ĪSUMĀ:
- Veselības aprūpes sadaļu veido trīs bloki – pieejamība, pārvaldība un kvalitāte, kā arī atbalsts mērķa grupām.
- Divas galvenās problēmas paliek nemainīgas – speciālistu un finansējuma trūkums.
- Garās rindas viennozīmīgi ietekmē tie pacienti, kuri ir pierakstījušies vairākās iestādēs vienlaicīgi.
- Par kvotu nepieciešamību viedoklis dalās. Kopumā tiek uzsvērts, ka vajadzētu izvērtēt iespēju tās samazināt, bet pagaidām pilnīga atteikšanās no tām nav īstenojama.
- Visas slimnīcu pārstāves piekrīt, ka valdības deklarācijas veselības aprūpes sadaļā minētās prioritātes sakrīt ar slimnīcu galvenajiem mērķiem un darbības virzieniem, kā arī jāmeklē risinājumi, kā veicināt speciālistu vēlmi un iespēju pieņemt pacientus par valsts līdzekļiem.
Valdības deklarācija, 150.punkts (atbalsts mērķa grupām veselības aprūpes sadaļā): “Turpināsim pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu sirds un asinsvadu, onkoloģisko slimību un perinatālās aprūpes jomās. Uzsāksim aktīvu rīcību profilakses, diagnostikas un ārstniecības kvalitātes un pieejamības uzlabošanai garīgās veselības jomā.”
“150. punkts ir vispārīgs, bet ārkārtīgi svarīgs,” saka dr. Angelika Krūmiņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) ārstniecības direktore. “Mums kā lielākajai valsts slimnīcai galvenā prioritāte ir sniegt kvalitatīvus, ātrus neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus. Tā ir savlaicīga diagnostika, ātra un pareiza ārstēšana pacientiem.” Sirds un asinsvadu pakalpojumu kvalitātes uzlabošana saskan ar valdības uzstādījumu: “Mēs šajā punktā ļoti strādājam – gan ar aktīvu rīcību profilakses jautājumos, gan diagnostikas un ārstniecības kvalitātes jautājumos.”
Savukārt, onkoloģiskās slimības ir prioritāte jau daudzus gadus, jo RAKUS sastāvā ir Latvijas Onkoloģijas centrs. Krūmiņa: “Šī ir mūsu prioritāte prioritāšu vidū. Gan “zaļais koridors”, kas ir lieliska iniciatīva, kas nākusi no Veselības ministrijas, gan pacientu tālāka ārstēšana pēc “zaļā koridora”, lai pēc iespējas īsākā laika nogrieznī pacients ar onkoloģisku diagnozi saņemtu augstvērtīgus onkoloģijas pakalpojumus. Pie prioritātēm gribētu minēt arī rehabilitāciju, jo saskaramies ar lielu pacientu plūsmu, kuriem ir stratēģiski svarīgi agrīni uzsākt rehabilitācijas pasākumus dažādu programmu ietvaros. Tādējādi veicinot, lai pacienti pēc iespējas ātrāk (ja iespējams) atgriežas darba tirgū un ir pilnvērtīgi darba tirgus locekļi.”
Arī reģionos prioritātes ir līdzīgas. Daugavpils reģionālās slimnīcas (DRS) Centra poliklīnikas vadītāja Aina Maskalāne: “Mums galvenais ir uzlabot bērnu un jaundzimušo aprūpi, izveidot perinatālās aprūpes centru. Arī onkoloģisko pacientu aprūpe ir prioritāte Nr. 1 – nodrošināt “zaļā koridora” principu ievērošanu, pacientus izmeklējot un ārstējot. DRS onkoloģiskajiem pacientiem tiek veiktas operācijas, ķīmijterapija, staru terapija, paliatīvā aprūpe. Pie prioritātēm varam pieskaitīt arī invazīvo kardioloģiju.”
