Irenejs sarakstījis vairākas grāmatas poļu valodā un ievērojams arī ar to, ka bija viens no pirmajiem cilvēkiem pasaulē, kurš sarakstījis grāmatu ar kājām. Diemžēl šie darbi nav tulkoti latviski, bet, ņemot vērā to, ka tie skar Latvijas un īpaši Latgales vēsturi, cerams, ka kādu dienu mēs varēsim lasīt Ireneja darbus arī latviešu valodā.
Plāteri-Zībergi
Vabole atrodas apmēram 25 kilometru attālumā no Daugavpils un izveidojusies no bijušās Vaboles (Vabales) muižas (Wabol) centra. Muiža kādreiz piederēja Plāteru-Zībergu dzimtai. Mūsdienās Vaboles pagasts ir viena no Augšdaugavas novada administratīvajām teritorijām, kas robežojas ar sava novada Kalupes, Maļinovas un Līksnas pagastiem. Vabolē šobrīd dzīvo nepilni 600 iedzīvotāju.[3]
Plāteri-Zībergi ir sena vācbaltiešu dzimta. Zībergi (vācu valodā Syberg, Sieberg u.c.), kuri ieceļoja Livonijā 15. gadsimta beigās no Vestfālenes, ieņēma augstu amatu Vācu ordeņa Livonijas atzarā. 1803. gadā Krāslavas grāfs Mihails Plāters (1777–1863) apprecējās ar citas reģionā ietekmīgas dzimtas pārstāvi – bijušā Inflantijas vaivada meitu Izabellu Helēnu Zībergu (1785–1849). Mihails pieņēma sievas uzvārdu un turpmāk dzimta saucās Plāteri-Zībergi.[4]
Vaboles muiža bija tikai viena no Plāteriem-Zībergiem piederošajām muižām, taču īpaša ar to, ka Irenejs tajā pavadīja lielu daļu savas bērnības un pusaudžu gadus un vēlāk daudz par to runāja savā autobiogrāfijā "Dzīve bez rokām" ("Życie bez rąk"; 1931).[5]
Neizmērojama mātes mīlestība
Liela loma Ireneja dzīvē bija viņa mātei Jadvigai Marijai (1863–1942, dz. Hrapovicka; poļu valodā Chrapowicka). Autobiogrāfijā Irenejs ļoti sirsnīgi par viņu izteicies, viss darbs burtiski piepildīts ar mīlestību pret māti. Autors pat veltījis atsevišķu nodaļu ar nosaukumu "Mana māte".[6]
Par savu dzimšanas brīdi viņš rakstīja: "Tad kādu dienu jūlijā pienāca gaidītais brīdis. (..) Tās tik ierastās mātes mocības, kurām bija jādod pasaulei jauna dzīvība. Un šis ilgi gaidītais "mirklis" ieilga. Veselas trīs dienas. Šķiet, ka jaunais pilsonis nealkst pēc dienas gaismas. Ak, Dievs, ja vien viņš zinātu, cik daudz fizisku ciešanu viņš sagādāja šai mīļotajai gaismas būtnei, kas ir viņa Māte. (..) pēkšņi atskanēja spalga čīkstēšana. (..) Ārsts apmulsušām acīm skatījās uz dažas minūtes veco jaunekli. Beidzot nočukstēja. Ja, neskatoties uz neticamajiem izmēriem, jaundzimušajam būtu bijušas arī rokas, tas nebūtu piedzimis vispār, vai arī būtu piedzimis par mātes dzīvības cenu." [7]
Saprotams, ka savu dzimšanas brīdi Irenejs atcerēties nevarēja, bet no darba noprotams, ka to viņam, visticamāk, atstāstījusi pati māte:
"Pēc daudziem, daudziem gadiem mana māte ar jautru smaidu uz lūpām kādu dienu runāja ar mani šādos vārdos: "Vai zini, mans dēls, ka tavas dzīves pirmais darbs, vēl pirms ieraudzīji dienas gaismu, bija glābt manu dzīvību?""[8]
Ireneja atbilde parāda abu ciešo saikni: "Un šajā brīdī es pajautāju šai starojošajai būtnei, vai viņa zina, cik reižu viņas rāmums, patiesības gaišredzība, dzīvesprieks un ticības spēks mani izglāba no morālās nāves, kas ir pesimisms, depresija, mizantropija un dzīves skepse? Vai varbūt no fiziskas nāves, no pašnāvības pamudinājumiem, kas dzimuši no augstāk minētajām sajūtām, kurām mamma, sava audzināšanas ģēnija vadīta, uz visiem laikiem aizvēra ieeju manā dvēselē?"[9]
