Jānis Poruks
Poruka stāsts "Gulētāja", tāpat kā daudzi citi viņa stāsti ("Dzīves mīklas", "Krustmātes kāzas", "Zuzīte", "Ubagi gada tirgū" u.c.) balstīts uz patiesiem personāžiem.[2] Nav zināms, vai Poruks pats personīgi bija apmeklējis gaišreģi, bet noteikti kāds no apkārtējiem par viņu bija stāstījis.
Poruks Liezērē uzturējies vairākkārt – no 1885. gada rudens līdz 1887. gada jūnijam viņš mācījās Liezēres draudzes skolā, kuru vadīja skolotājs Jānis Rozītis, bet par viņa palīgu strādāja Jēkabs Ozoliņš (1860–1915), vēlākais Jaunpiebalgas mācītājs. Pateicoties šiem skolotājiem, Poruks ļoti iemīlēja literatūru. 1889. gada vasarā viņš atgriezās Liezerē, kur pie mācītāja Kārļa Avota[3] (1859–1939) izgāja iesvētīšanas mācību, un jūlijā, 18 gadu vecumā, tika iesvētīts Liezēres baznīcā.[4]
1930. gadā literatūrzinātnieks un tulkotājs Rūdolfs Egle (1889–1947), aprakstot Poruka dzīvi, par viņa darbu "Gulētāja" rakstīja: "Porukam tas ir piedzīvojumu stāsts no Liezēres skolas laika, kur kādas apkārtnes mājās pie tādas burvju ārstes no tuvienas un tālienas plūduši vientiesīgie zemnieki, gribēdami dzirdēt katrs savas nelaimītes cēloņus."[5]
Poruka darbs atklāj daudz interesantu detaļu par slaveno dziednieci. Piemēram, to, ka neviens viņu neuzrunāja vārdā, bet dēvēja par gulētāju, jo viņa ciemiņus pieņēmusi guļot. Kādā no laikrakstiem bija izteikts cits minējums: "Par gulētāju viņa laikam saucas tamdēļ, ka pirmajā laikā, kur viņa iz dziļa miega atmodusies, viņas piederīgie būs par tādu miegu brīnījušies un tai tamdēļ tādu vārdu devuši."[6] (Redakcijas piezīme – šeit un turpmāk citātos teksts atstāts nemainīts un nav labots atbilstoši mūsdienu valodas likumiem.)
Jānis Poruks gulētāju aprakstījis šādiem vārdiem: "Tāļumnieks (..) paskatījās uz gulētāju, kura viņu neievērodama, uz krūtīm saliktām, izdilušām rokām, rādījās Dievu lūdzot, jo viņa sapņaini raudzījās uz Pestītāja bildi, kura pār gultu, pie sienas karājās. (..) Gaišie mati, viņas sāpīgais profils, izkaltušais kakls un izdilušās, vājās rokas vienojās par aizgrābjošu tēlu. Brīdi viņa palika dziļā, sirsnīgā lūgšanā. Tad tā lēni pagrieza galvu, slābani paskatījās uz viesi un nopūtās. Viesis pārliecinājās, ka vismazāk pati gulētāja nevarēja būt smalka viltniece, kura būtu dzīta no mantas kārības, bet ka tā savus pravietojumus uzsākuse, dzīta no sevišķa, noslēpumaina gara."[7]
Poruks nebija vienīgais rakstnieks, kurš savos darbos runājis par gulētāju, kas apliecina to, ka šī sieviete tolaik bija diezgan zināma personība – arī Rūdolfs Blaumanis (1863–1908) pieminējis viņu kā salīdzinājumu darbā "Paradīzē". Tajā stāsta galvenā varone Anna, sarunājoties par puišiem ar sarunu biedreni Ievu, norāda: "Tu tagad tikpat nesaprotami runā kā Liezēres gulētāja"[8].