Taču ir aspekti, kas ir ārkārtīgi svarīgi tieši reģionos. “Pats būtiskākais ir izveidot kvalitatīvu ārstniecības servisu, piesaistot dažādu specialitāšu ārstus un funkcionālos speciālistus, lai mēs savā reģionā varam sniegt neatliekamo palīdzību 24 stundas diennaktī – gan uzņemšanu, gan novērošanu un ārstēšanu, tajā skaitā arī operācijas,” turpina poliklīnikas vadītāja.
Maskalāne atgādina, ka DRS ir lielākā reģionālā slimnīca ārpus Rīgas: “Mūsu iestāde apkalpo daudzu novadu iedzīvotājus. Mums ir būtiski saviem iedzīvotājiem nodrošināt gan neatliekamo, gan plānveida sekundāro veselības aprūpi un sniegt pakalpojumus tepat uz vietas, lai iedzīvotājiem nebūtu jāmēro ceļš uz galvaspilsētas ārstniecības iestādēm.”
Ko var palīdzēt valsts?
Valstiskā līmenī svarīgi ir atbilstoši tarifi un finanšu plūsma, uzskata Krūmiņa: “Diemžēl mēs ikdienā redzam pacientus ar arvien smagākiem patoloģiskiem stāvokļiem, kas prasa ārkārtīgi sarežģītas diagnostikas metodes, kas, protams, nav lētas. Mūsdienīgi, adekvāti ārstēšanas pasākumi un pasaulē atzītas, drošas un efektīvas zāles prasa lielas investīcijas, ja mēs pārrēķinām tās uz vienu pacientu. Ja pacientu statuss paliek arvien sarežģītāks, grūtāk ārstējams, tas nenozīmē, ka vienmēr situācijas ir bezcerīgas un pacienti ir bez ārstēšanas iespējām. Nē – ārstēšanas iespējas ir lieliskas, bet vienmēr ir jārēķina līdzi. Bieži tam vienam pacientam nav tikai viena diagnoze, bet klāt nāk jūra ar diagnozēm, kuras prasa vēl papildu medikamentus, kas nozīmē papildu izmaksas.”
Kvotas un pieejamība
Valdības deklarācija, 137. punkts (pieejamība veselības aprūpes sadaļā): “Noteiksim pacientiem un ārstniecības personālam saprotamu valsts apmaksāto veselības pakalpojumu apjomu un definēsim saprātīgu maksimāli pieļaujamo gaidīšanas laiku valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, pakāpeniski atsakoties no kvotām.”
RAKUS ārstniecības direktore uzsver veselības aprūpē strādājošo trūkumu: “Lai apmierinātu ļoti daudzu pacientu vēlmes pēc iespējas īsākā laikā nokļūt pie izvēlētā speciālista, pirmais jautājums ir par kadriem jeb speciālistu piesaisti. Zinām, ka medicīnas darbinieku, t. sk. vidējā medicīnas personāla un ārstu speciālistu trūkums diemžēl ir redzams jau šobrīd.” Dr. Krūmiņa uzskata, ka speciālistu pieejamība saglabāsies ierobežota arī turpmāk: “Ja man jautātu par prognozēm – kā tas viss izskatās, vai tiešām drīz pie speciālistiem būs jāgaida ne nedēļa, ne divas, ne trīs un pat vairāk, tad šobrīd izskatās, ka diemžēl šī situācija strauji neuzlabosies. Tas ir jārisina valstiskā līmenī, plānojot gan jauno speciālistu izglītošanu, gan iesaisti darba tirgū. Mēs, slimnīcas, varam piedāvāt gan jaunākās tehnoloģijas, gan jaunās metodes, ar kurām strādāt, bet mums vienkārši trūkst darbaroku.”
RAKUS Ambulatorās daļas vadītāja Sarmīte Dzene: “Izlasot 137. punktu, man ir pretjautājumi – kā būtu jāsaprot apmaksātais veselības pakalpojumu apjoms? Kas valdības izpratnē ir saprātīgs gaidīšanas laiks? Vai tā ir nedēļa, mēnesis? Protams, mēs varam noteikt, ka pie speciālistiem gaidīšanas laiks ir 30 dienas, bet uz izmeklējumiem – teiksim, divi mēneši. Tomēr vai mēs to spēsim nodrošināt?”
