RAKSTA CEĻVEDIS:
- Kā Latvija uz citu valstu fona izskatījās pagājušā gadsimta 20. un 30. gados?
- Globālie zinātnes sasniegumi palielināja dzīves ilgumu, tomēr kavēklis ir PSRS okupācija
- Vīrieši – vai tiešām "stiprais dzimums"?
- Dzīves ilguma atšķirības dažādos Latvijas novados – būtiskas
- Ko varam secināt un ņemt vērā nākotnei?
Ja viens nomirst 70 gados, bet otrs sasniedzis 80 gadus, tad iznāk, ka vidējais mūža ilgums ir 75 gadi. Aptuveni tāds arī ir Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums pēdējos gados. Šis rādītājs mainās samērā lēni un parasti labvēlīgas attīstības laika posmā pieaug vien par dažiem mēnešiem. Toties Covid-19 plosīšanās, kas aprāva daudzu cilvēku dzīves, kuriem vēl būtu bijis jādzīvo, vidējā mūža ilgumu Latvijā pēkšņi samazināja par 2,5 gadiem! Šādu pieaugumu parasti mēdz sasniegt 10 vai vairāk gados, bet te pēkšņi tāds kritums.
Pēdējie dati par Latviju rāda, ka vidējā mūža ilgums pieauga no 73,1 gadiem 2021. gadā līdz 74,4 gadiem 2022. gadā.[1] Jācer, ka tuvākos gados tas atkal atgriezīsies pie 2018.–2020. gados sasniegtā augstākā rādījuma un atkal būs virs 75 gadiem. Eiropas Savienībā (ES) mēs atpaliekam no teju visām valstīm un apsteidzam vien Rumāniju un Bulgāriju. Vairumā ES valstīs mūža ilgums ir virs 80 gadiem – īpaši Skandināvijā, kā arī Spānijā un Itālijā, kur tas ir pat 83 gadi.
Kā Latvija uz citu valstu fona izskatījās 20. gadsimta 20. un 30. gados?
Pirms 100 gadiem Latvijā vidējais mūža ilgums bija par kādiem 20 gadiem īsāks – tikai 53 gadi. Paaugstinoties dzīves līmenim, tas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pakāpeniski pieauga līdz 58 gadiem, kas mūsdienās arī šķiet ļoti īss mūžs. Taču pirms Otrā pasaules kara tas bija starp labākajiem rādītājiem Eiropā un visā pasaulē [2].
Latvija toreiz apsteidza vairumu Eiropas valstu, visu Austrumeiropu un visu Dienvideiropu.
Jāpaskaidro, ka toreiz gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs vēl bija visai augsta zīdaiņu mirstība – līdz pat 10% no jaundzimušajiem bērniem neizdzīvoja līdz gada vecumam. Tas arī ļoti pazemināja vidējo mūža ilgumu, jo, izdzīvojot pirmo gadiņu, bērnu vidējais sagaidāmais mūžs pieauga par pieciem gadiem. Piecgadīgo bērnu mūža ilgums varēja būt vēl 60 gadus, bet trīsdesmitgadīgi jaunie cilvēki varēja nodzīvot vēl teju 40 gadus, sasniedzot jau cienījamus 70 gadus.
Pieminēšanas vērts, ka šajā laika posmā zīdaiņu mirstības statistikā bija konstatējamas izteiktas atšķirības gan reģionu griezumā, gan dažādu konfesiju pārstāvju, gan arī tautību ziņā. 1938. gadā Rīgā, nesasniedzot gada vecumu, nomira tikai 4% no visiem zīdaiņiem. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē nomira starp 5% līdz 7% zīdaiņu, bet Latgalē mira starp 8% līdz 10% jaundzimušo. [3] Konfesiju griezumā visaugstākā zīdaiņu mirstība bija starp vecticībniekiem, tad sekoja pareizticīgie, tad katoļi, vēl zemāka zīdaiņu mirstība bija novērojama starp luterticīgajiem.
Viszemākā bija zīdaiņu mirstība starp jūdaistiem – tikai 3%, un tas attiecināms arī uz trūcīgajiem ebrejiem, kas dzīvoja Latgalē, un šis fakts apliecina, ka materiālais stāvoklis zīdaiņa izdzīvošanai, lai arī bija svarīgs, tomēr ne vienmēr izšķirošs. Nozīmīgas bija arī tradīcijas un paradumi, bet jo īpaši izglītība. Vecticībnieki kā izteikti noslēgta kopiena visvairāk praktizēja mājdzemdības bez medicīniskā personāla klātbūtnes, arī Latgales katoļi sarežģītās situācijās bieži aicināja mācītāju, nevis ārstu. Nākamajā gadā tiks izdota spilgtas Latgales personības – katoļu priestera Benedikta Skrindas (1868–1947) autobiogrāfija, kur viņš citu starpā arī apraksta gadījumus, kad, pateicoties viņa pieaicināšanai un lūgšanām, sarežģītas dzemdības ir izrādījušās veiksmīgas. [4] Nav noliedzams, ka mācītāja klātbūtne ir nozīmīgs psiholoģisks atbalsts dzemdējošai ticīgajai, tomēr, paanalizējot statistiku, ir jāsecina, ka turpat blakus dzīvojošie ebreji jau tolaik vairāk uzticējušies medicīnas profesionāļiem.
