Atgriežoties padomju okupācijai, kopš 1944. gada vasaras Latvijā veidojās nacionālās bruņotās pretošanās kustība. Sākās plašs un ilgstošs partizānu karš Latvijas neatkarības vārdā, kas apsīka tikai piecdesmito gadu sākumā, bet pēdējie nacionālie partizāni darbojās līdz pat piecdesmito gadu otrajai pusei. Liela nozīme šajā cīņā bija vietējo cilvēku atbalstam, sākot no pārtikas sagādes un beidzot ar slepenībā veiktām ķirurģiskām operācijām, lai glābtu nacionālo partizānu dzīvību.
Higiēnai arī konspiratīva nozīme
Partizāniem sevis kopšana mežā bija sociāla norma ne mazāk kā miera laika dzīvē. Tā netika uztverta kā apgrūtinājums, bet gan kā normāla ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ekstremālos apstākļos tā bija daļa no cilvēcības saglabāšanas, turklāt dzīve mežā neizslēdza arī kontaktus ārpus tā. Higiēnas ievērošana bija tikpat svarīga konspirācijas nodrošināšanai, jo laikā, kad no okupācijas varas slēpās tūkstošiem cilvēku, jebkurš indivīds ar nekoptu ārieni piesaistīja uzmanību un varēja radīt aizdomas.
Protams, ne mazāka nozīme higiēnas ievērošanai bija veselības saglabāšanā. Galvas un sejas apmatojuma nekopšana laika gaitā varēja novest pie parazītu ieviešanās un saskarsmi ar to pārnēsātajām slimībām. Dzīvojot bunkurā šaurības vai saspiestības apstākļos, piemēram, utis varēja izplatīties ļoti strauji. Mutes higiēnas neievērošanas rezultātā ieviesies kariess un tā izraisītās sāpes lielā mērā paralizētu jebkura nacionālā partizāna darbību. Ilgstoša nemazgāšanās varēja novest pie nevēlamu baktēriju savairošanās, dažādām infekcijām un ādas problēmām.
Viens no zināmākajiem piemēriem par striktu disciplīnu higiēnas ievērošanā ir Ziemeļvidzemes centrālajā daļā 1945.–1953. gadā pastāvējušās nacionālo partizānu grupas komandieris Kārlis Mūsiņš. Viņa vadītajā grupā, kurā pastāvēja militārai vienībai raksturīga kārtība un disciplīna, skūšanās un zobu tīrīšana ik rītu bija pašsaprotama daļa no ikdienas rutīnas mežā.
Kopumā jāsaka, ka nacionālo partizānu kustības pastāvēšanas laika fotoliecības lielākoties demonstrē nacionālo partizānu sakoptību. Attēlos redzamie cilvēki izskatās pēc ikdienas sabiedrības locekļiem, tāpēc pirmajā brīdī nezinātājam varētu būtu grūti noticēt, ka fotogrāfijā redzamais cilvēks pavadījis mežā jau vairākus gadus. "Palaišanās" higiēnas ievērošanā bija raksturīga lielākoties atsevišķiem vienatnē dzīvojošajiem cilvēkiem, kurus nedisciplinēja citu cilvēku klātbūtne vai kuri savas situācijas dēļ bija kļuvuši vairāk vai mazāk apātiski.
Pārtiku cenšas sagādāt ilgstošai cīņai
Pārtikas sagāde partizānu cīņas apstākļos bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas, gadiem ritot, kļuva aizvien smagāks. Kā viena no cilvēka pamatvajadzībām pārtikas pieejamība tieši ietekmēja partizānu grupu veidošanos, pastāvēšanu un arī izjukšanu. Nepieciešamība pēc pārtikas radīja arī daļu no lielākajiem partizānu ikdienas dzīves riskiem, jo tās meklējumos bija regulāri jāatstāj meža slēptuves un jādodas pie atbalstītājiem.
Jebkurš šāds gājiens varēja izvērsties sadursmē ar pretinieka spēkiem negaidītā brīdī un vietā.
Partizānu uzturs lielākoties bija samērā vienkāršs un vienveidīgs, tā pamatu veidoja zemnieku saimniecībās ražotie pārtikas produkti – gaļa, olas, maize, dārzeņi, putraimi un dažādi piena produkti. Uzturs iespēju robežās tika papildināts ar vietējos veikalos iegūstamo pārtiku, piemēram, konserviem un saldumiem. Mežabrāļi svētku atzīmēšanai apgādājās arī ar alkohola krājumiem gan no atbalstītājiem, gan no veikaliem.