Dzene atgādina, ka gaidīšanas rindu tieši ietekmē speciālistu pieejamība: “Ja mums konkrētā jomā nav speciālistu, tad mēs varam noteikt jebkādu maksimālo gaidīšanas laiku, ko nespēsim nodrošināt. Vienmēr būs jomas, kur speciālistu pietiek, bet ir jomas, kur speciālistu hroniski trūkst.”
“Saprātīgais gaidīšanas laiks iet roku rokā ar e-veselības ieviešanu. Tajā mirklī, kad tiks izveidota attālināta pierakstīšanas un netiks pieļauta iespēja pierakstīties daudzās vietās vienlaicīgi, varbūt tad mēs uzzināsim reālos gaidīšanas laikus valstī. Tas nav noslēpums, ka daļa pacientu pierakstās vairākās vietās vienlaicīgi, bet aizmirst atcelt vizīti, ja pakalpojums ir saņemts citur,” problēmu atspoguļo Dzene.
RAKUS ambulatorās daļas vadītāja jautā, ko varētu nozīmēt atteikšanās no kvotām iestādei: “Vai tagad visi pacienti varēs apmeklēt speciālistus neierobežoti? Vai slimnīcas to spēs nodrošināt ar esošo speciālistu skaitu? Otra problēma ir zemā samaksa par valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Speciālisti arvien mazāk piekrīt strādāt ar valsts apmaksātiem pacientiem. Lai motivētu speciālistus strādāt slimnīcā, mēs mēģinām plānot tā, lai būtu gan valsts, gan arī maksas pieņemšanas.”
Savukārt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Valdes priekšsēdētāja Ilze Kreicberga valdības deklarācijā minēto atteikšanos no kvotām vērtē pozitīvi: “Stradiņi ir viena no tām ārstniecības iestādēm, kur parasti grib pārstrādāt, nevis neizpildīt pakalpojumu apjomu. Lielākā problēma ir tā, ka mēs nevaram pieņemt pietiekoši lielu pacientu skaitu vai nu fiziskās kapacitātes dēļ, ko mēs cenšamies palielināt, vai arī kādu valstisku iegrožojumu, teiksim, kvotu dēļ.” Kreicberga pozitīvi vērtē arī valdības deklarācijā norādīto finanšu apjoma palielināšanu, gan piebilstot, ka “tam, visticamāk, jābūt divkārt vai pat trīskārt lielākam, nekā tas ir šodien. Tad mēs varam runāt par kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu labu pieejamību tādā apjomā, kā tas ir deklarācijā definēts. Līdz ar to tas zināmā mērā ir arī valdības un budžeta jautājums.”
Analizējot to, kā valdība varētu palīdzēt deklarācijā ierakstīto plānu realizācijā, Kreicberga piebilst, ka “no vienas puses, gribētos teikt – nauda visu atrisina. Tomēr rindu jautājums nav tas, ko var tikai ar naudām atrisināt. Viens no nosacījumiem ir tas, ka mēs ļoti ceram uz e-veselību. Pašlaik, lai arī ir sākusies elektroniskā nosūtījumu sistēma, tā vēl pilnā apjomā nestrādā.” PSKUS valdes priekšsēdētāja uzsver, ka mākslīgi radītās rindas liek speciālistiem veltīgi gaidīt pacientus, ja kāds ir pierakstījies vairāk nekā vienā iestādē uz izmeklējumu vai konsultāciju un tomēr neatnāk.
Kā otro faktoru rindu samazināšanā un pieejamības veicināšanā Kreicberga piemin algoritmu izstrādi: “Mēs sadarbojamies ar Nacionālo veselības dienestu un Veselības ministriju šajā jautājumā. Pie šaura profila speciālista vajadzētu nokļūt tikai tiem pacientiem, kuriem ir patiešām uz pierādījumiem balstīta un ārstnieciski pamatota vajadzība.” PSKUS valdes priekšsēdētāja atzīst, ka finansējuma trūkuma dēļ speciālistu darbs balansē “uz robežas starp darbu un entuziasmu. Mēs gribētu, lai speciālisti būtu vairāk ieinteresēti pieņemt valsts apmaksātus pacientus.”