Globālie zinātnes sasniegumi palielina dzīves ilgumu, tomēr kavēklis ir PSRS okupācija
Pēc Otrā pasaules kara, 1950. gados, pateicoties zinātnes sasniegumiem un pieeju maiņai medicīnā, līdzīgi kā citur Eiropā un pasaulē, arī Latvijā strauji tika samazināta zīdaiņu mirstība. Tas būtiski palielināja arī Latvijas iedzīvotāju vidējo mūža ilgumu, tam ap 1960. gadu pietuvojoties 70 gadiem. Pēc tam šis rādītājs turpināja stagnēt un svārstīties ap 70 gadiem visus 60. un 70. gadus, līdz pat 80. gadu vidum.
Šajā laikā Latviju apsteidza gandrīz visas Eiropas valstis, arī daudzas Āzijas un Latīņamerikas valstis un pat vairākas Āfrikas valstis.
Skaidrojumu šai situācijai var rast ģeopolitiskajā situācijā, proti, Latvijā valdīja PSRS okupācijas režīms. Šī raksta mērķis nav kompleksi analizēt visus PSRS īstenotās politikas aspektus, tomēr salīdzinošā statistika apliecina, ka citu valstu īstenotā politika bija savām sabiedrībām draudzīgāka nekā okupācijas vara Latvijā. Līdz ar imigrāciju un padomju sociālekonomiskā, kultūras un sabiedrības mentālā modeļa uzspiešanu visa Latvija faktiski bija nonākusi līdzīgā situācijā, kādā Latgale bija visu 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu, atrodoties Vitebskas guberņas sastāvā. Lai šīs sekas visaptveroši pārvarētu, kā izrādās ir nepieciešams krietni ilgāks laiks, nekā mums pašiem šķita, atgūstot neatkarību 1990.–1991. gadā.
Straujāks pieaugums dzīves ilguma ziņā Latvijā notika tikai starp 2008. gadu un 2019. gadu, kad tika sasniegts maksimums – 75,6 gadi, ko pēc tam samazināja Covid-19 pandēmija. [5]
Vīrieši – vai tiešām "stiprais dzimums"?
Latvija izceļas kā valsts, kurā ir liela starpība starp vīriešu un sieviešu mūža ilgumu – tas mums jau ilgstoši svārstās ap 10 gadiem. Ja sievietes vidēji nodzīvo gandrīz 80 gadus, tad vīriešu mūža garums svārstās tikai ap 70 gadiem. Šai lielajai starpībai ir vairāki iemesli – vispirms jau bioloģiskās atšķirības starp dzimumiem, kas ir par iemeslu dažu gadu starpībai. Bet daudzās Eiropas valstīs šī starpība ir vien 3–6 gadi, tāpēc jāsecina, ka tik lielu atšķirību pie mums nosaka pašu vīriešu attieksme pret savu veselību un dzīvību. Medicīnas pakalpojumu pieejamība mums taču ir vienāda gan sievietēm, gan vīriešiem. Acīmredzot starp vīriešiem ir plašāk izplatīts neveselīgs dzīves veids, un laikam arī vīrieši pievērš savai veselībai mazāku uzmanību. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā vīriešu mūžs bija vidēji tikai par pieciem gadiem īsāks nekā sievietēm.
Vispār zēnu dzimst mazliet vairāk nekā meiteņu – visbiežāk 106 vai 107 zēni uz 100 meitenēm. Taču zēni ir uzņēmīgāki pret slimībām, bet vēlāk jauni vīrieši daudz biežāk iet bojā dažādos nelaimes gadījumos – slīkstot, autoavārijās un tamlīdzīgi. Starp jaunākiem iedzīvotājiem līdz 40 gadu vecumam mazliet vairāk ir vīriešu, bet vecāku iedzīvotāju starpā daudz vairāk sieviešu. Starp sešdesmitgadniekiem vīriešu ir par 20% mazāk, starp septiņdesmitgadniekiem jau par 40% mazāk, bet vecākās paaudzēs pat divas līdz trīs reizes mazāk.