Zēna māte visādos veidos vēlējās uzlabot un atvieglot dēla dzīvi, tieši viņa bija viņa "stiprais plecs". Reiz viņa teikusi: "Zini, Irenka, es tev nopirkšu platu, vaļīgu apmetni. Tas no pleciem nokritīs krokās un piešķirs figūrai tādu dabiskumu, ka diez vai pievērsīsi sev uzmanību. (..) Es pakratīju galvu un iesmējos. Nē, mammīt, labāk derētu vienkāršs mētelis ar tukšām piedurknēm. Jo lai mammīte iztēlojas tādu situāciju: es iepazīstinu sevi ar svešinieku. Pēdējais, nenojaušot, ko apmetnis slēpj, sveicinot pastiepj roku. Viņš kādu brīdi turēs to man priekšā, tad pēkšņi iesitīs man pa seju, domādams, ka es atsakos paspiest viņam roku!" [10]
Akrobāta padomi
Ārkārtīgi nozīmīgu lomu Ireneuša audzināšanā spēlēja Jadvigas Marijas sarakste ar slaveno čehu akrobātu E. H. Untānu ((?)1847–1929), kuram arī nebija roku.[11]
1929. gada decembrī izdevumā "Teātra Nedēļa" bija publicēts Untāna nekrologs. Tajā bija pastāstīts nedaudz vairāk par akrobāta aizraujošo dzīvi: "Jau ļoti agri bija sākusies viņa cīņa ar dzīvi. Ko darīja brāļi un skolasbiedri, to vajadzēja izdarīt arī mazajam bezrocim, lai kādas grūtības arī nebūtu viņam jāpārvar. Jau piecus gadus vecs gāja viņš ar citiem peldēšanas sacīkstēs, un šajā sportā ir nonācis līdz pilnībai. Divreiz savā dzīvē viņš ir izglābis slīkstošos – ar zobiem."[12]
Publikācijā stāstīs par viņa neatlaidību – prasmi jāt ar zirgu, spēlēt vijoli, rakstīt ar kājām uz rakstāmmašīnas: "Viņa kāju pirkstu veiklība beidzot kļuva gandrīz mulsinoša, un viņš darīja visu, ko cilvēks dara ar rokām, un vēl dažas lietas, ko lielākā daļa cilvēku nespēj."[13] Vēlāk Untāns uzstājās cirkū un varietē, kam palika uzticīgs vairāk nekā pusi dzīves. Kopā ar ceļojošo cirku apceļojis visu pasauli – izbraukājis Eiropu un pabijis pat Dienvidamerikā.[14]
Mazajam Irenkam bija jau divi gadi, kad 1898. gada vasarā Untāns ar viesizrādēm uzstājās Rīgā.[15] Tolaik cirkus mākslinieki un ceļojošās trupas bija ļoti populāri un bieži uzstājās arī Rīgā [16], kas 19. gadsimta beigās bija izaugusi par milzīgu Krievijas impērijas industriālo centru. Jadviga Marija, uzzinot, ka slavenais bezroku akrobāts uzstāsies Rīgā, nelaida garām iespēju un apmeklēja kādu no tās vasaras izrādēm. Visticamāk, viņa iepazinās ar Untānu personīgi, bet vēlāk uzsāka vēstuļu saraksti.[17] Akrobāts ieteica sievietei nesaistīt bērna kājas un ļaut viņam attīstīt kāju dabiskās spējas. Un tā arī notika! Irenejs apguva spēju ģērbties, ēst un darīt visu citu ar apakšējo ekstremitāšu palīdzību.[18]
Untāns bija mācījies arī Leipcigas konservatorijā un 18 gadu vecumā uzstājās pirmajā atklātajā koncertā.[19] Iespējams, tas pamudināja Jadvigu Mariju dēlu sūtīt izglītoties Varšavā.
Apkārtējo ziņkāre
Arī vietējo iedzīvotāju atmiņās ir saglabājušies stāsti par Ireneju. Viņa vienaudze, Helene Laurinoviča–Pronevska (1896–1969), savās atmiņās pieminējusi arī mazo Plāteru-Zībergu zēnu. Viņa aprakstīja māņticību, kas valdījusi apkārtējos – daudzi iedzīvotāji uzskatīja, ka grāfiene esot bijusi liela grēciniece un bērna piedzimšana bez rokām ģimenei ir Dieva sods par kādiem grēkiem.[20] Līdz galam gan nav īsti bijis skaidrs, par kādiem grēkiem grāfiene sodīta.