DRS Centra poliklīnikas vadītāja Aina Maskalāne uzskata, ka kvotas ir nepieciešamība, vismaz pašlaik. “Situācijā, kad medicīnai naudas ir tik, cik ir, nepieciešams to sadalīt proporcionāli pa reģioniem vai pakalpojumu sniedzējiem. Tas nozīmē, ka automātiski veidojas kvota, ar kuru jārēķinās. Saprotams, ka vienmēr būs iestādes vai reģioni, kuriem kvotas būs par mazām. Taču ne tikai kvotas vai līdzekļu trūkums ir iemesls garajām gaidīšanas rindām uz veselības aprūpes pakalpojumiem. Pagājušā gadā, kad Veselības ministrija piešķīra iestādēm papildu naudu ambulatorajiem un stacionārajiem pakalpojumiem, mēs varējām palielināt pieņemšanu un izmeklējumu skaitu un tādējādi samazināt rindas. Bet rindas nesamazinājās – vien par dažiem procentiem.”
Speciāliste saka, ka situācijā vainojama resursu, speciālistu un tehnoloģiju trūkums: “Būtu labi, ja ārsts varētu visu dienu strādāt vienā darbavietā, bet parasti ārsts skrien no vienas iestādes uz otru, pēc tam – uz nākamo. Neskatoties uz to, ka bija iedots tik daudz līdzekļu, mēs nevarējām tos visus apgūt, jo trūka vai nu personāla vai aparatūras, vai telpu. Domāju, ja nebūtu kvotu, tad Rīgas slimnīcas ar savām tehnoloģijām un jaunajiem, jaudīgajiem speciālistiem ātri vien apgūtu visu naudu, kura būtu atvēlēta veselības aprūpei. Kaut kādam limitam ir jābūt, lai iestādes varētu sniegt iedzīvotājiem valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus nepārtraukti.”
Maskalāne uzskata, ka “bez kvotām nevar dzīvot. Pretējā gadījumā naudas valstij ir jābūt ļoti daudz.”
Valdības deklarācija, 149. punkts (atbalsts mērķa grupām veselības aprūpes sadaļā): “Pakāpeniski palielināsim zāļu kompensācijas apmēru bērniem līdz 18 gadu vecumam. Nodrošināsim mobilos veselības aprūpes pakalpojumus, uzlabojot pakalpojumu pieejamību bērniem attālos reģionos.”
BKUS valdes locekle Zane Straume uzskata, ka jau šobrīd tiek nodrošināts nozīmīgs atbalsts bērniem un viņu vecākiem: “Liela daļa medikamentu bērniem tiek kompensēti 50 % vai 100 % apmērā. Tas [tostarp] dod arī ārstam pārliecību, ka finanses nekļūs par iemeslu tam, ka vecāki gluži vienkārši nevarēs atļauties iegādāties kādu no medikamentiem.” Straume uzsver, ka veiksmīgi darbojas BKUS un Nacionālā veselības dienesta (NVD) sadarbība gadījumos, kad ir nepieciešama individuāla kompensācija.
Vērtējot problēmjautājumus, Straume vērš uzmanību uz “nepieciešamību pārskatīt un paplašināt gan diagnožu, gan medikamentu sarakstu, kam tomēr vēl būtu iespējams palielināt kompensācijas apjomu, kā arī iekļaut jaunas pozīcijas, piemēram, alergēnu imūnterapiju bērniem.”
DRS pārstāve Aina Maskalāne atceras divu veidu mobilos pakalpojumus, kas ir bijuši Daugavpilī un Latgales reģionā. “Viens no tiem ir mobilais rentgens. Pārsvarā ar to veic mamogrāfijas izmeklējumus, taču, protams, var veikt arī parastus rentgenoloģiskus krūšu kurvja izmeklējumus. Vēl ir bijusi viena epizode – brauca zobārstniecības autobuss pa Latgali. Ja runājam par mobilajiem veselības pakalpojumiem bērniem, tad mobilie zobārstniecības pakalpojumi ir lielisks pasākums. Tomēr gar valsts robežu un attālos reģionos valstij un pašvaldībām būtu jānodrošina ģimenes ārsts ar komandu, kas ārstē, vakcinē un uzrauga bērnu attīstību.”
