Puisis no Jomantiem
Ludviks Stulpins pasaulē nāca 1871. gada 4. decembrī Telšu rajona Jomantos turīgu muižnieku pēcteču Kazimiera un Juzefatas ģimenē. Bez Ludvika saimē auga vēl četras atvases – dēli Staņislavs (1857–?), Kazimiers (1880–?), meitas – Tekla (1873–1965), Cecilija (1875–?). Kad Ludviks sasniedza 14 gadu vecumu, tad mūžībā devās abi puiša vecāki. Topošais jūras kapteinis nonāca grūtas izvēles priekšā – palikt dzimtajā pusē vai meklēt laimi kaut kur citur. Viņš nolēma doties uz 19. gadsimta otrajā pusē strauji augošo Kurzemes guberņas ostas pilsētu Liepāju.
Liepājā gados jaunais lietuvietis pievērsās jūrniecībai un 1885. gadā uzsāka darbu uz burinieka "Honoria", bet vēlāk arī citiem kuģiem. Kopš 1897. gada jaunais jūrniecības celmlauzis ieņēma bocmaņa amatu uz ledlauža "Ледокол II". Pēc kāda laika viņš kopā ar citiem tās apkalpes locekļiem piebiedrojās Krievijas–Zviedrijas arktiskajai ekspedīcijai ceļā uz ziemeļos esošo Špicbergenas arhipelāgu. Atgriežoties no ekspedīcijas, nu jau pieredzējušais jūrnieks nolēma profesionāli pilnveidoties un iestājās Liepājas jūrskolā, kuru sekmīgi absolvēja, iegūstot tālbraucējstūrmaņa diplomu. Ludviks turpināja dzīvot un darboties kuģu nozarē tieši Liepājā – kādu laiku strādāja vietējās ostas būvniecības daļā. Nedaudz vēlāk viņu pieņēma darbā uz Liepājas ostā reģistrētā buru kuģa "Henrich Catcherina".
Liepājā Ludviks iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Veroniku Gabalaiti (1877–1965). Ģimenē piedzima dēli Napoleons (1903–1986) un Aleksandrs (1915–2007). Jāpiebilst, ka abi dēli Otrā pasaules kara izskaņā emigrēja uz Vāciju, bet vēlāk – uz Austrāliju.
No stūrmaņa par kapteini
Iegūtā izglītība un visai ievērojamā kuģniecības pieredze sekmēja turpmāko Ludvika Stulpina karjeru. Nozīmīgu lomu tajā ieņēma "Krievijas–Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrība". Tieši šīs pasažieru-kravas pārvadājumu kompānijas tvaikoņi kļuva par Ludvika turpmāko darba vietu. 1906. gadā viņš strādāja par jaunāko stūrmani uz tvaikoņa "Livonia", tad sekoja darbs uz "Estonia" un "Lithuania" u.c. kuģiem, kuri regulāri pārvadāja emigrantus no Liepājas uz Ņujorku. Tvaikoņa "Estonia" vecākais inženieris mehāniķis Šlosers jauno stūrmani raksturoja šādi: "Stulpins bija pieklājīgs, taktisks, apzinīgi izturējās pret saviem pienākumiem. Viņu cienīja gan apkalpe, gan arī pasažieri. Viņš centās palīdzēt visiem un saprast katru. Bija stingrs, taču taisnīgs."
Acīmredzot lielā centība un augstais profesionālisms lika "Krievijas–Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības" vadībai piedāvāt Ludvikam Stulpinam kļūt par tvaikoņa "Lithuania" kapteini. Šis amats bija ne tikai augsts līdzšinējā Ludvika darba novērtējums, bet vienlaicīgi arī pamatīgs izaicinājums un atbildība. Nereti viņš nokļuva dažādu jūras un okeānu izraisīto kataklizmu epicentrā. Viena no tām notika 1909. gada 19. decembrī, kad kuģa "Lithuania" komanda izglāba grimstošā vācu burinieka "Almut Katerina" apkalpi. Šādu varoņdarbu Vācijas impērijas ķeizars Vilhelms II (Friedrich Wilhelm Viktor Albert von Preußen, 1859–1941) novērtēja ar dažādiem apbalvojumiem: Stulpins saņēma 4. šķiras ordeni "Golden Krone", stūrmaņi J. Laredejs un M. Jurgensons – attiecīgi zelta un sudraba pulksteņus ar monogrammām, bet matroži K. Morics, A. Pauliss, P. Andreass, J. Kunelius, F. Koors un M. Rubusts naudas balvas – 60 vācu markas (apmēram 27 rubļi).