Janīna Vorošena (dz. 1934. gadā) zināja stāstīt, ka viņas vīramāte, pēc dabas būdama dulla meitene, vēlējusies apčamdīt mazo zēnu un noskaidrot, vai tiešām puikam nav roku. Reiz baznīcā viņa tā arī izdarījusi. Tāpat viņa zināja teikt, ka zēns esot bijis ļoti simpātisks, lutināts, izglītots un ģimenes mīlēts. Arī Helene Laurinoviča–Pronevska savās atmiņās to apstiprina. Viņa bieži puisēnu redzējusi baznīcā un aprakstīja viņa izskatu ar šādiem vārdiem: "Mozais, bez rūku grafs beja gārbts skaistos pūļu ulanu formas drēbēs, ar dažaidim speidūšim izšyvumim pori kryutim. Jam beja tymsi moti, taisnys, lepneigs skots uz prīkšu, jys goja pacaltu golvu. (..) Ļaudis apbreinoja jū na topēc, ka jys beja bez rūku, bet apbreinoja jū par jo veikleibu."[21] Zēns esot varējis bez palīdzības uzlēkt zirgam mugurā. Viņa arī bijusi pārsteigta par to, ka puisēns bija slidojis ar skrituļslidām un "taiseja vysaidas figuras".[22] Sieviete noslēdza stāstu ar to, ka tomēr nav ticējusi, ka viņš prot spēlēt klavieres un turēt karoti ar kāju.
Ireneušs Plāters-Zībergs nevēlējās, lai viņu uztvertu kā cilvēku, kurš ir nolemts citu žēlumam un laipnībai. Grāmatā vairākās vietās viņš stāstījis par atgadījumiem, kuros ar paceltu galvu centies pierādīt, ka ir tāds pats kā citi. Viens no šādiem gadījumiem notika uz lauka, kad Irenejs aizrādījis kādam strādniekam par to, ka viņš slinko. Bezkaunīgais sliņķis uz to nicīgi atbildējis, ka lai viņš pats pamēģinot pacelt smagos maisus. Apkārtējie bijuši pārsteigti par šādu bezkaunību, bet Irenejs izaicinājumu pieņēma.
Puika bija pateicīgs liktenim, ka tas viņu apveltījis ar spēcīgiem zobiem un kaklu, un maisus, saņemot ar zobiem, veikli iesviedis ratos.
Kaut gan darbs bijis grūts, viņš nekādi nav ļāvies to izrādīt un tajā dienā kopā ar pārējiem smagi strādājis līdz pat vēlam vakaram.[23]
Neatkarības karš (1918–1920) un agrārā reforma
Padomju spēkiem nākot pie varas, Ireneušs bija spiests atstāt Latviju. Iespējams, 1917. gada rudenī, īsi pirms Oktobra revolūcijas, viņš kļuva par boļševiku revolucionārās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Vabolē, kas pēc diviem mēnešiem beidzās ar bēgšanu no dzimtas īpašuma.[24]
Kā viņš pats rakstīja, tad Pēterburgas delegāti pārliecināja zemniekus, ka padomju realitātē nav vietas ne tikai muižniekiem, bet arī invalīdiem. Viņš atsauca atmiņā viņam toreiz izteiktos vārdus: "Pasaulei, kas ir atdzimusi lielajā Revolūcijas kristībā, ir vajadzīgi spēcīgi un smagu darbu strādāt spējīgi indivīdi! Un te manā priekšā sēž kropls cilvēks, kuram atņemtas abas rokas, cilvēks, kurš nespēs pat uzart zemes gabalu, ko komiteja viņam atvēlēs. Varbūt kāds man pateiks, ka bez rokām viņš var strādāt ar galvu? Jā. Un tomēr ikdienā, fiziskajās aktivitātēs, viņam būs jāmeklē aizstājējs, (..). (..) tas atdzīvinās algotu darba elementu un pat netīši iemiesos teoriju par darbaspēka ekspluatāciju par naudu [..]."[25]
Runātājs bija pārliecinājis klātesošos, ka Irenka ir ienaidnieks, un apkārtējie bija klieguši: "Viņš runā pareizi! Uz karātavām asinssūcēju! Pie sienas viņu!"[26] Jaunajam muižniekam nekas neatlika, kā vien bēgt. 1918. gada Vecgada vakarā Ireneušs Plāters-Zībergs pameta Latviju un uz diviem gadiem emigrēja uz Dāniju.[27]
1920. gadā Irenejs atgriezās Latvijā. Viņš rakstīja: "(..) vilciens steidzās Latvijas robežas virzienā. Līdz beidzot es ieraudzīju savas tēvzemes drupas. Enerģijas pilns es izdomāju [muižas - I.G.] rekonstrukcijas plānus, bet saskāros ar fait accompli, kas tika pārkristīts no novecojušā termina "konfiskācija" uz mūsdienu terminu "agrārā reforma"."[28]
Tāpat kā daudzi muižnieki Irenejs nebija apmierināts ar agrāro reformu, jo tās rezultātā muižniekiem atsavināto zemi ieskaitīja Valsts zemes fondā un pēc tam – piešķīra Latvijas pilsoņiem privātīpašumā. Irenejs centās kaut ko darīt lietas labā, pārstāvot savas dzimtas intereses, taču veltīgi – Vaboles muižas zemes 1988 hektāru kopplatībā sadalīja 251 jaunsaimniecībā. [29] Cietis neveiksmi, Irenejs pārcēlās uz dzīvi Polijā.