Dzīves ilguma atšķirības dažādos Latvijas novados – būtiskas
Mūža ilgumam ir atšķirības ir ne vien starp sievietēm un vīriešiem, bet arī starp vidzemniekiem un latgaliešiem. Visilgākais mūžs mūsdienās ir Pierīgā un Rīgā dzīvojošajiem, visīsākais Latgalē, bet pārējiem novadiem mazliet zem valsts vidējā rādījuma. Mūsdienās īpaši Covid-19 ietekmētais 2021. gads uzrāda 5,5 gadu vidējā mūža ilguma starpību starp Pierīgu un Latgali, bet vīriešiem tā ir vēl par gandrīz gadu lielāka. Pērn šī starpība saruka līdz četriem gadiem, bet dažu gadu starpība pastāv jau ilgi. Savukārt vēsturiski šīs reģionālās atšķirības bija vēl izteiktākas. Piemēram 1925. gadā starpība starp Latgales un Vidzemes iedzīvotāju vidējo mūža ilgumu sasniedza pat 11 gadus. Ja Vidzemē un Kurzemē vidējais mūža ilgums bija 59 gadi, Zemgalē (kas iekļāva Latgalei līdzīgo Ilūkstes apriņķi) – 56 gadi, Rīgā tikai 54 gadi, bet Latgalē vismazāk – tikai 48 gadi. [6]
Tā ir milzīga starpība, bet, salīdzinot ar Krieviju, kur mūža ilgums bija tikai 36 gadi, Latgale drīzāk līdzinājās Polijai un Lietuvai. Acīmredzot tieši Latgales pievienošana Latvijai nedaudz gados ļoti labvēlīgi ietekmēja latgaliešu vidējo mūža ilgumu, jo tas īsā laikā bija audzis straujāk nekā citos Latvijas novados, un 1931. gadā starpība starp Vidzemi un Latgali bija vairs tikai septiņi gadi. Par vēlākiem gadiem datu trūkst, taču var pieņemt, ka starpība turpināja izlīdzināties. Pārsteidzoši, ka vidējais mūža ilgums Vidzemē 1931. gadā – 62 gadi – apsteidza ne tikai Somiju, Franciju, Austriju, Beļģiju, Vāciju un Apvienoto Karalisti, bet pat Dāniju un Šveici.
Protams, nav pieņemts salīdzināt vienu labākā rādījuma reģiona līmeni ar citu valstu vidējo rādījumu, tomēr zināmu kontekstu tas dod.
Jāpiemin, ka pie Vidzemes šajā statistikā netika pieskaitīta Rīga, kas ievērojami atpalika mūža ilguma ziņā, jo Rīgā koncentrējās liels skaits nabadzīgu iedzīvotāju ar pārsteidzoši īsu mūžu.
Ko varam secināt?
Dzīves ilgums kā rādītājs ir skarbs un nepielūdzams, un tas apliecina cilvēka dzīves kvalitāti visa mūža garumā. Eiropas kontekstā mūsdienās tas ievieto mūs turpat, kur salīdzinošie IKP rādītāji un daudzi citi dati, proti, valstu lejasgalā. Savos "reitingos" kopš 20. gadsimta 30. gadu beigām esam krituši dramatiski. Daļēji šī situācija nenoliedzami ir skaidrojama ar Otro pasaules karu un PSRS atstāto mantojumu, kas būtiski deformējis mūsu sabiedrību, un sekas ir jūtamas joprojām. Tomēr kritiski jāpalūkojas uz to, ko paši esam vai neesam darījuši kopš neatkarības atjaunošanas. Ieguldījumi medicīnā, zinātnē, attīstībā, inovāciju veicināšanā un augstākajā izglītībā kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem bijuši ievērojami mazāki nekā mūsu kaimiņvalstīs. Un sekas tagad izjūtam IKP un citu rādītāju veidā. Esošā situācija neļauj cerēt uz straujiem uzlabojumiem īsākā laikā, ja šobrīd paskatāmies uz tādu rādītāju kā zinātnes doktoru skaita īpatsvaru pret aktīvajiem iedzīvotājiem, un jo īpaši pavērtējot arī šobrīd Latvijā studējošo doktorantu skaitu.
Uz ko mums būtu jāvirzās? Mums būtu jāstiprina sabiedrības dzīvesspēks, it īpaši mūsu cilvēku izpratne par veselīga dzīvesveida nozīmi. Gudra, radoša un uzņēmīga sabiedrība ir vienīgais scenārijs mūsu nācijas ilgtspējai. Tas prasa tūlītējas investīcijas un darbu. Izglītībā, zinātnē, inovācijās, attīstībā un medicīnā. Lai pēc 100 gadiem par mums būtu vērts kaut ko uzrakstīt nākotnes vēsturniekiem.
Raksts tapis Baltijas Pētniecības programmas projekta "Kvantitatīvie dati par sociālajām un ekonomiskajām transformācijām trīs Baltijas valstu reģionos pēdējos simts gados vēsturisko transformāciju analīzei un nākotnes izaicinājumu pārvarēšanai (BALTIC100)" ietvaros (EEA-RESEARCH-174).
[2] Avots: Our World in Data. https://ourworldindata.org/
[3] Avots: Valsts Statistiskā pārvalde. Latvijas statistikas gada grāmata 1939. Rīga, 1939. 29. lpp.
[4] Avots: Benedikta Skrindas autobiogrāfija. Mašīnraksts. Oriģināla turētājs – Tēvu Mariāņu Kongregācija Viļānos. Kopijas turētājs – Skrindu dzimtas muzejs (Augšdaugavas novada Vaboles pagasts).
[5] Avots: Demogrāfija, 2022. Centrālā statistikas pārvalde, 2023. 19. lpp. Pieejams: https://www.csp.gov.lv
[6] Ilmāra Meža datu apkopojums, balstoties uz Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva 1308. fondā pieejamo informāciju.
