1940. gada 17. jūnijā ap vieniem dienā pirmie Sarkanās armijas tanki iebrauca Rīgā un ieņēma pozīcijas pie svarīgākajiem stratēģiskajiem objektiem. Bija sākusies Latvijas okupācija, kurai sekoja valsts neatkarības iznīcināšana, tomēr varas pārņemšana nenotika uzreiz un arī ne tik strauji, kā to varbūt iedomājās daži okupācijas spēku pārstāvji.
Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss bija iniciatīvas pilns veidot okupēto valstu pārvaldi un pat uzsākt sabiedrības sovjetizāciju ar armijas spēkiem, tomēr Staļins izvēlējās uzmanīgāku un viltīgāku politiku, kas piešķirtu iecerētajai Baltijas aneksijai vairāk šķietamas leģitimitātes. Uz Baltijas galvaspilsētām tika sūtīti padomju emisāri, kuri sākotnēji vismaz ārēji ieturēja diplomātisku pārstāvju pozu. Lietuvā tas bija padomju ārlietu komisāra vietnieks Vladimirs Dekanozovs, Latvijā – PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis, Igaunijā – Krievijas federācijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Andrejs Ždanovs.
Tomēr 17. jūnija pusdienlaikā, kad Staļina paraugprāvu galvenais apsūdzētājs Višinskis vēl tikai posās ceļā uz Latviju, Rīgā sāka izpausties varas vakuuma pazīmes. Līdzšinējās varas struktūrās valdīja zināms apjukums – bija skaidrs, ka esošajam valdības sastāvam, pildot padomju ultimāta prasības, jādemisionē, taču kad un kā notiks jaunas valdības iecelšana, un kāda loma tajā būs okupācijas spēkiem, nebija skaidrs. Arī Latvijas autoritārajam vadonim Kārlim Ulmanim tobrīd nebija priekšstata nedz par viņa iedibinātā režīma, nedz par paša turpmāko likteni. Tikām sarkanarmiešu parādīšanos Rīgas centrā kā signālu aktīvai rīcībai uztvēra tie, kuriem līdz šim pastāvējusī lietu kārtība nebija pa prātam.
Ap pusčetriem Stacijas laukumā, kur atradās sarkanzvaigžņotie tanki, sāka sarasties arvien vairāk ļaužu.
Kā vēlāk liecinājis Rīgas prefekts Kārlis Jaunarājs, šai pūlī bijis daudz iereibušo un arī policijai labi zināmu huligānu un citu kriminālu elementu. Apzinīgu pagrīdes komunistu bija nedaudz – tie tobrīd lielāko tiesu atradās cietumos.
Protams, bija arī tādi, kuri bija nākuši brāļoties ar ieradušos okupācijas karaspēku vai vienkārši apmierināt ziņkāri.
Okupantiem pārlieku kaismīgi uzmanības apliecinājumi nebūt nepatika, un ap četriem pēcpusdienā Rīgas prefekts saņēma kategorisku Padomju Savienības sūtniecības prasību aizvākt ļaudis no laukuma. Tas nebūt nebija viegls uzdevums – padomju tanku klātbūtnes iedvesmots, pūlis laida darbā pret kārtības sargiem vispirms bruģakmeņus un pudeles, bet drusku vēlāk arī nažus. Sarkanarmieši, cik var noprast, vēroja notiekošo caur tanku skatu lūkām. Nekārtības izdevās izbeigt tikai ap deviņiem vakarā, kad Stacijas laukumā ieradās Štāba bataljona karavīri.
Rezultāts: 16 smagi ievainotie, 41 vieglāk ievainots kārtības sargs un 26 sodīti nekārtību dalībnieki, kuri gan visi, domājams, netika arestēti.
Vēlākajā padomju propagandas traktējumā 17. jūnija pēcpusdienā Stacijas laukumā uzdarbojušies huligāni kļuva par "darba tautu", kurai fašistiskā vara liegusi sveikt palīdzīgu roku sniedzošo Sarkano armiju.
Savukārt nacistu propagandas interpretācijā tie kļuva "žīdi, kas ar puķēm sagaida boļševiku tankus". Cik var spriest no policijas identificēto 26 sodīto kontingenta, pēdējais apgalvojums ir labi ja trešdaļpatiesība: sodīto vidū latviešu, krievu un ebreju dauzoņas bija apmēram vienādā skaitā.
