidēta un pastāvēja cerība.

Seriālā ''Sarkanais Mežs'' Kārlis Zariņš aktīvi iesaistās latviešu aģentu vervēšanā. Arī vēsturiski ir liecības, ka Zariņš tikās ar atsevišķiem aģentiem, tomēr viņa iesaiste vervēšanā visticamāk bija mazāk tieša.

Diplomātu cīņa

ASV un Lielbritānija neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā un turpināja uzskatīt Latvijas sūtņus kā diplomātus. Tomēr 1940. gada vasarā abas valstis nevarēja veikt praktiskus soļus, lai novērstu okupāciju. Lielbritānija bija palikusi viena karā pret nacistisko Vāciju, bet ASV sabiedrības vairākums bija noskaņots pret iesaisti Eiropas konfliktos. Tomēr par spīti grūtajiem apstākļiem latviešu diplomāti turpināja būt neatlaidīgi un ziņoja abu valstu valdībām un starptautiskajai sabiedrībai par padomju represijām Latvijā.  

Vācijas iebrukums PSRS radīja papildus apdraudējumu Latvijas diplomātiskas pārstāvniecības pastāvēšanai. Pirmkārt, PSRS, Lielbritānija un, sākot ar 1941. gada beigām, ASV tagad veidoja pretnacistiskās alianses kodolu. Otrkārt, atsevišķu latviešu entuziastiskā sadarbība ar nacistisko režīmu draudēja graut Latvijas tēlu. Nebija noslēpums, ka PSRS diplomāti sarunās ar ASV un Lielbritānijas pārstāvjiem regulāri uzstāja uz Latvijas diplomātisko pārstāvniecību slēgšanu un pašu diplomātu atgriešanu ‘’dzimtenē’’. Tāpat padomju propaganda nekautrējas saistīt Latvijas neatkarības aizstāvjus ar fašismu.

Visu kara laiku Zariņam un Bīlmanim bija jāturpina iesūtīt notu pēc notas, lai atgādinātu par Latvijas stāvokli, reaģējot uz jebkura veida baumām.

Kad Latvijā sākās leģiona formēšana, diplomāti ieguva arī jaunu uzdevumu – skaidrot, ka Latvijas pilsoņu iesaukšana Vācijas bruņotajos spēkos ir pretlikumīga un ka latvieši nesimpatizē nacistu režīmam. Tāpat bija nemitīgi jāatgādina, ka leģiona formālais nosaukums ‘’Latviešu SS brīvprātīgo leģions’’ ir meli – lielākā daļa latviešu leģionā nedienēja ‘’brīvprātīgi’’, bet gan bija iesaukti piespiedu kārtā.

Latvijas, Igaunijas un Lietuvas diplomātu centieni kara laikā nodrošināja to, ka Baltijas valstu okupācijas jautājums saglabā aktualitāti. Tomēr, ja lielvalstu vadītāji nonāktu pie savstarpēji izdevīgas vienošanās, Baltijas valstu diplomātu rokās nebūtu praktisku līdzekļu, lai situāciju mainītu. Tāpēc ASV, Lielbritānijas un PSRS valstu vadītāju tikšanās konferencēs Teherānā, Jaltā un Potsdamā vienmēr saistījās ar īpašu satraukumu. Nekad nevarēja būt pilnīga pārliecība, ka gala vārds par Baltijas valstu nākotni neizskanēs starp nevērīgi izpūstiem tabakas dūmiem.

Tomēr, par spīti bažām, nedz Rūzvelts, nedz Čerčils (Potsdamas konferencē Trūmens un Etlijs) pārsteidzīgiem kompromisiem nepiekrita. Baltijas jautājums turpināja būt neizlemts un, saasinoties agrāko sabiedroto attiecībām, strauji mazinājās ASV un Lielbritānijas vēlme galīgi atzīt PSRS robežas (par Aukstā kara izcelšanos lasiet šeit) .

Staļins, Rūzvelts un Čērčils Teherānas konferencē 1943. gadā

Bēgļu apgāde un padomju viltības

Kara beigas arī Zariņam nozīmēja jaunas rūpes. Uz rietumiem no ''dzelzs priekškara'' kā bēgļi tagad atradās 120 000 latviešu. Svarīga, protams, bija tautiešu apgāde, un Zariņa pūles veicināja to, ka ASV un Lielbritānija latviešu "dīpīšu"’ (vairāk par "dīpīšiem" lasiet šeit) apgādi pielīdzina labākajiem iespējamajiem standartiem. Tāpat Zariņš stingri iestājās par latviešu leģionāru interešu aizstāvību, turpinot skaidrot, ka viņi nav nacisti un patiesībā ir lojāli sabiedrotajiem. Rietumu sabiedroto un PSRS attiecībām pakāpeniski brūkot, Zariņš arī pēc iespējas uzsvēra, ka leģionāri cīnījās pret komunismu un ir labi potenciālie sabiedrotie nākotnes konfrontācijās.

Pirmajos pēckara gados Zariņš vairākkārt apbraukāja latviešu bēgļu nometnes un rūpējās par "dīpīšu" darbības koordināciju.