1911. gadā Ludviks Stulpins kļuva par "Amerikas līnijas" tvaikoņa "Birma" kapteini. Ar šo kuģi viņš regulāri devās reisā Liepāja–Roterdama–Helifeksa–Ņujorka. Liktenis bija lēmis Ludvikam 1912. gada 15. aprīlī nokļūt tobrīd lielākā pasažieru lainera "Titāniks" katastrofas vietas tuvumā Atlantijas okeānā. Pēc "Titānika" nogrimšanas "Birmas" kapteinis Stulpins par traģēdijas apkārtnē pieredzēto savam darba devējam – "Krievijas-Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrībai" iesniedza rakstisku atskaiti.
Vienā no tās fragmentiem viņš rakstīja: "7:30 mēs nonācām katastrofas vietā. Šeit austrumu pusē mēs redzējām dažus milzīgus aisbergus, (..) acs spēja saredzēt pamatīgu ledus kārtu ar aisbergiem, līdz ar to nebija jautājumu par ceļa turpināšanu un bija visai droši, ka "Titāniks" tajā vietā nevarēja atrasties." [1] Vēlāk Ludvika Stulpina un viņa komandas piefiksēto, tostarp aisbergu izvietojumu skici nopublicēja lielākie britu laikraksti "Daily Telegraph" un "Daily Sketch".
1913. gadā Stulpins kļuva par tvaikoņa "Rossija" kapteini un vadīja to arī Pirmā pasaules kara laikā. Tieši šo kuģi izmantoja, lai no Somijas caur Liepājas ostu uz jaundibināto Lietuvas Republikas teritoriju nogādātu kara bēgļus. 1919. gadā, kad Latvijas valdības bruņotie spēki aktīvi cīnījās par savas valsts neatkarību, Ludviks Stulpins piekrita Lietuvas valdības aicinājumam darboties tās diplomātiskajā korpusā un ieņēma konsula amatu Liepājā.
Klaipēdas ostas priekšnieks
Jau kopš pirmajām neatkarības dienām Lietuvā iespēju robežās attīstījās jūrniecība. Jaunajai nozarei vajadzēja pieredzējušu "jūras vilku" zināšanas, tāpēc šajā procesā iesaistījās arīdzan Ludviks Stulpins. Pāris mēnešus pēc Klaipēdas iekļaušanas Lietuvas Republikas sastāvā (1923. gada janvārī) viņš kļuva par jaundibinātās Klaipēdas ostas pirmo priekšnieku, vienlaikus aktīvi sekmēja Lietuvas Jūrniecības savienības dibināšanu. Pēdējos dzīves gados Ludviks iesaistījās Klaipēdas jahtkluba izveidē un vadīšanā. Lietuvas jūrniecības pamatlicējs mūžībā devās 1934. gada 15. jūlijā Klaipēdā. Viņa pēdējais lūgums skanēja šādi: "Apglabājiet mani pie jūras...", kas tika izpildīts. Ludviku Stupinu apbedīja Kopgalis kapsētā Klaipēdā. Pēc Lietuvas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gadā viņa vārdā Klaipēdā tika nosaukta viena no vietējām ģimnāzijām, savukārt nākamajos gados izveidotas vairākas piemiņas vietas, tostarp Ludvika Stulpina dzimtajos Telšos.
[1] Birma's wireless bears witness! Pieejams šeit.