Pārtikas daudzveidību ietekmēja sezonalitāte. Bezsniega periodā partizānu apgāde ar pārtiku bija vienkāršāka, jo bija iespējams pārvietoties. Bez atbalstītāju dotā partizāni varēja papildināt savus krājumus ar medījumu gaļu, ūdenstilpēs noķertām zivīm, kā arī ar dažādām meža veltēm. Līdz ar pārvietošanās ierobežojumiem ziemā sniegā paliekošo pēdu dēļ pārtikas iegūšana kļuva sarežģītāka. Tā kā bija jāgatavojas dzīvei bunkurā vairāku mēnešu garumā ar ļoti apgrūtinātām iespējām papildināt krājumus, bija rūpīgi jāaprēķina nepieciešamais pārtikas daudzums.
Piemēru par ziemai gatavojamo krājumu lielumu var uzzināt no 1947.–1950. gadā Alojas apkārtnē darbojušās Viļa Sedlenieka nacionālo partizānu grupas vēstures. Šie partizāni mežos starp Aloju un Mazsalacu 1949. gada vasarā sastapa trīs cilvēku lielu nelegālistu grupiņu, kurai trūka iemaņu izdzīvošanā ziemā. Daloties savā meža dzīves pieredzē, Sedlenieka grupa ieteica šiem nelegālistiem sagatavot ziemas pārtikas krājumiem 7–8 pūrus kartupeļu (aptuveni 330–380 kg), kā arī gaļas krājumus, nokaujot vismaz vienu cūku. Lielāku gaļas krājumu sagatavošanai pati Sedlenieka grupa plānoja nokaut vienu govi, bet krājumu veidošanai rezerves bunkuros – nokaut divas. Tobrīd Sedlenieka grupa sastāvēja no četriem cilvēkiem, līdz ar ko var pieņemt, ka nosauktais pārtikas daudzums aptuveni atbilda grupas pārtikas patēriņam ziemas laikaposmā.
Kopumā zemnieku atbalsts ar pārtiku bija pietiekams, un partizāni bija relatīvi normālā miesasbūvē un darbaspējīgi. Dažādu partizānu vienību nodrošinātība ar pārtiku gan bija atšķirīga. Grupām ar plašu un gana turīgu atbalstītāju bāzi partizānu kara sākumā mēdza būt pat pārtikas pārpilnība, piemēram, Jāņa Freimaņa grupa, kas pamatā uzturējās Valmieras apriņķa Vaidavas un Ķieģeļu pagastā, 1945. gada nogalē bija tik nodrošināta, ka tai gandrīz bija jāatsakās no pārtikas, ja tā tika piedāvāta. Atkarībā no katras grupas specifiskajiem darbības apstākļiem mēdza būt arī pretēji gadījumi, kad jau nacionālo partizānu kara sākumposmā trūka, ko ēst, kas noveda pie pavisam neilgi pastāvējušu grupu drīzas izjukšanas.
Jāpiebilst, ka laiks pēc 1949. gada 25. marta deportācijas pārtikas sagādes ziņā bija sevišķi smags. Forsētās kolektivizācijas rezultātā krietni novājinātā atbalsta bāze laukos vairs nespēja nodrošināt arī nacionālos partizānus ar pārtiku ilgākam laika periodam. Tādējādi partizāniem nācās pievērsties vietējo veikalu aplaupīšanai (līdz 1949. gada deportācijai tās lielākajā daļā Latvijas notika reti), kā arī veikt uzbrukumus okupācijas režīma darbiniekiem un atbalstītājiem tieši pārtikas iegūšanas nolūkā. Jebkurš uzbrukums pievērsa okupācijas režīma drošības dienestu uzmanību un kalpoja kā pavediens partizānu grupu meklēšanā, kas sarežģīja nacionālo partizānu stāvokli. Pieaugošās grūtības tikt pie pārtikas nozīmēja arī to, ka pusbads nacionālo partizānu dzīvēs kļuva par visai regulāru parādību. Minētais Sedlenieka grupas piemērs par rezerves krājumu nepieciešamību parāda pārdomātu pieeju izdzīvošanai partizānu kara apstākļos. Ja ziemas apstākļos notika negaidītas sadursmes ar pretinieku un partizāniem nācās atstāt savu bunkuru un tajā noglabātos krājumus, bet nebija nekādu pārtikas rezervju, tad līdztekus dzīvesvietas zaudēšanai varēja nākties dzīvot pusbadā.