Dziedniecība Latvijā
Etnoloģe un folkloras pētniece Dr. philol. Ieva Ančevska norāda, ka dziedināšanas tradīcija ir nemateriāls kultūras mantojums, kas veidojies ilgā laika posmā, proti, – slimības un traumas mudinājušas cilvēkus meklēt veidus un līdzekļus, kas palīdzētu tās uzveikt.[9] Daļa no šīs tradīcijas ir saglabājusies līdz mūsdienām, ģimenē pārmantojot ieteikumus, kā rīkoties un kādus tautas līdzekļus lietot dažādu saslimšanu gadījumā, piemēram, noteiktu tēju lietošana dažādu slimību ārstēšanā, un arī medicīnas nozare tās ir atzinusi par efektīvām.[10]
18.–19. gadsimtā ārsti koncentrējās pilsētās, bet laukos to bija maz vai nemaz. Šajā laikā ar dziedināšanu nodarbojās izglītotie ārsti, bet lielāko sabiedrības daļu, īpaši lauku iedzīvotājus, ārstēja tautas dziednieki, kam bija milzīga loma iedzīvotāju veselības aprūpē.[11] Šādos gadījumos nereti uzradās arī kāds viltus dziednieks, kurš mēģināja iedzīvoties uz citu nelaimju rēķina.
19. gadsimta otrajā pusē liela loma latviešu dziedināšanas tradīcijas saglabāšanā bija jaunlatviešiem, kuri pierakstīja un apkopoja mutvārdos pārmantotās zināšanas.
Kara ārsts un vēlākais Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns Jēkabs Alksnis (1870–1957) atzinīgi vērtēja seno dziednieku prasmes un pieredzi. Viņš izveidoja ieteikumus saviem kolēģiem: "Dažas piezīmes tautas ārstniecības materiālu krājējiem"[12]. Ārsts uzskatīja, ka tautas medicīnas līdzekļi un metodes var sniegt daudz vērtīgu zināšanu gan ārstiem, gan kultūrvēstures un medicīnas vēstures pētniekiem.[13]
Ančevska izdala vairākus dziedinošo darbību veicēju veidus, starp tiem arī "Padomdevēji un paredzētāji"[14], pie kuriem var pieskaitīt Liezēres gulētāju. Viņa raksta: "Ārstniecisko darbību veicējiem līdzās citām spējām varēja piemist kāda īpaša spēja redzēt un sajust vairāk un dziļāk par acīm redzamo(..)".[15] Diemžēl ilgstošas smagas sekas uz tautas dziedniecību atstāja inkvizīcija un baznīcas negatīvā attieksme, kas ne tikai fiziski iznīcināja daudzus dziedniekus, bet negatīvi ietekmēja arī attieksmi pret dziedniecību.[16]
Palīdzības meklētāji
Tolaik laikrakstos rakstīja, ka palīdzību pie gulētājas meklēja daudzi – gan no tuvējām, gan tālākām apkaimēm, tajā skaitā Rīgas un Beļavas, pat Polijas un Prūsijas. Dažreiz vienas dienas apmeklētāju skaits sniedzās līdz 50–60.[17] Starp gulētājas apmeklētājiem "(..) esot tādi, kas par savu dzīvību vai nāvi, daži atkal, kas par zādzībām un tiem līdzīgiem netikumiem, vēl daži, kas par mīlestības lietām ko vēloties izzināt (..)."[18]
Poruks precizēja: "Viens no tiem bija jauns saimnieks, kuram kādas nedēļas atpakaļ nozaga brūtgāna zirgu un kura zagļiem līdz šim ne mazākās pēdas nevarēja sadzīt. (..) vecāks laulāts pāris un viņu slimā meita (..)"[19], kāda "paveca" meita, kura vēlējās noskaidrot, vai brūtgāns viņu mīl vai tikai tīko pēc naudas.[20] Apmeklētāju bijis tik daudz, ka visiem nav pietikusi vieta istabā, kur sēdēt.[21]
Ozoliņu mājas
19. gadsimta 80. gadu laikrakstos minēts, ka dziedniece dzīvojusi Ozoliņu mājās, kuras var atrast gan 1839.[22], gan 1920.–1940. gadu kartēs, kas apliecina, ka šādas mājas Liezērē pastāvējušas arī Poruka dzīves laikā.
