Dejotāji acīmredzami kustējās pret savu gribu, it kā kāda pārdabiska spēka, kādas nepārvaramas apsēstības vadīti. Pie tam viņu izjūtas acīmredzami nebija patīkamas – kā liecina apraksti, daudzi esot vaimanājuši un izklieguši lūgumus pēc apžēlošanas, izsaukuši kādus savādus vārdus, kurus hronisti traktējuši kā dēmonu apzīmējumus, klieguši, ka viņi slīkstot asiņu jūrā. Pēc laika daži sabrukuši no spēku izsīkuma, taču, kaut cik atguvuši elpu, atkal metušies dejā. Un acīmredzami savādā apsēstība piešķīrusi viņiem neparastu izturību, kas ļāvusi nemanīt stundām ilgajā dancī līdz asinīm noberztās un savainotās pēdas. Par to, vai kādam šī neprātīgā dejošana maksājusi dzīvību, ziņu trūkst, taču skaidrs, ka tā sagādāja ciešanas.
Tiek vēstīts, ka no Āhenes savādā dejošanas mānija pārsviedusies uz vairākām citām Vācijas, Flandrijas, Valonijas, Nīderlandes, Luksemburgas un pat Itālijas pilsētām.
Šie notikumi palikuši vēsturē kā Svētā Jāņa dienas dejošanas sērga, un tas nebūt nebija vienīgais tāds gadījums viduslaiku un agro jauno laiku Eiropas vēsturē. Līdzīgi notikumi fiksēti hronikās laiku pa laikam no 7. līdz pat 17. gadsimtam, bet sevišķi bieži no 14. gadsimta līdz 16. gadsimta pirmajai pusei.
Liecību daudzums un konkrētība izslēdz iespēju, ka šie notikumi varētu būt vien leģenda bez dokumentāla pamata. Sevišķi plaši aprakstīts ir viens no vēlīnajiem gadījumiem, kad tā saucamā Svētā Vīta deju sērga 1518. gada jūlijā piemeklēja Štrāsburgu.
Saskaņā ar liecībām, šis dejošanas trakums plosījies pilsētā ilgāk nekā mēnesi, un tajā iesaistījušies vairāki simti pilsētnieku.
Pie tam pilsētas maģistrāts sākotnēji to pat veicinājis, uzskatot, ka, jo vairāk dejos, jo ātrāk pāries. Tā izrādījusies alošanās, jo šādi mānija tikai vērsusies plašumā.
Mūsdienu zinātniekiem joprojām nav pilnīgi neapstrīdama viedokļa par šīs pagātnes dejošanas mānijas iemesliem. Viena no versijām ir saindēšanās ar vilkazobu jeb melnajiem graudiem – parazītisku sēnīti, kas inficē rudzu vārpas un ieēsta izraisa halucinācijas un muskuļu spazmas. Tomēr šī versija ir apšaubāma, jo dejošanas trakums pamatā skāra apgabalus, kur rudzi nav izplatīta kultūra.
Tāpēc ticamākas šķiet teorijas par dejošanas trakuma sociāli psiholoģiskajiem motīviem. Šī parādība bija izplatīta pamatā kādreizējās Svētās Romas impērijas rietumu apgabalos, sevišķi Reinas un Mozeles baseinā. Kā atzīmē pētnieki, šeit jau izsenis bijuši izplatīti ticējumi, kas saistīti ar ļaunu garu uzsūtītu dejošanas trakumu. Bet tāpat daudzviet te piekoptas arī kristīgas paražas, kuru dalībnieki dejodami devušies uz attiecīgām svētvietām, visbiežāk Svētajam Vītam vai Svētajam Jānim veltītām, kur veikuši eksorcisma rituālus.
Kā norāda antropologi, līdzīgi sabiedrībā pastāvoši kultūras kodi ļoti veicina attiecīgas indivīda psihes reakcijas. Svarīgi arī tas, ka spilgtākie dejošanas trakuma uzliesmojumi notikuši laikos, kad šie reģioni piedzīvojuši kataklizmas un satricinājumus. Tā 1374. gadā Reinas baseins bija piedzīvojis lielākos plūdus simts gadu laikā, savukārt 1518. gadā reģionu piemeklēja spējš labības cenu kāpums un vairākas epidēmijas.
Viss liek domāt, ka dejas sērga bijusi tālaika ļaužu reakcija uz kolektīvu stresu.