Partizānu kara apstākļos pieņem dzemdības
Partizānu grupās atradās arī sievietes, kuru vīri un draugi jau atradās mežā, un arī viņas bija spiestas pievienoties partizāniem, lai izvairītos no apcietināšanas un čekistu terora. Līdz ar to nacionālajiem partizāniem nācās pieņemt arī dzemdības. Tās mēdza notikt meža apstākļos, kuros pašiem partizāniem vīriešiem nācās tās pieņemt, taču, ja bija iespējams, tām pieaicināja sievietes no partizānu atbalstītāju loka. Sievietes partizānes pirms dzemdībām pašas centās iespēju robežās iekārtoties pie atbalstītājiem, lai nodrošinātu kaut cik piemērotus apstākļus bērna nākšanai pasaulē.
Mūsu rīcībā nav pilnīgas informācijas par to, cik bērnu piedzima partizānu grupās visā Latvijā, bet lielākoties bija raksturīga viena bērna piedzimšana, sievietei atrodoties partizānu grupā. Pagaidām unikāls gadījums, lai arī nav attiecināms tieši uz nacionālajiem partizāniem, varētu būt Valmieras rajona Rencēnu ciema apkārtnē īsu brīdi Bernharda Zariņa nacionālo partizānu grupā pabijušā nelegālista Haralda Ģederta un Annas Bubneles kopdzīve, kuras laikā meža bunkurā A. Bubnele laida pasaulē divus bērnus 1950. un 1952. gadā.
Traģisks bija partizānes Elvīras Kangsepas liktenis 1950. gada marta sākumā. Viņa tobrīd atradās Alūksnes apriņķa Jaunlaicenes pagastā dzīvojošajā Pētera Vika grupā un bija grūtniecības devītajā mēnesī. Vika grupai nācās atkāpties no sava bunkura pēc ziņu saņemšanas par čekistu vienības tuvošanos. Priekšlaicīgi sākušos dzemdību dēļ grupai nācās apstāties kādā siena šķūnī Igaunijas teritorijā, kur Kangsepa laida pasaulē meitenīti. Īsi pēc dzemdībām čekisti aplenca šķūni, kuru partizāni mēģināja aizstāvēt kaujā. Apšaudes laikā šķūnis tika aizdedzināts ar trasējošām lodēm un kaujā gāja bojā visi četri partizāni, tajā skaitā arī Kangsepa ar bērniņu.
Ievainojumus ārstē gan paši, gan ar līdzcilvēku palīdzību
Veselības aprūpe partizānu kara apstākļos bija problemātiska. Ārstēšanās valsts slimnīcās partizāniem nebija iespējama, jo tas nozīmēja automātisku nonākšanu pretinieka gūstā. Medikamentu pieejamība arī bija zemā līmenī, jo tie, atšķirībā no pārtikas, nebija iegūstami katrā zemnieku sētā, bet pašiem partizāniem doties uz aptieku pēc tiem bija riskanti. Partizānu grupās trūka cilvēku ar pirmās palīdzības sniegšanas iemaņām. Lielākoties to pamatlīmenī pieprata kara veterāni, bet reizēm grupās gadījās kāds partizāns, kurš bija darbojies Otrā pasaules kara laikā kā sanitārs.
Tā kā partizānu dzīve, izņemot ziemas mēnešus, bija saistīta ar nepārtrauktu atrašanos zem klajas debess, izplatītākās bija galvenokārt dažādas saaukstēšanās slimības, ko veicināja pārslodze vai nepietiekams uzturs. Dzīvošana teltīs vēlā rudenī un agrā pavasarī nozīmēja pastāvīgu atrašanos aukstumā un mitrumā, kas nereti noveda pie plaušu karsoņa. Bija labi, ja mežabrāļiem šādu saslimšanu gadījumā izdevās nonākt pie atbalstītājiem, kur bija iespējams ārstēties kaut nedaudz labākos apstākļos, taču nereti ārstēšanās notika mežā bez jebkādiem medikamentiem. Piemēram, 1949. gada pavasarī Gaujienas apkārtnes mežos dzīvojošie partizāni Arsēnijs Dreijalts un Jānis Zvaigzne smagi saslima ar plaušu karsoni. Abi mežabrāļi tobrīd mitinājās bunkurā. Dreijalts ar augstu temperatūru drudža murgos runājis, ka dzīvs komunistiem rokās nedosies. Galu galā šiem partizāniem izdevās atveseļoties un turpināt savu darbību.
