Kartupelis, kas tik daudzos un dažādos veidos pašlaik kļuvis par būtisku mūsu ēdienkartes sastāvdaļu, vēsturē nogājis garu ceļu, lai vispār sasniegtu Eiropu un Latviju no Dienvidamerikas fiziski, bet pēc tam arī, lai iekarotu arī zemnieku sirdis.
"Atklāti sakot, pilnīgi precīzi nav zināms, kad un no kurienes ir ieceļojis kartupelis konkrēti Kurzemes hercogistē, bet mēs varam diezgan droši teikt, ka Kurzemes hercogistē notika viss tas pats, kas Eiropā. Varbūt ar dažu gadu nobīdi, bet principā bija viss tas pats. Ņemot vērā to, ka Kurzemes hercogs Jēkabs ļoti interesējās par visādām novitātēm un, protams, ņemot vērā vēl arī viņa interesi par kolonijām, nevar izslēgt, ka tieši hercogs Jēkabs bija iniciators šai kartupeļu ievešanai Kurzemes hercogistē, bet tikpat labi iniciatīva varēja nākt arī no viņa sievas – Kurzemes hercogienes Luīzes Šarlotes, kura bija dzimusi Brandenburgas Prūsijas princese," stāstīja Jakovļeva.
Savukārt Mintaurs skaidroja, ka kartupeļu uzvaras gājiens un plaša izplatīšanās sākas 18. gadsimtā – gan mūsdienu Latvijas teritorijā par to sāk rakstīt, gan, piemēram, Eiropā, Nīderlandes provincē, – tur kartupeļu audzēšana 18. gadsimta vidū sāk izplatīties jau masveidā. "Vēl viens reģions, kas ir ievērojams ar kartupeļiem kā ar pamata kultūru lauksaimniecībā, ir Īrija. Īri paši uzskata, ka jau 1565. gadā kartupeļi no Dienvidamerikas ir ievesti Īrijā," viņš sacīja.
Vēsturnieki atgādināja, ka zemnieki pretojušies muižnieku "eksperimentiem" ieviest šādu jaunu kultūru un ka saistībā ar kartupeļiem gan Latvijas teritorijā, gan citviet notikuši nemieri.
18. gadsimta nogalē Krievijas impēriju, kurā tajā laikā ietilpa arī Latvijas teritorija, skāra rīkojumi par kartupeļu audzēšanu un lietošanu pārtikā. Zemniekus sākotnēji bijis jāpierunā un viņiem ar dažādu padomu grāmatu palīdzību bija jāpaskaidro, cik labs dārzenis ir kartupelis, lai izvairītos no bada.
"Kartupelis lielā mērā 18. gadsimtā paglāba Eiropas nabadzīgākos iedzīvotājus, lauku iedzīvotājus no bada, jo neražas gadi bija samērā izplatīta parādība Eiropā, tāpēc ka klimats bija bargāks, aukstāks un mitrāks nekā šodien.
Diezgan bieži bija tā, ka labība neizauga, graudus nevarēja ievākt, un iedzīvotāji plašos reģionos, gan pilsētās, gan uz laukiem, palika bez maizes un bija spiesti badoties," norādīja Mintaurs.
Vēsturnieks norādīja, ka kartupeļu audzēšanu un izplatīšanos veicināja arī tas, ka nav vajadzīgs tāds inventārs kā labības audzēšanai. Nevajag ne arklu, ne zirgu, tāpēc tas kļuva par pieticīgāk dzīvojošu cilvēku iztikas līdzekli.
"Faktiski tiek uzskatīts, ka par stabilu lauksaimniecības kultūru Latvijā kartupeļi kļūst 19. gadsimta 40. gados, savukārt 20. gadsimta sākumā pēc tā laika statistikas datiem visvairāk kartupeļus audzē trijās Baltijas provincēs – Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā – visvairāk tieši Ziemeļigaunijā, tas ir mūsdienu Tallinas apkārtnē," atklāja Mintaurs.
Dienvidamerikā kartupelis auga kā savvaļas augs, bet kartupelis, kādu pazīstam un kāds mums garšo šodien, ir mērķtiecīgas selekcijas rezultāts.
"20. gadsimta sākumā, kad jau ir ap 2000 kartupeļu šķirnes zināmas, tad kartupeļus iedala trijās daļās: ir galda kartupeļi, kurus lieto pārtikā; ir fabriku kartupeļi, tas nozīmē, ka šīs šķirnes tiek izmantotas spirta ražošanai un kartupeļu miltu jeb stērķeles ražošanai, un tad ir tā saucamie barības kartupeļi vai lopu kartupeļi," skaidroja Mintaurs.
20. gadsimta sākumā ir pieminēts arī tāds briesmīgs zvērs kā kartupeļu kukainis jeb kolorado vabole, kas bija atceļojusi uz Eiropu no Amerikas pēc tā laika datiem ap 1877. gadu.
"Acīmredzot tā tika ar kuģiem atvesta, – vai ar tiem pašiem kartupeļiem, vai ar kādu citu kravu. Ir arī tā laika presē pieminēti tādi īsti, varētu teikt, šausmu stāsti par to, kā Vācijā, kur vispirms Hamburgas apkārtnē pamanīja, ka ir atkļuvis šis kartupeļu kukainis, mēģināja ar to cīnīties. Šķiet, ka viņiem pat izdevās 19. gadsimta beigās uz kādu brīdi vismaz ar to tikt galā, jo tur tika apstrādāta augsne ar dažādām bioloģiskām vielām, augsne tika uzarta vairākkārtīgi, tika visi kolorado vaboles nopostītie augi iearti zemē. Vairākkārt tur viss tika līdzināts un pārstrādāts – apmēram tā, kā mēs šodien cīnāmies ar latvāņiem," stāstīja Mintaurs.
