Krievijā par viņu joprojām atgādina tūkstošiem Ļeņina pieminekļu, kas arī pēc padomju režīma sabrukuma saglabāti daudzu Krievijas pilsētu centrā.

Taču "proletariāta vadonis" Ļeņins nav tikai pagātnes tēls no vēstures mācību grāmatām. Ļeņina darbi un ideoloģija turpina ietekmēt arī tagadējo Krieviju, tādēļ arī mūsdienu Austrumeiropai jāturpina cīnīties ar boļševisma sekām.

Putins apņēmies "izlabot Ļeņina kļūdas"

Krievijas diktators Vladimirs Putins vairākkārt ir nepārprotami izteicies, ka sācis karu Ukrainā, lai "izlabotu" kļūdas, ko savulaik pieļāvis Ļeņins. Par šādu vēsturisku kļūdu viņš uzskata arī Krievijas impērijas izjukšanu un Baltijas valstu izveidošanos.

Tas, ko Krievijas karaspēks pašlaik dara Ukrainā, ir tiešas sekas Ļeņina darbībai un viņa ideoloģijai, kurā cilvēku dzīvībai nebija gandrīz nekādas vērtības.

Ļeņina valdīšanas laikā pasaule iepazina tādus jēdzienus kā "sarkanais terors" un "koncentrācijas nometnes"; viņš ielika pamatus padomju totalitārismam, ko pēc tam turpināja un daudz plašākā mērogā attīstīja viņa pēctecis Staļins.

Krievijas sabiedrība, kas arī pati ļoti smagi cieta no Ļeņina un Staļina represijām, tomēr ir ļoti augstās domās par abu asiņaino tirānu atstāto mantojumu.

Pirms dažiem gadiem, kad neatkarīgā sabiedriskās domas izpētes organizācija "Levadas centrs" Krievijas iedzīvotājiem vaicāja, kuri ir visu laiku un tautu izcilākie cilvēki, pirmās divas vietas šajā aptaujā ar lielu atrāvienu ieņēma Staļins (39%) un Ļeņins (30%), kas apsteidza dzejnieku Aleksandru Puškinu, imperatoru Pēteri I un tagadējo vadoni Putinu.

Tas, ka vairāk nekā 30 gadu pēc PSRS sabrukuma Ļeņina līķis joprojām nav aizvākts no Sarkanā laukuma, apliecina Krievijas sabiedrības nespēju atbrīvoties no totalitārisma mantojuma.

Ļeņina valdīšanas laiks patiesībā bija diezgan neilgs. Viņš sagrāba varu pēc boļševiku veiktā valsts apvērsuma 1917. gada novembrī, bet 1918. gada augustā tika smagi ievainots atentātā.

1921. gadā viņa veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, un mūža nogali viņš lielākoties pavadīja savā Piemaskavas rezidencē "Gorki" (starp citu, tur joprojām darbojas Ļeņina muzejs).

Boļševiku vadonis sarakstīja savu politisko testamentu un aicināja kompartijas vadību neuzticēt valsts vadību Staļinam, kurš esot "pārāk rupjš".

Ļeņins pārcieta vairākus insultus un nomira 1924. gada 21. janvārī 53 gadu vecumā. Oficiāli par nāves cēloni pasludināja asinsrites slimības, taču pēc tam vēl ilgi klīda runas, ka "diženo komunistu" esot piebeigušas pārslimotā sifilisa sekas.

Neraugoties uz Ļeņina sievas Nadeždas Krupskas iebildumiem, Ļeņina līdzgaitnieki izlēma, ka boļševiku vadoni nepieciešams nevis apbedīt, bet gan iebalzamēt un izstādīt mauzolejā, lai vadoņa līķi varētu aplūkot arī nākamās komunistu paaudzes.

Krievijas sabiedrība pirms boļševiku apvērsuma bija diezgan reliģioza, un boļševiki līdz ar Ļeņina godināšanu centās radīt Jēzum Kristum līdzīgu tēlu, ko vienkāršā tauta varētu pielūgt. Staļins šajā sistēmā uzņēmās laicīgā valdnieka, jaunā "cara" lomu.

