Pagājušā gadsimta dižākais britu premjers Vinstons Čērčils ir teicis, ka patiesībā Pirmā pasaules kara nosaukums pienāktos Septiņgadu karam, kas risinājās 18. gadsimta vidū. Patiešām – tas bija pirmais karš, kurā piedalījās visas tā laika nozīmīgākās Eiropas valstis, un pirmais karš, kura kaujas notika gan Vecajā, gan Jaunajā pasaulē, gan Ziemeļu, gan Dienvidu puslodē, un tas sākās ar karaļa Frīdriha II vadītās prūšu armijas iebrukumu Saksijā 1756. gada 29. augustā.
Konflikts, kur vienā pusē cīnījās Prūsija un Lielbritānija, otrā – Austrija, Krievija, Francija, Zviedrija, Saksija, vēlāk arī Spānija, nobrieda ilgākā laikā. Anglijas un Francijas stīvēšanās par pasaules vadošās koloniālās lielvalsts statusu ilga jau kopš 17. gadsimta nogales. Eiropā iepriekšējā desmitgadē bija risinājies Austrijas mantojuma karš, kurā Austrijas imperatore Marija Terēze ar militāru spēku apliecināja tiesības uz sava tēva troni, taču kritiskā brīdī bija spiesta atdot Prūsijai Silēziju – teritoriju tagadējās Polijas dienvidrietumos. Enerģiskā valdniece bija apņēmības pilna šo zaudējumu pie pirmās izdevības atgūt. Viens no kara subjektīvajiem iemesliem bija jau pieminētais Prūsijas karalis Frīdrihs II – vīrs ar imperatora ambīcijām un karavadoņa azartu, un arī, kā mēs šodien teiktu, visai nekaunīgs vīriešu dzimuma šovinists. Viņš nelaida garām iespēju izteikties par sieviešu valdīšanu dažās citās valstīs, ko
visnotaļ personīgi uztvēra tā laika vadošās Eiropas politiķes: gan jau pieminētā Marija Terēze, gan Krievijas cariene Elizabete, gan Saksijas kūrfirsta kundze Marija Jozefa un Francijas karaļa Luija XV metrese marķīze de Pompadūra.
Kāds tā laika teiciens vēsta: "Ja citas ir valstis ar savām armijām, tad Prūsija ir armija ar savu valsti." Patiešām – Frīdriha II tēvs, karalis Frīdrihs I bija padarījis Prūsiju un tās armiju par perfektu organizatorisku veselumu. Savukārt Frīdrihs II prata tam laikam pārsteidzošā ātrumā pārvietot savus salīdzinoši nelielos spēkus pa Centrāleiropu, sakaudams pretinieku armijas citu pēc citas un reizēm uzvarēdams pat trīskāršu pārspēku. Brīžiem gan šķita, ka viss karājas mata galā – kā pēc kaujas pie Kunersdorfas 1759. gadā pret grāfa Saltikova komandētajiem krievu un austriešu spēkiem. Galu galā ap 1762. gadu Prūsijas resursi tomēr sāka izsīkt, bet Frīdrihu glāba laimīga apstākļu sakritība – nomira cariene Elizabete, un Krievijas troni mantoja Pēteris III, īsts Frīdriha fans. Krievija izstājās no kara, tās piemēram sekoja arī citas valstis, un karš Eiropā beidzās bez būtiskām robežu maiņām.
Frīdrihs II nenoliedzami ir šī kara varonis, tomēr ieguvēji ir citi. Kamēr prūšu karalis cīnījās Eiropā, briti pievāca franču īpašumus Ziemeļamerikā un Indijā un lika pamatus savai koloniālajai impērijai.