DRS poliklīnikas vadītāja uzskata, ka speciālista pakalpojumus svarīgāk ir nodrošināt ambulatorā ārstniecības iestādē: “Ja zobārsts vai higiēnists izbrauktu, tas jau būtu labi! Pārējo grūti iedomāties. Neirologs, kardiologs? Veselus ņemt? Sasaukt uz [konkrētu] laiku ar kādām sūdzībām? Varbūt būtu vērts pirms skolas vai noteiktām vecuma grupām rīkot speciālistu izbraukumus, bet citādi tā ir naudas izšķērdēšana, [speciālistu] atraušana no darba vietas, kad darbā var daudz vairāk un efektīvāk izmeklēt, kur ir pieejama aparatūra izmeklējumiem un analīzes.”
Viens veselības aprūpes grozs, divi, trīs...
Valdības deklarācija, 138. punkts (pieejamība veselības aprūpes sadaļā): “Noteiksim pierādījumos balstītu vienotu valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, kas tiek nodrošināts visiem Latvijas rezidentiem.”
“Ja noteiks vienotu valsts apmaksātu pakalpojumu grozu – ko iedzīvotāji varēs saņemt?” retoriski jautā Dzene. “Mēs zinām, ka citās Eiropas Savienības valstīs ir konkrētas jomas, ko valsts apmaksā, un ir pakalpojumi, ko valsts neapmaksā, bet apmaksā privātā apdrošināšana.”
Savukārt par iepriekš plānotajiem diviem veselības aprūpes groziem Dzene saka, ka “ir grūti diskutēt, jo ir dalītas jūtas. Beidzot ir jābūt kādai kārtībai, bet - kā to sadalīt, lai nepārkāptu neviena tiesības?”
Ilze Kreicberga uzskata, ka divu grozu sistēma “bija izmisuma solis no Veselības ministrijas. Bija diezgan neparasti, ka veselības ministrei pašai jāmeklē, kur budžetā varēs atrast naudu, jo tai ir jābūt visai valdības atbildībai par tautas veselību. Domāju, neviena entuziasta šai divu grozu sistēmai nebija, vienīgā vēlme bija gūt papildu ienākumus tādā vai citādā formātā.”
Kopumā vērtējot, PSKUS valdes priekšsēdētāja Ilze Kreicberga uzskata, ka deklarācijā teiktais ir reālajai situācijai atbilstošs: “Tas, ko valdība ir definējusi, mūsuprāt, ir ļoti mūsu interesēs.”
Arī RAKUS ārstniecības direktore uzskata, ka uzstādījumi par kvotām, pārvaldību un mērķa grupu atbalstu deklarācijā ir korekti: “Pats galvenais jautājums – ko katra ārstniecības iestāde no visām prioritāšu prioritātēm spēj sagādāt gan pacientiem, gan savam medicīnas personālam?”
Krūmiņa iezīmē sadarbību kā nākotnes iespēju: “Lielas izredzes mēs liekam arī uz slimnīcu sadarbības modeli, kas varētu zināmā mērā risināt problēmas, kas, piemēram, šobrīd ir aktuālas – sociālo pacientu aprūpe, hospisa aprūpe.”
BKUS valdes locekle Zane Straume kopumā pozitīvi vērtē deklarācijā ierakstīto un ir pārliecināta, ka “tiks ņemti vērā kā pacientu (pacientu organizāciju), tā arī speciālistu viedokļi un ieteikumi, lai iespējamo finansējumu izlietotu jēgpilni un panāktu vislabāko iespējamo rezultātu.”
DRS poliklīnikas vadītāja Aina Maskalāne godīgi atzīst, ka nepiekrīt visiem deklarācijā ierakstītajiem punktiem, taču atbalsta tendenci. Viņa nobeigumā uzsver, ka svarīga ir vienāda veselības aprūpe visiem – “mēs nevaram būt soģi, kas noteiks, kurš tiks ārstēts, bet kurš – ne”.