Sievietes Ireneja dzīvē
Irenejs bija ļoti šarmants, tādēļ viņam bija sieviešu krāpnieka un uzdzīvotāja reputācija – viņam patika sievietes, un viņš nekautrējās tērēt savu un ģimenes naudu.[30] Autobiogrāfijā Irenejs veltījis sievietēm divas nodaļas – "Laulības"[31] un "Sieviete un es"[32].
Ap 1920. gadu Irenejs atjaunoja pazīšanos un drīz vien arī salaulājās ar kādu Janīnu Kozieradzku (Janina Kozieradzka). Laulība nebija ilga, jo ap 1928. gadu Irenejs izveidoja attiecības ar dejotāju Irēnu (Irmu) Radko (Radtko). 1944. gada februārī Varšavā viņiem piedzima dēls Jaceks Leons Marija (Jacek Leon Maria). Diemžēl informācija par šo laiku ir neskaidra.[33]
Radošā darbība
Ar mainīgiem panākumiem Ireneušs bija izmēģinājis veiksmi kā universālveikala līdzīpašnieks, cukurfabrikas administrators un finanšu starpnieks. 1920. gadu otrā pusē viņa karjera sāka iet augšup un tika izdoti vairāki viņa darbi – debijas darbs "Sievietes un sievas jeb Noslēpumainais Andžejs"" ("Kobiety i żony czyli tajemniczy Andrzej"; 1926 (?)), autobiogrāfija "Dzīve bez rokām" ("Życie bez rąk"; 1931) u.c.
Irenejs pievērsās arī kino pasaulei un presē bieži uzstājās kā kinokritiķis un dokumentālo filmu producentu pārstāvis. Viņš bijis vairāku filmu režisors, scenārija autors un pat aktieris. Filmas "Miljonu mantinieks" (Milionowy spadkobierca; 1928) – scenārija autors, komēdijas "Naudas spēles" (Igraszki pieniądza; 1930) – scenārija autors un režisors, "Mīlestības ABC" (1935; režisors Michal Waszynski; 1904–1965) – filmas ideja un kopā ar Marianu Hemaru (Marian Hemar; 1901–1972) scenārija autors. 1935. gadā iznāca vēl viena filma, kurā viņš bija gan režisors, gan scenārija autors – "Esi sveicināta, Karaliene!" (Salve Regina).[34]
Diemžēl Čerskā (Czersk), Polijā, uzņemtā piedzīvojumu drāma "Martwy węzeł" (1927; režisors Kazimierz Czynski; 1891-1956), kuru varētu tulkot kā "Nāves mezgls" un kurā Irenejs bija gan aktieris, gan scenārija autors, nav saglabājusies.[35]
Ireneja dzīves stiprais pamats, ko māte Jadviga Marija ielika, zēnam augot Vaboles muižā, ļāva mazajam poļu grāpam, neskatoties uz visām grūtībām, savu likteni veidot pašam. Savas piedzīvojumiem bagātās dzīves nogali Irenejs pavadīja Austrijā un Šveicē un šķīrās no dzīves Forarlbergā [36] Austrijā 1946. gada februārī, atstājot aiz sevis bagātu māksliniecisko mantojumu.
Raksta autore izsaka pateicību Skrindu dzimtas muzeja vecākajai speciālistei Ilzei Ozoliņai, kura daudz pētījusi Plāteru–Zībergu dzimtas vēsturi.
Citi vēstures detektīva "Tas notika šeit" stāsti
Atsauces un piezīmes