Staļinu izmeta no mauzoleja

Pēc Ļeņina nāves Sarkanajā laukumā Maskavā steigšus tika uzsliets koka mauzolejs, kur tauta varēja atvadīties no sava vadoņa. 1930. gadā tā vietā uzcēla daudz iespaidīgāku būvi no marmora un granīta. Ļeņina mauzolejs padomju laikā bija viens no komunistiskā režīma simboliem; valsts svētkos PSRS līderi kāpa tā tribīnē un pieņēma militārās parādes.

1941. gadā pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma, kad šķita, ka Hitlera karaspēks varētu ieņemt Maskavu, iebalzamēto Ļeņina līķi kā lielāko padomju režīma dārgumu ar īpašu vilcienu evakuēja uz Sibīrijas pilsētu Tjumeņu.

Ļeņina pēctecis Staļins noturējās pie varas daudz ilgāk, 29 gadus, un nomira 1953. gada martā. Pēc diktatora nāves arī viņa līķis tika iebalzamēts un novietots Ļeņina mauzolejā, kas kļuva par "Ļeņina un Staļina mauzoleju". 1961. gadā tā sauktā "Hruščova atkušņa" laikā Staļina līķi aizvāca no mauzoleja un apbedīja pie Kremļa sienas.

Padomju laikā Ļeņina mauzolejs kalpoja kā pielūgsmes objekts, un padomju pilsoņi stāvēja stundām garā rindā, lai tiktu pie iespējas aplūkot "diženo vadoni".

Tiesa gan, neiztika arī bez incidentiem. Piemēram, 1967. gada septembrī kāds Lietuvas pilsētas Kauņas iedzīvotājs uzspridzinājies pie mauzoleja, nogalinot vairākus cilvēkus.

Ļeņina personības kults

Pēc šī incidenta Ļeņina līķis mauzolejā tika novietots aiz bruņota stikla. Tas noderēja 1973. gada 1. septembrī, kad Ļeņina mauzolejā notika līdzīgs incidents. 34 gadus vecais Nikolajs Savrasovs no Doneckas apgabala Horlivkas ielavījies mauzolejā, izmantojot to, ka 1. septembrī tur bija skolēnu drūzma un drošības pārbaudes nebija tik stingras.

Nonācis pie Ļeņina līķa, viņš iedarbināja paštaisītu spridzekli. Sprādzienā gāja bojā pats Savrasovs un vēl pāris cilvēki, vairāki bērni tika smagi ievainoti. Ļeņina līķis šajā incidentā necieta. Izmeklēšanā tika secināts, ka Savrasovs ir iepriekš tiesāts, garīgi nelīdzsvarots indivīds, kura rīcībai nebija politisku motīvu.

Protams, ka padomju laikā avīzes par šo gadījumu neko nerakstīja, jo sociālisma paradīzē nebija iedomājams, ka kāds varētu uzdrošināties pacelt roku pret PSRS lielāko svētumu.

Padomju Savienībā valdīja visaptverošs Ļeņina personības kults: viņa vārdā nosauca ielas, rūpnīcas, kolhozus un sovhozus; Ļeņina portrets rotāja padomju rubļus, pastmarkas un preses izdevumus; gandrīz katrā sevi cienošā pilsētā bija uzstādīts Ļeņina piemineklis vai vismaz krūšutēls.

Ļeņina kopotie raksti padomju funkcionāriem bija Bībeles vietā, tādēļ teju katrā runā vai referātā vajadzēja iepīt kādu Ļeņina citātu, līdzīgi kā kristiešu garīdznieki izrotā savus sprediķus ar citātiem no Bībeles.

Sākumskolas vecuma bērni bija pazīstami kā "oktobrēni" jeb "Ļeņina mazbērni", un "oktobrēnu" nozīmītes, protams, rotāja bērnības dienu Ļeņina attēls.