Bija neizturami tveicīga vasaras diena, kad meža ielokā kāpu stāvajā, aizaugušajā kalniņā, lai atrastu kādreiz slavenās Ozoliņu mājas. Citos avotos mājas nosaukums minēts arī kā Kalna Ozoliņi[23], ko varētu izskaidrot tas, ka māja atradās nelielā uzkalniņā. Arī tā laika presē atradu norādi: "(..) patlaban jau bijām uzkāpuši kalnā, kur Ozoliņu mājas atrodas."[24]
Tikai ar iztēles palīdzību bija iespējams uzburt saimnieku māju, tās pagalmu un kādreizējās saimniecības ēkas, jo visa saimniecība bija aizgājusi bojā, bija palikuši vairs tikai ar kokiem un krūmiem apauguši gruveši.
Poruks palīdz uzburt vairāk kā 100 gadu senu ainu:
"Pagalms bija mazs. Vāgūža nebija, un palievenis rijas priekšā varēja knapi uzņemt piecus līdz sešus pajūgus. Bet pagalmā pavisam bija kādi trīsdesmit pajūgi."[25]
Arī iekštelpas nebija greznas: "Melna, piekvēpusi saimes istaba, kuru, uz milzīgas krāsns stūra uzlipināta, neskaidri degoša svece apgaismoja (..).[26] Gar to, pa krāsns malu čāpāja prusaki, kuru pakrēšļi, žurku lielumā, kustējās pa grīdu.[27] Gaišreģe pieņēma ciemiņus blakus istabā: "No gaiši apgaismotas, balti izvitētas istabas, caur skapi uz aizkariem bija atšķirts kakts, kurš bija par sevi apgaismots. Uz galda atradās Bībele, dziesmu grāmata, ūdens krūze un degoša lampa."[28]
Dr. Kārlis Lībietis
Vēl gulētājas dzīves laikā domas dalījās – vieni viņu uzskatīja par īstu dziednieci, citi – par viltvārdi. Sabiedrībā par gulētājas spējām tolaik radās ļoti liela interese, tādēļ 1883. gada 10. februārī (22. februārī pēc jaunā stila) Liezēres pagasta vecākais bija aizsūtījis pēc kāda ārsta, lai viņš "kā lietas pratējs pār pareģoni nodotu savu spriedumu".[29]Pēc tam šis ārsts, kurš sevi devēja par "Dr. L.", publicēja rakstu laikrakstā "Balss"[30] (vēlāk šo rakstu pārpublicēja "Latviešu Avīzes"[31]). Interesanti, ka tolaik, atšķirībā no mūsdienām, personas veselības datu izpaušana bija ierasta parādība.
Iespējams noslēpumainais "Dr. L." kurš apskatīja gulētāju, bija Dr. Kārlis Lībietis (1846–1904), kurš 19. gadsimta beigās bija strādājis tupat kaimiņos Liezērei – Drustos (uz 1893. gadu – Jaundrustos) un Smiltenē. Ja paskatās kartē, tad Jaundrusti no Liezēres atrodas turpat netālu, apmēram 35 kilometru attālumā.
Zināms arī, ka 1883. gadā Liezērē par draudzes ārstu pēc Tērbatas Universitātes absolvēšanas kļuva Kārļa Lībieša tuvs draugs Kārlis Blaus (1853–1906). Viņš bija pirmais ārsts Liezērē vispār, tādēļ, visticamāk, Liezēres pagasta vecākais 1883. gada februārī, kad Liezērei vēl nebija sava ārsta, aicināja gulētāju izmeklēt tuvākajam ārstam, kas tolaik praktizēja apkārtnē – Kārlim Lībietim.[32]
Lībietis daudz darījis sabiedrības veselības izglītošanā. 1890. gadā Vecpiebalgā izdeva grāmatu "Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem".[33] Ievadā K. Lībietis rakstīja: "Tālāk esmu vispārīgi runājis par vājībām un ārstēšanu, vēlēdamies panākt to, ka par viņām sāktu rasties pareizi sajēgumi, jo tikai tad var mācīts ārsts uz zemēm strādāt ar labu sekmi, tad slimnieki viņa darbošanos, kā uz zinātnības pamatojošos, saprot un cienī, – citādi aizvien paliek māņu ticībai un pūšļotājiem virsroka."[34] Šajā darbā ir daudz praktisku padomu, kā rīkoties dažādu saslimšanu un traumu gadījumā. Iespējams, viens no pamudinājumiem šo darbu uzrakstīt bija gulētājas gadījums.
