Laikā pēc Otrā pasaules kara padomju zemūdeņu parādīšanās Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos bija visai pierasta lieta. Domājams, Padomju Savienības Baltijas jūras flote šīs akcijas veica ne tikai un pat ne tik daudz taktiskos nolūkos, bet gan lai apliecinātu savu militāro hegemoniju Baltijas jūrā. Zviedri uz to reaģēja ar īsti skandināvisku aukstasinību, vairīdamies no liekiem asumiem, tomēr 1981. gadā atgadījās notikums, kas pat rāmajai un neitrālajai Zviedrijai lika parādīt raksturu.
1981. gada 27. oktobra rītā šērās apmēram divu kilometru attālumā no Zviedrijas kara flotes bāzes Karlskrūnā vietējie iedzīvotāji pamanīja palielu peldošu priekšmetu. Drīz vien izrādījās, ka tā ir padomju zemūdene S-363, piederīga tipam, kuru NATO klasifikācijā apzīmē kā "Whiskey". Pateicoties tam, viss šis gadījums vēlāk tiek nodēvēts par "Whiskey on the Rocks". Burtiski tulkojot – "Viskijs uz klintīm", bet literāri – "viskijs ar ledu".
Bet aiz vārdu spēlēm slēpās visai nopietns starptautisks skandāls. Padomju kara zemūdene bija ielauzusies Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, uzpeldējusi zviedru kara bāzes tiešā tuvumā un nezināmu iemeslu dēļ uzskrējusi uz klints. Un, kad zviedri beidzot zemūdeni pamanīja, tad, kolēģu avārijas signālus saņēmuši, no Baltijskas ostas Kaļiņingradas apgabalā uz Zviedrijas pusi jau devās glābšanas vienība: divi eskadras mīnu kuģi, bruņoti ar 80 kilometru rādiusa raķetēm, un trīs smagie velkoņi. Šī eskadra padomju admirāļa Kaļiņina vadībā stūrēja Karlskrūnas virzienā, acīmredzami demonstrēdama, ka Zviedrijas teritoriālie ūdeņi tai nebūs šķērslis.
Tā nu bija pārāk liela kalibra nekaunība, un Zviedrijas premjers, konservatīvo partijas pārstāvis Torbjerns Feldīns pavēlēja armijas virspavēlniekam "aizstāvēt valsts robežu".
Zviedru krasta apsardzes baterijas izsludināja kaujas gatavību un pavērsa pret jūru savas Boforsa haubices, gar krastu izvietojās arī mobilas artilērijas vienības, kara aerodromos Karlskrūnas tuvumā koncentrējās iznīcinātāji. Krastā izvērsās zviedru izpletņlēcēju vienības, gatavas kuru katru brīdi ieņemt zemūdeni triecienā. Tomēr, sasnieguši zviedru teritoriālo ūdeņu robežu, padomju karakuģi apstājās; velkoņi gan mēģināja turpināt ceļu, bet sastapuši zviedru torpēdlaivas, arī pagriezās atpakaļ. Padomju puse piekrita sarunām.
Krieviem nācās atļaut zviedru varas iestādēm daļēji pārmeklēt zemūdeni, kapteinis Anatolijs Guščins un daži citi virsnieki sniedza paskaidrojumus zviedru policijai. Kapteinis stāstīja pekstiņus par sabojājušos kompasu un dievojās, ka domājis esam Polijas piekrastē. Uz zemūdenes konfiscētās precīzās Karlskrūnas apkārtnes kartes gan liecināja par ko citu. Un vēl viens nepatīkams pārsteigums zviedrus sagaidīja, kad viņi, paslepeni no krieviem, izmērīja radiāciju zemūdenē. Mērījumi nepārprotami uzrādīja urāna 238 klātbūtni. Citiem vārdiem, uz zemūdenes bija kodolieroči. Kā vēlāk atzina padomju kara jūrnieki, viņiem bija pavēlēts zemūdeni uzspridzināt, ja zviedri to mēģinātu ieņemt. Ja detonētu arī kodollādiņš, Karlskrūna no Eiropas kartes visdrīzāk pazustu uz visiem laikiem. Par laimi, zviedri kārtējo reizi demonstrēja savaldību – izdzinuši padomju komandierus cauri policijas nopratināšanas procedūrai, viņi novilka zemūdeni no klints un ļāva tai atgriezties dzimtenes ūdeņos.