Ļeņina rēgs bija ievazāts pat latviešu Dziesmu svētkos, kur kopkorim nācās dziedāt slavas dziesmas boļševiku vadonim, un teātrī, kur Ļeņina lomā iejutās izcilais latviešu aktieris Eduards Pāvuls.

Ļeņina mauzolejs Maskavā darbojas arī mūsdienās, lai gan rindas vairs nav tik lielas kā padomju laikā. Liela daļa apmeklētāju ir ārzemju tūristi, kas grib aplūkot daļu no sarežģītās Krievijas vēstures.

Jeļcins gribēja apbedīt Ļeņinu Sanktpēterburgā

90. gadu sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievijā bija diskusijas, ka arī Ļeņinu, līdzīgi kā Staļinu, vajadzētu aizvākt no mauzoleja. Toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atzinīgi izteicies par ideju, ka Ļeņinu vajadzētu apbedīt Sanktpēterburgas kapsētā, kur atdusas viņa māte Marija Uļjanova. Taču ne Jeļcins, ne nākamais Kremļa saimnieks Putins tā arī nav sadūšojušies īstenot šo priekšlikumu.

"Ļeņins bija ateists. Tādēļ visas šīs runas par viņa apbedīšanu pēc kristiešu, pareizticīgā rituāla ir pilnīgas muļķības," laikrakstam "Komsomoļskaja pravda" stāsta Krievijas komunists, vēsturnieks Jaroslavs Ļistovs.

"Manuprāt, visas šīs runas par Ļeņina izvākšanu no mauzoleja ir tikai un vienīgi politika. Šie ļaudis cīnās ar mūsu pagātni."

Ļistovs norāda, ka Ļeņins nebūt nav pirmā ievērojamā personība, kuras līķis pēc nāves iebalzamēts un novietots mauzolejā. Piemēram, Jegevestes muižā Igaunijā ir saglabājies mauzolejs, kurā apglabāts Krievijas impērijas ģenerālis Barklajs de Tolli.

Ļeņinu neaizvāks, kamēr Putins ir pie varas

Pirms dažiem gadiem kādā sabiedriskās domas aptaujā Krievijā lielākā daļa respondentu pauda atbalstu idejai par Ļeņina apbedīšanu: 32% teica, ka tas jādara nekavējoties, bet vēl 31% uzskatīja, ka šādu soli varētu spert tad, kad būs aizgājusi paaudze, kurai Ļeņins bija dārgs.

Līdzīgā garā izteicies arī tagadējais Kremļa saimnieks Putins, kurš uzskata, ka Ļeņina līķi nevajag kustināt, kamēr Krievijā vēl ir ļoti daudz cilvēku, kuriem Ļeņins saistās ar "padomju laika sasniegumiem".

Krievijas komunistu līderis Genadijs Zjuganovs apgalvo: Ļeņina līķis netiks aiztikts, kamēr vien Putins ir pie varas.

Krievijas diktators Putins neapšaubāmi ir padomju laika produkts, cēlies no boļševiku vadoņa vārdā nosauktās Ļeņingradas pilsētas un ilgus gadus darbojies Ļeņina laikā dibinātajos padomju specdienestos, kas laika gaitā mainīja nosaukumus, bet ne čekistu darba būtību.

Taču kopš nākšanas pie varas Putins par Ļeņinu izteicies galvenokārt kritiskā tonī. Putins par savu elku un paraugu, kam līdzināties, uzskata Krievijas caru Pēteri I, kurš "izcirta logu uz Eiropu". Pēc Putina domām, Ļeņins un viņa vadītie boļševiki sagrāva diženo Krievijas Impēriju.

Putins uzskata Ļeņinu par nodevēju

Putins izteicies, ka Ļeņins drīzāk esot bijis revolucionārs, nevis valstsvīrs. Jaunās padomju valsts veidošanā viņš pieļāvis lielas kļūdas, kas galu galā noveda pie PSRS sabrukuma.