Interesanti, ka 1891. gada februārī laikrakstā "Balss" publicēts raksts par šo darbu, kuru sarakstījis "kāds lauku ārsts" (iespējams Kārlis Blaus). Tajā teikts: "Māņu ticība un nezināšana vēl valda lielā mērā visādos Latvju apgabalos. Mūsu skolas un laikraksti cenšas gan pēc iespējas izplatīt gaismu un vairot zināšanas un caur to iznīcināt tumsību un māņticību, bet daudz lietas paliek tās, kas netiek mācītas skolās un par kurām laikraksti iespēj tik ļoti mazā mērā runāt un izskaidrot. (..) ļaudis savā nezināšanā un aklībā slimības atgadījumos negriežas viss pie zinīgi mācīta ārsta, bet pie dumjām vecmātēm, visādiem nekaunīgiem pūšļotājiem un riebējiem."[35] Raksta autors atzinīgi vērtē K. Lībieša darbu sabiedrības izglītošanā.
Ārsta pārbaude
Dr. Kārlis Lībietis publikācijā rakstīja: "Atģērbdamies jau pamanīju istabas kaktā gulošu jaunekli, visai vājā izskatā: ļoti bālu seju, pagreizi smīnošu ģīmi, atvērtām, stīvi skatošām acīm, pastāvoši raustošos apakšas lūpu, it kā tā savas domas atrastos tālu jo tālu un sarunātos ar mums, grēcīgiem nemanāmiem gariem."[36] Sākotnēji ārsts izprasīja slimnieces mātei slimības vēsturi. Pēc ārsta rakstītā – māte stāstījusi, ka meitai jau no dzimšanas labā roka un kāja bijusi bezspēcīga "(..) un nav (..) augumā uz priekšu gājuši"[37]. Pusaudzes gados meitenei "uznākuši stipri krampji, pēc kuriem tad iegrimusi dziļā miegā, un kad atmodusies, tad sākusi daudz runāt par miroņiem un daždažādiem noslēpumiem."[38] Sākotnēji staigājusi, bet tad palikusi gultā pavisam, gandrīz nemaz nav ēdusi un dzērusi. Ārsts turpināja atstāstīt mātes teikto: "Priekšpusdienām runājoties tikai ar ļaudīm, kas viņu apmeklējot, pasludinādama dažam šo, dažam to, – kas jau nu katram vajadzīgs. – Bet pēcpusdienām izturoties pastāvīgi tā, kā es to tagad pats redzot."[39]
Pēc mātes iztaujāšanas ārsts izmeklēja pašu pacienti: ""Gulētāju" pārmeklējot atradu, ka viņas spēki ļoti vāji, rokas un kājas stipri izdilušas, īpaši labā pusē, bet ap viduci (rumpi) vēl bija miesas diezgan (..). Iekšējie orgāni atradās veseli; tikai sirds darbošanās bij visai nogurusi. Visu kopā saņemot, man jādod tāds spriedums, ka jaunekle slimo ar kādu smadzeņu kaiti un pieskaitāma pie gara vājiniekiem, ka viņa laikam gan bauda visai maz ēdiena (..). Slimniece izturas dažbrīd gan tā, kā pilnprātīgs jeb prātā vesels cilvēks, bet no zinātnības puses mūsu liecinājumus pabalsta daudz piemēru, iz kuriem zinām, ka cilvēki, kas kā pilnprātīgi gadiem valda pat svarīgus amatus, uz kādu pusi tomēr pieskaitāmi gara vājiniekiem."[40]
Ārsts uzskatīja, ka liela loma gulētājas slimības progresā bijusi viņas ģimenei: "Pirms pāris gadiem slimniece uzsākusi stipri vārgt. Pie labākas kopšanas tā laikam gan nebūtu tik dziļi vājībā iegrimusi. Brīnumu meklētāji piespieda slimnieci pastāvīgi nodarboties ar pravietošanu, kas gara izveseļošanai ne būt nevarēja nākt par labu."[41] Ārsts arī norādīja, ka gara slimnieki uzņemot maz pārtikas, nereti paši to neprasa un "tamdēļ ir miesās daudz maz izkritušies."[42] Visticamāk, ģimene nezināšanas vai "varbūt, lai caur savu vāju izskatu uz apmeklētājiem darītu lielāku iespaidu" ēdienu slimniecei nav piedāvājusi.[43]
Publikācijā gulētājas vecākiem veltīti skarbi vārdi: "Vecāku pienākums būtu bijis, savam vājam bērnam pēc ārstu mācībām un padomiem piešķirt derīgus ēdienus un dzērienus un vajadzīgo apkopšanu. Bet šie ļautiņi diemžēl, kā liekas, atraduši par prātīgāku, savam bērnam likt vārgt, lai no tā rastos peļņa; – jo no 50 vai 60 ziedotājiem sarodas zem segas taču laba čupiņa."[44]
Citā tā laika publikācijā aprakstīts, kā notikusi samaksa par pareģes pakalpojumu: "Ar katru apmeklētāju īsu brītiņu parunājoties, pravietotāja dodot ar roku zīmi, ka diezgan un lai nākot atkal kāds cits grēcinieks priekšā. Naudas viņa ne no viena neņemot pretim, tāpat arī viņas māte ne, bet brīnumu meklētājiem jau esot gan labi zināms, ka projām ejot maksa jāpabāž gultā zem segas (..). Daždien notikuši šai mājā pat kaušanās, tamdēļ ka kāds, kam nepareizi sludināts, iedrošinājies pareģones izteikumiem pretoties, jo tad viņas aizstāvji sākuši izlietot dūres un nagus."[45]
Dr. Kārlis Lībietis izteica arī pieņēmumu, ka gaišreģei piegādātas ziņas par apmeklētājiem, lai viņa varētu "pārsteigt" savus ciemiņus: "Ja viņa nekādas ziņas nedabū, tad saka, ka "dieviņš liedz runāt" vai var dzirdēt tikai aplamības vien."[46] Viņš izteica arī nepatiku pret tiem apmeklētājiem, kuri gulētājas pārsteigti, sacēluši viņai lieku slavu.[47] Viņš nosauca gulētājas sacīto par "vāja cilvēka murgošanu"[48]. Vizītes noslēgumā viņš nonāca pie secinājuma, ka pareģojumi "no slimnieces pa daļai murgošana, no viņas kopējiem rupji meli. "Gulētāja" nav nekāda pareģone, bet nožēlojama gara vājiniece, kuras vecākiem nācās rūpēties par viņas izveseļošanos, bet ne vis sevis labad likt to no tik pat nožēlojamiem māņu ticīgiem ļaudīm vārdzināt. (..) Turēju par savu pienākumu (..) par šo izdaudzināto "pareģoni" atklāt patiesību, lai arī viņai no savas puses piepalīdzētu maldošus brīnumu meklētājus tā viņu pašu, kā arī nožēlojamās vājinieces labā, no neklājīga ceļa atturēt. "Gulētājai" vajaga miera!"[49]
1887. gada "ekspedīcija"
Acīmredzot, šis raksts nespēja apturēt ziņkārīgo un palīdzības meklētāju plūsmu. Četrus gadus vēlāk, 1887. gadā, kāds reportieris parakstījies ar iniciāli "D.", kopā ar diviem draugiem, kurus viņš pats aprakstīja kā jocīgus un jautrus cilvēkus, devās apraudzīt gulētāju un publicēt rakstu ar savu redzējumu. Vīrietis publikācijas ievadā rakstīja: "(..) neviens (..) jautātājs neaiziet no gulētājas tukšā! Ikkatrs pārnes mājā vai nu jaunu cerību, vai arī – jaunas bailes".[50]
Brauciens notika 1887. gada novembrī: "Agrā rītā sēdāmies ratos, trīs vīri, un devāmies uz "Liezeres gulētāju"." Vīrietis aprakstīja sliktos ceļus, kas veda uz Ozoliņu mājām. Apkārtējie ar laipnību izpalīdzot un norādot ceļu, kur dzīvo gulētāja un izdara secinājumu, ka "(..) ļaužu ticība šai pareģei ir labi iesakņojusies. Kāda sieviņa gāja labprāt labu gabalu mums līdzās un parādīja Ozoliņu mājas."[51]
No raksta noprotams, ka vīrieši dodas pie gulētājas neticīgi par viņas spējām un ar savu pārliecību. Raugoties uz 1887. gada ekspedīciju no mūsdienu skatupunkta, visa situācija liekas absurda un nepieņemama – trīs vīrieši ir iegājuši ēkā, kurā saimniece nebija apmierināta, ka viņi ir atnākuši, sacīdama: "Kas te svešiem par meklēšanu! Kāda Jums daļa gar gulētāju (..)."[52]
Apmeklētāji gulētājai uzdevuši daudzus muļķīgus vai privātus jautājumus, piemēram: "Vai Tev nav grūti vienumēr guļot? Vai vari šo roku uz augšu pacelt? Kur Tavs tēvs šodien? Vai rītos ģīmi arī mazgā, un vai pati, jeb vai māte Tev to nomazgā? u.c."[53]
Uz jautājumiem sieviete nelabprāt vai vispār nav atbildējusi, bet kad gulētāja bija kaut ko runājusi, viens no vīriešiem viņai aizspiedis muti ciet, lai tā "ciestu klusu" un sacīja "(..) es vēlējos aptaustīt arī viņas miesu, cik tāl' to pieklājība atļauj."[54] Vīrietis pats rakstā atzīstas, ka nemaz nav ārsts.[55] Šāda rīcība šķiet šokējoša un parāda, cik patiesībā tolaik persona bija neaizsargāta.
Nelūgtais vīrietis detalizēti aprakstīja savus novērojumus: "Viņas labā roka ir daudz mazāk par kreiso, un ir gluži bāla, – tā ir nomirusi un nav kustināma, – tomēr auksta viņa nav viss, kā līķa loceklis. Kreisā roka ir drusku lielāka un sārtāka, – bet arī nav pilnīgi dzīva un spēcīga. Krūtis liekās būt veselas, – bet elpošana iet grūši, gārdzoši, un tas laikam nāk no lielās runāšanas. Ģīmis nemaz neizskatītos tik vājš, ja tas būtu tīri nomazgāts. – Kājas arī ir tādas pat bālas, mazas, nedzīvas, kā labā roka."[56]
Nebūdams medicīniski izglītots, vīrietis nepiekrita Dr. Kārlim Lībietim, kurš uzskatīja, ka lūpu kustināšana sievietei esot no runāšanas noguruma. Viņš iebilda: "Lūpu kustināšana ir gulētājas vājprātības iedoma, proti: šī "runājoties ar Dievu"."[57] Māte, kaut gan sākotnēji neapmierināta ar viesu ierašanos, turpinājusi aust vadmalu, kamēr viesis sievieti "izmeklējis". Jāpiekrīt Dr. Kārļa Lībieša novērojumiem, ka slimā sieviete nav saņēmusi pienācīgu savas ģimenes aprūpi un aizsardzību.
Gulētājas slimība no mūsdienu skatu punkta
Konsultējoties par gulētājas iespējamo slimību ar "Veselības centra 4" Terapijas nodaļas vadītāju Dr. Karīnu Verneri, noskaidroju, ka simptomi liecina – gulētāja, visticamāk, slimojusi ar epilepsiju un, iespējams, dzimšanas brīdī ieguvusi kādu dzemdību traumu, bet, iespējams, gulētājai bijusi ģenētiska saslimšana, kas apvienoja neproporcionāla garuma ekstremitātes un epilepsiju.
Epilepsija jeb kādreiz Latvijā dēvēta par krītamo kaiti ir neiroloģisku traucējumu grupa, kurai raksturīgas epileptiskās lēkmes, kuras mēdz atkārtoties. Lēkmju epizodes var būt gan īsas, gan ilgstošas. Smagākos slimības gadījumos var iestāties personības izmaiņas.[58]
Laikā, kad Dr. Lībietis sievieti izmeklēja, par ģenētiku[59] neviens nezināja un nebija tādu medicīnisku pārbaužu iespēju kā šobrīd, tādēļ arī mūsdienās precīzas diagnozes uzstādīšana vairs nav iespējama.
Dziedniecei ir vārds
Liezēres gulētājas īstais vārds bija Marta (iespējams, Made) Jaunozola (citur Jaunozoliņa). Viņas dzīves dati, tāpat kā citas ziņas, nav pilnībā precīzi zināmi. Tas, kas ir zināms – sieviete mirusi 1891. gada martā. Ir zināms miršanas laiks – ap plkst. 11 no rīta[60], un tas, ka miršanas brīdī bija sasniegusi 28 gadu vecumu. Veicot vienkāršu aprēķinu izriet, ka viņa dzimusi 1862. vai 1863. gadā.
Diemžēl Liezēres baznīcā tieši šajos gados dzimušo reģistrācijas grāmatas nav saglabājušās, tādēļ precīzs dzimšanas datums un citas ziņas, piemēram, vecāku vārdi, nav zināmi. Skaidrs gan tas, ka visa viņas dzīve tika pavadīta Liezēres Ozoliņu mājās.
Gulētājas došanās mūžīgajā miegā
Marta Jaunozola apglabāta Liezēres kapos 24. martā (pēc jaunā stila 5. aprīlī).[61] Nesen Tērbatas Universitāti beigušais Liezēres mācītājs Kārlis Avots pavadīja Martu pēdējā gaitā.[62] Tolaik vairākos laikrakstos atreferēts mācītāja teiktais sprediķa fragments, kuru mūsdienās varētu raksturot kā diezgan neiejūtīgu: "(..) nu reiz [gulētāja – I.G.] ir atradusi īsto dusas un guļas vietu. Lētticīgiem ļautiņiem nu vairs nebūs jāmēro tālu tālie ceļi uz tik izdaudzināto, izslavēto pareģoni un zīlnieci – "Liezēres gulētāju""[63].
Interesants fakts – februārī mācītājam Avotam draudze saziedoja naudu lielam, skaistam kažokam, lai viņam nebūtu auksti, apstāvot mirušos (ziema esot bijusi auksta un esot bijušas daudzas bēres). Ņemot vērā, ka Marta Jaunozola mirusi martā, visticamāk, viņš ar šo kažoku mugurā piedalījās arī viņas bērēs.
Nav skaidrs precīzs Liezēres gulētājas nāves iemesls. Baznīcas grāmatas mirušo sadaļā ailē "miršanas veids" norādīts vārds vācu valodā "Schwäche" jeb "vājums"[64], kas liek ticēt citur minētajām ziņām, ka sieviete bijusi ilgstoši slima. Šis nāves cēlonis nebija satraucošs, jo mācītājs un prese neizteica pārsteigumu vai skumjas par jaunas sievietes došanos mūžībā, kas liek domāt, ka nāve bijusi klātesoša.
Liezeres pagasta iedzīvotājs Kārlis Kapteinis atcerējās, ka bērnībā kopā ar ģimeni apmeklējis Liezēres kapus un, ieraudzījis nelielu apaugušu uzkalniņu, sācis lēkāt pa to. Dabūjis kārtīgu brāzienu no mammas par to, ka viņš lēkājot pa Liezēres gulētājas kapu.
Brāziens bijis tik pamatīgs, ka viņš to atcerējās visu mūžu un tādā veidā varēja parādīt, kur kapavieta atrodas mūsdienās – netālu no ieejas vārtiem, uz taciņas starp citām kapu kopiņām. Šajā vietā jau daļēji veikti citi apbedījumi.
Kādreiz slavenās Liezēres gulētājas vārds kā viegls nospiedums palicis vairs tikai latviešu rakstnieku darbos. Kaut gan nav saglabājušās ne sievietes mājās, ne kapa vieta, tagad mēs zinām, ka viņa bija īsts cilvēks un viņas vārds bija Marta vai Made Jaunozola.
Raksta autore izsaka pateicību Dr. Karīnai Vernerei par palīdzību šī raksta tapšanā.
Citi vēstures detektīva "Tas notika šeit" stāsti
