“Es pieļauju, ka tā ir, mēs tiešām laikam sabiedrībā vēl neesam gatavi strādāt ar cilvēkiem, ne tikai ar bērniem, ar kuriem varbūt ir jāstrādā mazliet savādāk. Tas nozīmē, ja tu pats neesi gatavs mainīties un mainīt pieeju savam darbam, tas nozīmē, ka tu nevari strādāt ar šādiem bērniem vai tu negribi. Manuprāt, vieglāk ir pateikt, ka es neņemšu, jo man tad nebūs nekādu problēmu, nebūs jāsaspringst, es strādāšu tā, kā es strādāšu, bet man ne par ko nebūs jāuztraucas,” skaidro bērnudārza “Avotiņš” direktore Baiba Jurisone.
Pirmsskolas izglītības iestāde “Avotiņš” Ķekavas novada pašvaldībā ir standarta bērnudārzs, kurā 344 bērni apgūst pirmo izglītību. Jautāsiet, kas tur īpašs?
167 no mazajiem audzēkņiem ir dažādas veselības problēmas, 17 bērnudārzā nonākuši pēc pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma.
Tas nozīmē, ka speciālisti veikuši psiholoģisku un medicīnisku izpēti, lai ieteiktu bērna attīstībai, spējām un veselības stāvoklim piemērotāko izglītības programmu. “Avotiņā” bērnus nešķiro veselajos un tajos “ar diagnozi”.
“Somatiskās saslimšanas, jaukti attīstības traucējumi, valodas traucējumi, dažādas citas lietas, alerģijas, epilepsijas tajā skaitā, cukura diabēti, mums ir bērni ar celiakiju, un visiem šiem bērniem ir vieta mūsu bērnudārzā.
Protams, tas ir individuāls darbs ar ģimeni, individuāls darbs ar bērnu, individuāls darbs ar pedagogu, lai viņu sagatavotu darbam ar šādu bērnu, bet tas viss ir darāms, un mēs to arī darām,” norāda bērnudārza direktore.
Direktore neslēpj – pagaidām gan nav atrasta programma, kuras ietvaros būtu iespējams pilnvērtīgi apmācīt bērnus ar redzes un dzirdes problēmām.
Savu viedokli par šo situāciju “4. studija” aicināja izteikt arī sievietes, kuras katru dienu pulcējas “Atsaucīgo māmiņu formumā”. Tur ir vairāki tūkstoši cilvēku.
Laura Lismanis: “Principā bērnam ar veselības problēmam jāsēž mājās, jo citādi kādam būs trauma? Tā jau mēs radām šo neiecietīgo sabiedrību.”
Sigita Batraga: “Nu ne jau visiem 24 pašiem jāsaprot tas, kad 25-ais zemē vārtās lēkmē, un viss personāls ir ar to vienu...”
Vika Rēze: “Epilepsijai ir daudz dažādas formas. Es pati esmu epileptiķe, man putas nav nekad nākušas pa muti, vienkārši atslēdzos uz ilgāku laiku. Neiroloģei aizdomas, ka manam dēlam arī ir epilepsija, taču viņam, kā bērnam, tā izpaužas savādāk - lēkmjveidīga agresija, sāk raudāt vai smieties, ik pa laikam kā atslēdzas no visa, tai pat laikā saglabājot apziņu, un negāžas.”
Dana Miller: “Nav epilepsija kaut kas tik šausmīgs, ar ko nevarētu tikt galā, un būtu jāizolē bērns.”
“Ja mēs paši ar kaut kādām situācijām neesam tikuši galā sevī – kā vecāks, kad mēs negribam atzīt, ka mums ir bērniņš ar speciālām vajadzībām, tas liek kaut kādus šķēršļus bērna attīstībai tālākā ceļā. Un, ja mēs runājam par mācību iestādēm, skolām, tas jau, pirmkārt, ir vadības līmenī, kā viņi tālāk ietekmē savus darbiniekus un ar cik patiesu mīlestību un pieņemšanu viņi pret šiem bērniem attiecas. Tas tālāk izstrāvojas gan citu vecāku attieksmē pret šo bērniņu, ja grupā iet šāds bērniņš, un tālāk jau pret vecākiem. Tas tāds sarežģīts jautājums,” spriež Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības pārstāve Linda Zarovska.
“Avotiņā” apgūst arvien jaunas izglītības programmas, piemērotas īpašajiem bērniem. Ir arī alternatīvas metodes, kas palīdz, piemēram, vieglāk iemācīties lasīt. Viena no tādām ir silto smilšu iekārta.
“Mēs ņemam bērnus ar autisma spektru, ar uzvedības traucējumiem, ar mācīšanās grūtībām, tādus, kuriem grūti adaptēties, tādus bērnus paņemam,” stāsta bērnudārza “Avotiņš” metodiķe Iveta Griķe. “Efekts ir, un to jau mēs pamanījām pirmajā gadā. Es tad vairāk ņēmos ar cukura meiteni, viņai bija cukura diabēts. Pirmkārt, tas cukura bērns bija diezgan nervozs un noslēgts sevī, viņa palika atvērta, viņai mācībās uzreiz viss padevās, jo viņa bija noslēgta meitene, baidījās, ka nekļūdās. Pēc smiltīm mēs sapratām, ka viņa ir atvērta, ka viņa ir droša.”
“Es atbalstu tos speciālistus, kas saka, jo agrāk mēs bērnam diagnosticējam un sākam strādāt pie kaut kāda traucējuma, jo ātrāk šis traucējums tiek novēsts; un
mums ir ļoti laba pieredze, kad mums bērns līdz skolai aiziet pilnīgi gatavs dzīvei bez dažādām problēmām, bez diagnozēm,
jo daudzi vecāki baidās, kad pateiks – manam bērnam ir tāda un tāda diagnoze, ka tāda un tāda programma vajadzīga, ka tas uzliek zīmogu dzīvei. Tas tā nav, un, jo vecāki būs atvērtāki un godīgāki pret savu bērnu un iestādi, kurā viņš grib sākt nākt, pasakot, ka manam bērnam ir tāda problēma, tāda problēma, pasakot, ka mēs varam kvalificētāk viņam palīdzēt, un jo mēs to ātrāk darīsim, jo vairāk mēs būsim pārliecināti, ka darbs ir padarīts godam,” uzsver bērnudārza “Avotiņš” direktore Baiba Jurisone.
Pēdējo gadu statistika liecina – īpašo bērnu ir arvien vairāk. Iespējams, arī tādēļ, ka sabiedrība ir vairāk informēta par dažādām specifiskām saslimšanām un izprot, ka šādi bērni nav jāizolē, bet gan jāintegrē jau no mazotnes.
“Es gribētu aicināt pārējās iestādes Latvijā nebaidīties no šādiem bērniem. Darīt lietas, un tad arī viss izdosies.
Mani izbrīna fakti, ko saka iestāžu vadītāji, ka mums tādu bērnu nav. Un tad man tas liekas neticami, jo kā var vienā iestādē lokalizēties tik daudz bērnu ar problēmām un citās iestādēs pateikt, ka tādu bērnu nav?! Tad ir jautājums, vai mēs gribam tādus bērnus redzēt, vai mēs gribam tādus saskatīt un vai mēs gribam ar viņiem strādāt?” norāda Jurisone.