"Pie mūsu vienotās valsts sabrukuma noveda vēsturiskās, stratēģiskās boļševiku līderu, kompartijas vadības kļūdas, kas dažādos laikos tika pieļautas valsts veidošanā, ekonomiskās un nacionālās politikas izveidē. Uz viņu sirdsapziņas ir tas, ka sabruka "vēsturiskā Krievija", ko sauca par PSRS," vienā no runām pavēstīja Putins.

Viņš apgalvoja, ka Ļeņins un boļševiki iemūrējuši "atombumbu" zem Krievijas pamatiem. "Nekāda vispasaules revolūcija mums nebija vajadzīga," uzskata Putins.

"Ir acīmredzams, ka Putins ienīst Ļeņinu. Pēc viņa domām, Ļeņins bija nodevējs, kurš sagrāva diženu lielvalsti – Krievijas Impēriju, pēc tam izveidoja citu sistēmu, kas pati sabruka.

Viņš visā vaino Ļeņinu, lai gan tas nav tiesa," sarunā ar raidstaciju "Svoboda" stāstīja Hārvarda Universitātes pētniece Ņina Tumarkina, kas sarakstījusi grāmatu par Ļeņina kultu Padomju Krievijā.

Padomju varas pirmajos gados boļševiku līderu vidū bija domstarpības starp Staļinu, kurš atbalstīja unitāras valsts modeli, un Ļeņinu, kurš uzskatīja, ka boļševiku interesēs ir ņemt vērā tautu prasības pēc pašnoteikšanās un izveidot sociālistisko republiku modeli.

Ļeņina idejas guva virsroku, bet Putins uzskata, ka tā bijusi liela kļūda, kas pēc vairākiem gadu desmitiem noveda pie PSRS sabrukuma, jo padomju republikas pieprasīja neatkarību un nolēma izstāties no PSRS.

Putins un citi lielkrievu šovinisti apgalvo, ka sevišķi liela kļūda bija Ukrainas zaudēšana. 2022. gada 21. februārī, svinot Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarības pasludināšanu, Putins uzstājās ar runu, kurā apgalvoja, ka "mūsdienu Ukrainu pilnībā radīja Krievija, precīzāk sakot, boļševiskā, komunistiskā Krievija". Putins teica, ka pēc 1917. gada revolūcijas boļševiki esot atšķēluši no Krievijas tās "vēsturiskās teritorijas".

Pirmkārt, šīs pretenzijas attiecas uz Ukrainu, piemēram, Donbasa reģionu, ko Ļeņins atdevis Ukrainai. Vēlāk līdzīgi rīkojies PSRS līderis Ņikita Hruščovs, kurš "uzdāvinājis" ukraiņiem Krimu.

"Boļševiku politikas rezultātā tad arī radās Padomju Ukraina, ko mūsdienās droši var dēvēt par "Vladimira Iļjiča Ļeņina vārdā nosaukto Ukrainu".

Viņš bija tās autors un arhitekts," melīgi izteicās Putins, ignorējot faktu, ka Ukrainas valstiskuma saknes vēl no Kijivas Krievzemes laikiem ir senākas par Maskavas un Krievijas impērijas vēsturi.

Putins sūrojās, ka nepateicīgie ukraiņi tagad nojauc Ļeņina pieminekļus un īsteno dekomunizācijas procesu. Putins piedraudēja, ka Krievija esot gatava parādīt Ukrainai, ko nozīmē īsta "dekomunizācija". Pēc trim dienām, 2022. gada 24. februārī, Krievijas karaspēks sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

Krievijas ikdiena ir Staļins, nevis Ļeņins

Krievijas politikas pētnieki spriež, ka Putina darbībā daudz vairāk saskatāma saikne ar Staļinu, nevis Ļeņinu.

"Ļeņins mūsdienu Krievijā nozīmē tikai mauzoleju, muzeju, neko vairāk. Savukārt Staļins ir mūsu ikdiena.

