Tornādo ir viena no postošākajām dabas parādībām, kas arī mūsdienās reizumis prasa cilvēku upurus. Arī pagātnes annāles glabā ziņas par ne vienu vien graujošu tornādo. Pirmais dokumentētais gadījums, kad tornādo uzbrucis Britu salām, attiecas uz viduslaikiem, proti, 1091. gada 17. oktobrī stihija plosījās Londonā.
Notikumu laikabiedrs, angļu hronists Vusteras Florenss raksta:
"Ļoti spēcīgs viesulis, nākdams no dienvidiem, sagāza vairāk nekā 600 mājas un ievērojamu skaitu baznīcu. Tas ķēra arī dievnamu, ko sauca par Svētās Marijas Arku baznīcu, nogalinot tajā divus cilvēkus, pacēla gaisā jumtu ar visām spārēm un ilgu laiku nēsāja to šurpu turpu. Beidzot tas iedzina sešas spāres tādā pat kārtībā, kādā tās bija stāvējušas jumtā, tik dziļi zemē, ka tikai astotā daļa palika ārā, kaut tās bija 27 vai 28 pēdas garas."
27 vai 28 pēdas – tie ir 8,2 līdz 8,5 metri. Ja hronistam taisnība, tad tas bijis stiprākais tornādo, kādu Londona un Britu salas jebkad piedzīvojušas.
Nav jābrīnās, ka 11. gadsimta pilsētā, kur mūra celtņu bija visai nedaudz, tas ārdījis visu savā ceļā. Kā skaliņus virpuļvērta izsvaidījusi tiltu pāri Temzai. Kas attiecas uz cilvēku upuriem, tad hronists gan min tikai jau piesauktos divus, kas gājuši bojā līdz ar baznīcas jumtu. Var tikai minēt, vai visiem pārējiem apmēram 20 000 tā laika londoniešu izdevies pārdzīvot dabas dusmas, vai arī hronists nav uzskatījis par vajadzīgu pieminēt pārējos upurus.
Eiropas vēsturē zināmi vairāki gadījumi, kad tornādo upuru skaits sniedzies simtos. Īpaši bagāta nāves pļauja bijusi tad, kad virpuļviesulis plosījies ostās, kur atradušies daudzi kuģi ar apkalpēm. Piemēram, 16. gadsimta vidū tornādo piemeklējis Maltas galveno ostu – Lielo līci pie Valetas – un iznīcinājis vismaz četras Maltas Svētā Jāņa ordeņa karaflotes galeras, kas tur atradušās pilnā kaujas gatavībā. Kā lēš, dzīvību zaudējuši apmēram 600 jūrnieku. 1671. gada martā tāda pati stihija plosījās Kadisas ostā Spānijas dienvidos, prasot no tūkstoša līdz pusotram tūkstotim dzīvību. Saskaņā ar tā laika preses ziņoto, līdz pieciem simtiem upuru bijis diviem spēcīgiem virpuļviesuļiem, kas izcēlušies jūrā un šķērsojuši Sicīlijas cietzemi 1851. gada decembrī.
Mūsdienām tuvākais tornādo Eiropā ar desmitos, iespējams, pat simtos mērāmu upuru skaitu 1984. gada 9. jūlijā piemeklēja Ivanovas pilsētu un tās apkaimi Krievijā. Par stihijas spēku liecina tas, ka tūristu bāzē tas 200 metrus nesis pa gaisu 50 tonnas smagu ūdenstorņa konstrukciju, savukārt preču stacijā savijis vērpetē ceļamkrānu un izsvaidījis kilometra rādiusā 70 tonnas smagus konteinerus. Ziņas par cilvēku upuriem svārstās no 57 līdz pat pieciem simtiem. Tas tāpēc, ka toreizējā Padomju Savienībā, kur pie varas bija senilais ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko, jebkādas ziņas par cilvēku upuriem līdzīgās katastrofās tika noklusētas vai vismaz daudzkārt samazinātas. Visa mūslaiku avotos rodamā informācija par Ivanovas tornādo balstās nevis tālaika preses publikācijās, bet gan aculiecinieku atmiņās un atsevišķu ārstniecības iestāžu dokumentācijas analīzē.