Paralēli Zariņam un citiem Baltijas valstu diplomātiem bija jāturpina uzmanīties no dažādām PSRS viltībām. Piemēram, 1946. gada vasarā, gatavojoties miera konferencei Parīzē (konferencē miera līgumus ar sabiedrotajiem slēdza Itālija, Rumānija, Bulgārija, Ungārija un Somija), PSRS savā delegācijā vēlējās iekļaut Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR ārlietu ministrus. Ja šo trīs personu kā atsevišķu Baltijas padomju republiku ārlietu ministru paraksti nonāktu vienā dokumentā ar Lielbritānijas vai kādas citas Rietumu sabiedroto valsts ārlietu ministra parakstu, tad tas nozīmētu arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR likumības atzīšanu no šīs valsts puses. Tāpēc Baltijas valstu diplomāti izvērsa enerģisku darbību, līdz tika panākts solījums no Lielbritānijas ārlietu ministra Ernesta Bevina puses nepieļaut šādu starpgadījumu (Bevins, lai gan leiborists, izjuta spēcīgas personīgas antipātijas pret komunistiem un PSRS un līdz ar to bija samērā labvēlīgs pret Baltijas valstu interesēm). No padomju ietekmes bija jāvairās arī Starptautiskajā bēgļu organizācijā, kas bija līdzatbildīga par "dīpīšu" apgādi. Vairāki ietekmīgi organizācijas darbinieki uzskatīja, ka visi tie latvieši, pār kuriem krīt aizdomu ēna par kolaborāciju ar nacistisko Vāciju, ir jāsūta atpakaļ uz PSRS. Lai novērstu šādu risku, Zariņš kopā ar citiem Latvijas diplomātiem rūpējās par pozitīva latviešu tēla uzturēšanu.

Kārlis Zariņš kopā ar Baltijas gulbēnu programmas ietveros uzņemto pirmo grupu (1946)

Apstrīdētās tiesības

Nonākot trimdā, bija iespējams atkal diskutēt par vairākiem Ulmaņa režīmam neērtiem jautājumiem. Netrūka trimdinieku grupu – sociāldemokrāti, ar Arvēdu Bergu un avīzi ‘’Latvis’’ saistīti nacionālisti, nelokāmi demokrātijas aizstāvji u.c.-, kas apšaubīja Ulmaņa režīma leģitimitāti. Visus šos gadus, izolēti no politiskās dzīves, trimdā šo grupu pārstāvji varēja beidzot brīvi runāt un izaicināt Ulmaņa režīmam uzticīgos.

Viens no svarīgākajiem strīdu jautājumiem bija Satversmes spēkā esamība un Latvijas valsts pārmantojamības tiesības. Ulmanis 1934. gada 15. maijā Satversmes darbību bija apturējis prettiesiskā ceļā. Un arī turpmākajos gados Ulmanis neizrādīja interesi kaut vai formāli sakārtot valsts konstitucionālos pamatus. Viņaprāt, tā bija lieka ākstīšanās. Līdz ar to Satversme bija palikusi tādā pašā redakcijā kā 1934. gada 14. maijā. No konstitucionālo tiesību viedokļa pastāvēja arī iespēja argumentēt, ka visi Ulmaņa pieņemtie lēmumi pēc apvērsuma ir pretlikumīgi. Tostarp arī 1934. gada 17. maijā izdotais rīkojums par ārkārtas pilnvaru piešķiršanu.

Vēl 1944. gada 13. augustā Rīgā Latvijas Centrālās padomes (LCP) dibinātāji vienojās, ka Satversme ir uzskatāma par spēkā esošu un ka pilnvaras līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām turpina saglabāt 4. Saeima. Balstoties uz Satversmi, Saeimas priekšsēdētājs ir arī Valsts prezidenta vietas izpildītājs, ja prezidents ir miris vai kādu citu iemeslu dēļ nevar pildīt amata pienākumus. LCP dibināšanas brīdī vēl dzīvs bija ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kurš, visticamāk, arī trimdā būtu uzstājis uz savām tiesībām ieņemt prezidenta vietas izpildītāja statusu un izvirzīt jaunās trimdas valdības vadītāju. Tomēr viņš tā arī nepārdzīvoja trimdas pirmo gadu un 1945. gada 26. augustā nomira Austrijā.

Pēc Satversmes noteiktā, Saeimas priekšsēdētāja vietu līdz nākamā priekšsēža ievēlēšanai ieņem secīgi pirmais priekšsēdētāja biedrs vai tā nespējas gadījumā otrais priekšsēdētāja biedrs. 1945. gada otrajā pusē dzīvs bija palicis tikai otrais Saeimas priekšsēdētāja biedrs bīskaps Jāzeps Rancāns. Tātad bīskapam Rancānam Satversme deva tiesības ieņemt prezidenta vietas izpildītāja statusu, iecelt premjerministru trimdas valdībai un pretendēt uz Latvijas juridisko pārstāvniecību.

Šāds notikumu pavērsiens radīja sarežģījumus Zariņa kā Latvijas tiesiskā mantinieka statusam. Apzinoties jautājuma delikātumu, bīskaps Rancāns atturējās no asām konfrontācijām. Tā vietā abas puses savstarpēji konsultējās, tostarp klātienē diskutējot par pilnvaru sadalījumu. Zariņš kategoriski iebilda pret trimdas valdības dibināšanu un Rancāna uzskatīšanu par Valsts prezidentu. Lai gan bīskaps Rancāns atteicās no sava amata atteikties, viņš arī neveica pret Zariņu vērstas darbības. Izšķirošu lomu šajā strīdā spēlēja arī Lielbritānijas un ASV nostāja. Abas valstis nebija gatavas atbalstīt Latvijas trimdas valdības dibināšanu, tā vietā izvēloties strādāt ar daudz prognozējamāko diplomātisko dienestu.

Šādos apstākļos radikālāka rīcība, visticamāk, būtu tikai sašķēlusi trimdas latviešu sabiedrību, un pēc pēdējām tikšanās kārtām 1950. gadā bīskaps Rancāns diskusiju vairs neatjaunoja. Zariņš turpināja vadīt diplomātisko dienestu līdz savai nāvei 1963. gadā, bet bīskapu Rancānu daļa trimdas uzskatīja par Latvijas prezidentu līdz viņa nāvei 1969. gadā.

Bīskaps Jāzeps Rancāns
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti