ĪSUMĀ:
- Narkoloģijā trūkst rehabilitācijas iespēju un ir steidzama nepieciešamība ieviest kompensējamos medikamentus narkoloģiskajiem pacientiem.
- Dr. Astrīda Stirna, Veselības ministrijas galvenā speciāliste narkoloģijā: jaunās psihoaktīvās vielas nav iespējams atbilstoši identificēt.
- Infektoloģijā, pateicoties kompensējamiem medikamentiem, ir pieejama ārstēšana vairāku infekcijas slimību gadījumos, kas ir svarīga sabiedrības veselības profilakses daļa.
- Ar vakcīnām kontrolējamo slimību novēršana joprojām ir ārstu darba slogs.
- Prof. Uga Dumpis, Veselības ministrijas galvenais speciālists infektoloģijā: nepieciešams atjaunot ticību medicīnai.
Veselības aprūpes (ne)pieejamība narkoloģiskajiem pacientiem
Valdības deklarācija, 147. un 148. punkts (atbalsts mērķa grupām veselības aprūpes sadaļā): Ieviesīsim personalizētu veselības aprūpi, kas, balstoties uz risku izvērtējumu, nodrošina savlaicīgu un efektīvu profilaksi un ārstniecību ikvienam. Īstenosim atkarību kaitējuma samazināšanas programmu. Lai mazinātu atkarību, īpaši vielu un azartspēļu atkarību izplatību Latvijā, nodrošināsim atbilstošu finansējumu atkarību profilakses, ārstēšanas un rehabilitācijas programmām, kā arī atbalstīsim iniciatīvas, kas sekmē patēriņa un pieejamības samazināšanos.
Valdības plāni un patiesā situācija veselības aprūpē:
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja, Veselības ministrijas galvenā speciāliste narkoloģijā, narkoloģe dr. Astrīda Stirna saskata vairākas problēmas šo ieceru īstenošanā, kas ir saistītas ar veselības aprūpes pieejamību. Pirmkārt, ārste uzsver, ka narkoloģiskie pacienti nav atbrīvoti no pacientu iemaksām, “lai gan viņi pieder pie psihiatriskā profila, jo pēc starptautiskā slimību klasifikatora (SSK-10) tā ir tā pati slimību grupa, kas psihiatrijā - psihiskie un uzvedības traucējumi, tikai narkoloģijā šie traucējumi ir psihoaktīvo vielu lietošanas dēļ.
Atkarīgie pacienti bieži nav maksāt spējīgi, tādēļ neiziet pilnu ārstēšanās kursu. Viņi tiek atvesti ar neatliekamo palīdzību vai, labākajā gadījumā, viņus atved tuvinieki, varbūt viņi te nokļūst ar policiju.” Dr. Stirna stāsta, ka pacienti agrīni izrakstās no stacionāra sakarā ar pieaugošo parāda daļu, īpaši, ja notiek atkārtota stacionēšana, un galu galā netiek izieta ārstēšanās programma.
Otrkārt, ja pacients tomēr atrod līdzekļus, lai uzturētos slimnīcā ilgāk – nedēļu vai divas, seko nākamā problēma: “Narkoloģiskajiem pacientiem nav valsts kompensēto medikamentu. Ja pacients nevar pats iegādāties zāles, ārstēšanas kurss netiek pabeigts.”
Kā trešo problēmu ārste min rehabilitācijas un tālākas ārstēšanās programmu trūkumu: “Ne vienmēr rehabilitācijas iestādēs ir vietas un ne visiem pacientiem tās ir piemērojamas, jo rehabilitācija ilgst vienu gadu. Piemēram, šobrīd tikai “Ģintermuiža” nodarbojas ar rehabilitāciju.”
Dr.Stirna piemin arī atskurbtuvju problēmu: “Šis jautājums kā karsts kartupelis tiek mētāts no pašvaldībām un no vienas ministrijas uz otru. Visi ir iesaistīti, bet atbildīgo nav.”
Ārste uzsver, ka tieši RPNC un daudzprofilu slimnīcas tiek noslogotas ar atskurbtuvju pacientiem. “Protams, ir jāizvērtē katra situācija individuāli, jo bieži vien šiem pacientiem ir traumas, kas prasa novērošanu, taču tad ir vajadzīgas observācijas gultas, kam, es ceru, atradīsies finansējums,” dr. Stirna vērtē.
Ārste arī bažīgi raugās uz jaunajām psihoaktīvajām vielām: “Liela problēma valstī ir jauno vielu identifikācija. Diemžēl valsts neatrod līdzekļus, lai varētu nodrošināt aparatūru, ar kuras palīdzību būtu iespējams identificēt jaunās narkotiskās, psihotropās un toksiskās vielas.”
Marihuānas jautājumos ārste atzīst, ka galvenā problēma ir ekspertīžu centru aparatūras trūkums: “Vispirms mums jāspēj nodrošināt attiecīgu aparatūru, lai varam identificēt, vai cilvēks ir lietojis cannabis preparātu ārstēšanas nolūkos vai nelegāli – apreibināšanās nolūkos. To ķīmiskā struktūra ir vienāda, un ar esošo aparatūru ne mēs, ne tiesu medicīnas ekspertīžu centrs nevar identificēt šīs vielas.”
Turklāt reģionos trūkst speciālistu: “Ja Rīgā pašreiz mēs iztiekam – kaut gan mēs novecojam un mums ir vajadzīga jaunā paaudze, tad reģionos tā ir problēma.”
Tā kā psihiatrijas un narkoloģijas specialitātes ir radniecīgas, “tagad psihiatri vai narkologi, nedaudz piemācoties, varēs iegūt otru sertifikātu. Ir reģioni, kur nav sertificētu speciālistu, kur ārstēšana balstās uz rezidentiem un pensijas vecuma ārstiem. Un narkoloģija nav vienīgā specialitāte ar šādu problēmu.”
Jāatjauno ticība medicīnai
Valdības deklarācija, 139. punkts (pieejamība veselības aprūpes sadaļā): Nodrošināsim brīvāku un godīgāku konkurenci medikamentu tirgū, izveidojot nacionālo farmācijas politiku, lai uzlabotu zāļu pieejamību un samazinātu to cenas. Izvērtēsim lietderību nodrošināt bezrecepšu medikamentu pieejamību ārpus aptiekām.
Par infektoloģiju, atbalstu mērķa grupām valdības deklarācijā un pieejamības jautājumiem stāsta Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) infektologs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors un valsts galvenais infektologs Uga Dumpis. Pirmkārt profesors uzskata, ka nepieciešams atjaunot ticību medicīnas sistēmai: “Tas ir valdības uzdevums – atjaunot ticību, ka kaut kas varētu laboties, ka pacienti saņems terapiju un nebūs jāmaksā. Latvijā ir lielas netaisnības, nepieejamības, reģionālās atšķirības. Turklāt ir jābūt ticībai medicīnas personāla profesionalitātei.
Jāatjauno ir ticība medicīnas darbiniekiem – ka te ir vērts palikt, ka te viss attīstās un ka darbs tiks novērtēts. Nesaku, ka iepriekšējā valdība neko nedarīja, taču šajā jomā var darīt daudz vairāk.”
Prof. Dumpis apgalvo, ka daudzas zāles Latvijā nav pieejamas: “Piemēram, no antibiotikām katastrofāli trūkst penicilīns V. Un katrā nozarē ir problēmas ar lēto zāļu pieejamība.
Es vienmēr esmu teicis, ka antibiotikām jābūt kompensējamiem medikamentiem. Tas ir absurds, ka pensionāram tāda nāvējoša slimība kā pneimonija ir jāārstē par savu naudu.”
Ārsts uzskata, ka no valdības galvenokārt nepieciešams atbalsts – ļaut strādāt un ka infektoloģijā vērojams progress, ko nepieciešams tikai veicināt. Prof. Dumpis: “Aktuālākās lietas infektoloģijā nemainās. Ir vakcīnu novēršamās slimības, un vakcinācijas aptverei ir zināmas problēmas visā Eiropā, ir masalu uzliesmojumi, ir bijuši difterijas gadījumi.”
Profesors uzsver, ka gripas vakcīna ir lēts veids, kā cīnīties ar mirstību no kardiovaskulārām slimībām: “Latvijā ir ļoti augsta kardiovaskulārā mirstība, un gripa - kas varbūt daudziem nav zināms - provocē miokarda infarktu. Gripas riska grupu vakcinācijas aptvere ir nepieņemami zema – 7 % Latvijā, salīdzinot ar 50 % citās valstīs.”
Profilakse – ārstēšana
Valdības deklarācija, 146. punkts (atbalsts mērķa grupām veselības aprūpes sadaļā): Palielināsim sabiedrības iesaisti un izpratni par veselības veicināšanas un profilakses programmām. Veselības veicināšanas un profilakses programmas veidosim, balstoties uzvedības ekonomikas pieejā, izstrādājot dažādu sabiedrības grupu uzvedības modeļiem atbilstošas programmas.
Ārstēšana ir daļa no profilakses, kas var pasargāt sabiedrību. “Praktiski visi pacienti, kam ir HIV infekcija un vīrushepatīts C (HCV), var saņemt terapiju, jo tā ir apmaksāta. Jāatceras, ka tiek ārstēti ne tikai konkrētie pacienti – HCV gadījumā cilvēki tiek izārstēti pilnībā un nespēj inficēt citus. Arī HIV adekvāta ārstēšana nodrošina to, ka citi neinficējas,” saka profesors. “Profilaktiskajām problēmām ir jābūt zinātniskām, nevis politiskām, un tām ir jāstrādā abos virzienos.
Piemēram, nepietiek strādāt tikai ar ģimenes ārstiem, jāstrādā arī ar iedzīvotājiem vakcinācijas jautājumos. Par laimi, mums nekas jauns nav jāizdomā, jo šādas programmas eksistē pasaulē, un ir zināms, kāda pieeja ir veiksmīga.”
Pieprasīt, nevis lūgt
Kā vienu no Latvijas problēmām veselības aprūpē profesors saredz sabiedrības nostāju medicīnas jautājumos: “Cilvēki nav iemācījušies pieprasīt veselības aprūpi.
Ir jāsaprot, ka var prasīt cienīgu palātu slimnīcā, cienīgu personālu – laipnu attieksmi, labus apstākļus, bezmaksas medikamentus. Ja vien būtu tāda līmeņa uztraukums par veselības aprūpi kā par bedrēm uz ceļiem!”
Profesors Dumpis atzīst, ka, lai gan sabiedrībā ir raksturīga skeptiska attieksme pret jaunu infrastruktūru izveidi, “nevajadzētu aizmirst, ka ir jābūvē ne tikai veikali, bet arī slimnīcas. Nauda ir jātērē, taču tā jātērē gudri.”
“Turklāt ārsti darbojas ar pusjaudu,” saka profesors, “tie darbojas gaidot, kamēr atveras mājaslapa, strādā ar papīriem un sešās darbavietās.”
Prof. Dumpis: “Šie jautājumi jārisina jebkurai valdībai, bet, protams, fundamentālais valdības jautājums ir – vai viņi spēs veselības aprūpei novirzīt vairāk finansējuma. Pagaidām tas neizdodas. Mums nav efektīvas sistēmas. Neskatoties uz to, esmu optimists. Darbi, protams, parādīs, bet darbu sākums izskatās cerīgs.”