Bīstamā situācijā bija tie partizāni, kuri guva kaujas ievainojumus. Smagākos gadījumos, kad bija nepieciešamas ķirurģiskas manipulācijas, partizāni iespēju robežās ar atbalstītāju starpniecību centās sameklēt ārstus vai medmāsas. Šāds gadījums bija igauņu partizāna Ālfrēda Kērmana glābšana 1945. gada oktobrī. Čekas pretpartizānu operācijas laikā Valgas apriņķa Tahevas pagastā viņa grupa atšaudoties pārvietojās Latvijas virzienā, uz Gaujienas–Zvārtavas apkārtni. Vajāšanas laikā Kērmans palika vienīgais izdzīvojušais no grupas, taču tika ievainots ar sprāgstošu lodi kreisajā rokā virs elkoņa. Viņam ar vietējo iedzīvotāju atbalstu izdevās nonākt latviešu partizānu grupā, taču smagajā ievainojumā pakāpeniski sākās gangrēna un bija vajadzīga ārsta palīdzība. Partizāniem ar Palsmanes draudzes mācītāja Pauļa Birzuļa palīdzību izdevās piesaistīt Smiltenes slimnīcas māsu Lidiju Rozi, kura siena šķūnī kabatas lukturu gaismā veica Kārmana rokas daļēju amputāciju, tādējādi glābjot viņa dzīvību. Par Kērmana glābšanu Roze 2002. gadā saņēma Igaunijas valsts apbalvojumu – Kotkaristi zelta krustu.
Bija gadījumi, kad partizānu grupās bija cilvēki ar mediķa prasmēm. Tāda, piemēram, bija partizānu sanitāre Antonija Žmuidiņa ("Melnā jātniece"), kurai bija medmāsas izglītība un kura ārstēja vairāku grupu nacionālos partizānus, kā arī viņu atbalstītājus Kurzemē. Piemēram, 1946. gada 8. maijā Ventspils apriņķa Ugāles pagastā sadursmē ar okupācijas režīma spēkiem smagu ievainojumu gurnā guva partizāns Osvalds Pētersons. Viņam izdevās aizbēgt no vajātājiem, taču ievainojums bija ļoti nopietns un nebija iespējams iztikt bez medicīniskās palīdzības. Žmuidiņa tajā laikā atradās Kabiles nacionālo partizānu grupā un pēc Kārļa Brīvnieka grupas lūguma vairāk nekā četrus mēnešus ārstēja ievainoto Pētersonu ar Ugāles aptiekā iegādātiem medikamentiem. Kā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas stāstīja pati Žmuidiņa, viņa sekmīgi ārstēja partizānus, tāpēc neviens nenomira no ievainojumiem.
Minētās vēstures epizodes bija veiksmes stāsti, kādu nebija ļoti daudz.
Nereti partizāni pēc smaga ievainojuma gūšanas, apzinoties niecīgās izredzes izdzīvot, nošāvās vai arī līdz bojāejai sedza ar uguni pārējo biedru atkāpšanos no kaujas vietas. Bija gadījumi, kad ievainotiem partizāniem izdevās aizbēgt no vajātājiem, taču aukstā laika un asins zuduma dēļ viņi vienkārši nosala mežā, jo nespēja pārvietoties tālāk. Tāpat arī sepse jeb asins saindēšanās pēc gūtām brūcēm apšaudēs mēdza būt partizānu nāves iemesls.
Partizānu dzīves skarbumu apliecina arī pēdējās aktīvās Latvijas nacionālo partizānu grupas – Staņislava Zavadska grupas – piemērs. Grupa legalizējās vien 1956. gada rudenī, kad tās dalībnieki bija atradušies partizānu gaitās vairāk nekā 10 gadu. Protams, izdzīvošana bija smaga. 1955. gadā divi grupas dalībnieki kādā sadursmē ar okupācijas režīma spēkiem tika sašauti, viens no viņiem bija Zavadskis, kurš bija sašauts rokā un sānā, taču abi partizāni spēja izārstēties bez zālēm.
Lai arī cik skarba dzīve bija nacionālajiem partizāniem, tie spēja ilgstoši pretoties okupācijas varai. Nacionālo partizānu ikdienas izdzīvošana bija lielā mērā atkarīga no sadarbības ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri palīdzēja partizāniem sagādāt pārtiku, tikt galā ar ievainojumiem un citiem izaicinājumiem. PSRS to lieliski apzinājās, tāpēc organizēja 1949. gada deportācijas Baltijas valstīs, kuru mērķis bija ne vien paātrināt kolektivizāciju, bet arī iedragāt nacionālo partizānu atbalsta tīklu. Pretošanās kustība bija dzīva un stipra pēc Otrā pasaules kara beigām, taču vēsturiskie apstākļi un demokrātisko valstu atturēšanās nākt palīgā atjaunot neatkarīgu Latviju tobrīd neļāva nacionālajiem partizāniem īstenot savas cīņas mērķi.
Tas piepildījās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem.
Pētniecības darbs īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
