1917. gada oktobrī bruņota apvērsuma ceļā Krievijā pie varas nāca radikālie sociāldemokrāti jeb boļševiki. Sākotnēji viņus atbalstīja arī pāris citas kreisākās partijas, t.sk. sociālistu revolucionāru jeb eseru partijas kreisais spārns. Šī partija pamatā orientējās uz Krievijas zemniecības masām, iestādamās par zemes izdalīšanu zemniekiem. Tas sakrita arī ar boļševiku programmu, tomēr jau drīz kreisie eseri atklāja, ka boļševiki būvē stingri centralizētu, birokratizētu diktatūru, kas īpaši nerēķinās ar zemnieku vēlmēm un interesēm. Samilza konflikts, kas vainagojās ar kreiso eseru dumpi Maskavā 1918. gada jūlijā, kuru apspieda boļševikiem uzticamie latviešu sarkanie strēlnieki. Tomēr eseru pretestība nebūt nebija salauzta.
1918. gada 30. augustā boļševiku partijas un padomju Krievijas līderis Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins uzstājās ar uzrunu strādniekiem vienā no Maskavas rūpnīcām.
Kad pēc runas beigām viņš devās uz savu automobili un uz mirkli aizkavējās, uzklausot kādu sievieti, atskanēja trīs šāvieni. Ļeņinam trāpīja divas lodes. Viena iestrēga plecā, otra iztriecās cauri kaklam, skāra plaušu un apstājās netālu no atslēgas kaula.
Drīz vien tika notverts arī šāvējs – tā izrādījās 28 gadus vecā Feiga Roitblata, anarhistu un eseru vidē pazīstama ar segvārdu Fanija Kaplāne. Jau sešpadsmit gadu vecumā viņa, 1905. gada revolūcijas aizrauta, bija piebiedrojusies anarhistu grupai. Gatavojot spridzekli, ar kuru bija paredzēts Kijivā nogalināt ģenerālgubernatoru Suhomļinovu, notika nejauša eksplozija, kurā Fanija smagi savainojās. Viņu arestēja un piesprieda nāvessodu, ko tikai nelielā vecuma dēļ aizstāja ar mūža katorgu. Sprādzienā viņa bija daļēji zaudējusi dzirdi un pakāpeniski kļuva akla, cieta no hroniska locītavu reimatisma. Tādu, pilnīgi neredzīgu, Kaplāni atbrīvoja no ieslodzījuma pēc 1917. gada februāra revolūcijas.
Krimā, kurp viņa devās uzlabot veselību, viņa iepazinās ar Uļjanova-Ļeņina jaunāko brāli Dmitriju Uļjanovu, un abu starpā izvērtās romāns. Dmitrijs, būdams ārsts, izgādāja Fanijai vietu Harkovas klīnikā, kur viņa daļēji atguva redzi. Katorgas laikā Fanija Kaplāne bija satuvinājusies ar ieslodzītajām no eseru partijas, un, iespējams, eseru partijas biedri panāca, ka Fanija pārtrauc sakaru ar politisko pretinieku vadoņa brāli un no Krimas 1918. gada maijā pārceļas uz Maskavu.
Ārkārtas komisija jeb Čeka, boļševiku izveidotais drošības dienests, vairākas dienas pratināja apcietināto, mēģinot izspiest ziņas par līdzzinātājiem, taču viņa uzstājīgi apgalvoja, ka darbojusies vienatnē.
Nekāda tiesas procesa nebija. 3. septembrī Faniju Kaplāni nošāva, līķi sadedzināja un pelnus apraka nezināmā vietā. Par spīti tam, ka lodes no Ļeņina ķermeņa netika izņemtas, viņš diezgan ātri atlaba. Slepkavības mēģinājums kļuva par ieganstu sarkanā terora aizsākumam Padomju Krievijā. Turpmāk Čeka bez jebkādas tiesiskas sankcijas varēja arestēt, turēt ieslodzījumā un nogalināt ikvienu, kas tā vai citādi šķita boļševiku varai neuzticams vai neērts. Par normu kļuva ķīlnieku ņemšana un nereti noslepkavošana.
Visas padomju varas desmitgades oficiālā historiogrāfija un propaganda uzturēja priekšstatu par Faniju Kaplāni kā eseru sūtītu slepkavu. Tomēr ir virkne faktu, kas padara šo versiju apšaubāmu. Pirmkārt, Kaplāne atentāta brīdī joprojām bija stipri vājredzīga. Otrkārt, neviens no notikuma lieciniekiem nebija redzējis viņu šaujam. Galu galā 1922. gadā tika izoperēta viena no Ļeņina miesā iestrēgušajām lodēm, un izrādījās, ka tā nav šauta no brauniņa, kāds bija Fanijai Kaplānei.