Staļins uzvarēja karā, tātad nekādi nevar būt noziedznieks. Mūsdienu Krievijā darbojas režīms, kas īsteno staļinismu. Tā attīstības loģika ved režīmu pa staļinizācijas ceļu," raidsabiedrībai "Svoboda" norāda Krievijas opozīcijas aktīvists Leonīds Ņevzļins.

Britu vēsturnieks Saimons Sebags Montefjore, kurš daudz pētījis Krievijas vēsturi, spriež, ka lielākā daļa Krievijas līderu ir tiekušies līdzināties Pēterim I un Staļinam: diviem līderiem, kuru vadībā Krievijā tika veiktas lielas pārmaiņas, bet kas vienlaikus bija arī nežēlīgi slepkavas.

"Cerams, kādu dienu Krievijā valdīs kāds, kurš neapbrīno ne vienu, ne otru. Taču Putins nav Staļins. Staļins bija marksists; Putins ir 21. gadsimta tirāns, kurš ir pārņēmis Romanovu un padomju imperiālisma elementus, ir populists un nacionālists, 21. gadsimta identitātes politikas praktizētājs, kurš izmanto gan vecmodīgo militāro varu, gan mūsdienīgo sociālo mediju bruņojumu," žurnāla "New Statesman" slejās raksta Montefjore.

Putinam un Ļeņina ideju mantiniekiem arī mūsdienās netrūkst sabiedroto Rietumos, piemēram, Eiropas Parlamentā ir deputāti no vairākām Eiropas komunistu partijām.

Nereti viņi apvieno spēkus ar galēji labējiem, lai protestētu pret rietumvalstu militāro atbalstu Ukrainai.

Un biznesa interešu vārdā arī daudzi Rietumu kapitālisti turpina tirgoties ar Krieviju jeb, Ļeņina vārdiem runājot, ir gatavi pārdot virvi, kurā paši vēlāk tiks pakārti.

Krievijā nav aizmirsuši latviešu strēlniekus

Boļševiku vadonim Ļeņinam ir būtiska loma arī Latvijas vēsturē, un šī loma nav tik viennozīmīga, kā varētu šķist. Ļeņins dēvēja Krievijas impēriju par "tautu cietumu" un ar savu darbību palīdzēja pietuvināt šīs impērijas sabrukumu.

1917. gada novembrī Ļeņins parakstīja deklarāciju par Krievijas tautu tiesībām, kurā atzina sabrukušās impērijas tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Šie boļševiku solījumi bija viens no iemesliem, kāpēc latviešu strēlnieki sākotnēji atbalstīja boļševiku varu.

Krievijā daudzi joprojām nevilcinās atgādināt, ka tieši latviešu "sarkanie strēlnieki" esot palīdzējuši nosargāt Ļeņinu un boļševiku režīmu.

Šis režīms gan drīz vien nekavējās uzbrukt Ukrainai, Polijai, Aizkaukāza republikām un Baltijas valstīm, kas bija pasludinājušas neatkarību no Krievijas.

Taču nevar noliegt: Latvijai būtu bijis daudz grūtāk izcīnīt neatkarību, ja komunisti un sociālisti nebūtu pamanījušies gandrīz vienlaikus sagraut divus vēsturiskos latviešu tautas ienaidniekus (Krievijas un Vācijas impērijas).

Latvijas vēsturē par simbolisku brīdi uzskatāms arī 1991. gada augusts, kad pēc neatkarības atjaunošanas tika gāzts Ļeņina piemineklis, kas vairākus gadu desmitus bija stāvējis Rīgas centrā pie tagadējās Ministru kabineta ēkas.

No saviem "ļeņinekļiem" pēdējo gadu laikā atbrīvojusies arī Ukraina. Un vēl nav zudusi cerība, ka kādu dienu arī Krievija varētu atbrīvoties ne tikai no Putina, bet arī no mauzolejā dusošā Ļeņina rēga.