Aija Fedorova: Nereti mūsu viesiem vaicājam par to, kā viņi ir nonākuši līdz savam zinātniskās izpētes objektam, kuram velta ilgus darba gadus. Kāds ir tavs stāsts?
Ieva Stokenberga: Man ir jāsaka paldies Jāņonkulim. Viņš bija mans tēvocis, kurš visos radu sanākšanas godos ap sevi spēja radīt fantastisku auru. Viņš vienmēr jokoja par visu un bija apveltīts ar spēju uz pasaulē notiekošo raudzīties no komiskās prizmas. Ar humoru saistītu jautājumu pētīšanu nodarbojos bez pārtraukuma gandrīz 10 gadus.
Tad, kad vēl biju bakalaura programmas studente un man bija jāraksta kursa darbs, izlēmu, ka vēlos saprast, kāds humoram ir sakars ar stresa pārvarēšanu. Kāpēc cilvēki smejas tad, kad viņi ir satraukušies, kāpēc mēs, gaidot eksāmenu, pie auditorijas plēšam jokus? Vēlējos saprast, kāpēc ir tā, ka humors un smiekli mums palīdz tikt pāri grūtām situācijām. Mani arī interesēja, kas ir tas mehānisms, ko humors ienes mūsu sociālajā mijiedarbībā. Uz šo jautājumu meklēju atbildi gan bakalaura, gan maģistrantūras studiju laikā, un, cenšoties saprast, kāda ir humora loma stresa pārvarēšanā, tam veltīju arī savu doktora darbu.
Atgriežoties pie pašiem pamatiem – vai humoru vispār var pētīt?
To viennozīmīgi var pētīt, jautājums drīzāk, ko un kādā veidā no tā visa pētīt. Es vairāk interesējos par cilvēka individuālām spējām un individuālo humora izmantošanas stilu. Tam ir saistība ar intelektu, ar mūsu prāta spēju saskatīt un virpināt visas tās lietas. Tas ir saistīts arī ar mūsu personības iezīmēm, cik labvēlīgi esam pret citiem, cik ievērojam pieņemtās normas, cik svarīgi mums ir būt labās attiecībās ar pārējiem, un cik gatavi esam ne tikai smieties par citiem, bet pasmieties arī par sevi. Mani vairāk interesēja humora izmantošanas individuālie aspekti.
Raugoties uz humora pētīšanas veidu, es izdalītu divas lielas perspektīvas: varam skatīties uz to bioloģiskā, fizioloģiskā līmenī un pētīt reālo uzvedību, kas notiek cilvēku ķermenī, kad viņi smejas, un saistīt to kopā ar citiem procesiem. Un šajā jomā ir pietiekami daudz pētījumu, kas liecina, jā, smiekli ir veselīgi un tie palīdz mums justies labāk, tiem ir saistība ar mūsu imūnsistēmas funkcionēšanu.
Nav gan pierādīts, cik ilgstošs ir šo smieklu efekts, bet, ja mēs smejamies bieži un regulāri, tad tam ir veselīgs iespaids.
Taču mani vairāk interesēja nebioloģiskās lietas – ko humors izdara mūsu savstarpējās attiecībās. Mani humors vairāk interesē kā personības iezīme.
Vai tev pētniecības procesā ir izdevies apgāzt kādu mītu? Jo nereti zinātniskajā vidē dzīvojam pēc kādiem uzskatiem, tad pienāk brīdis, kad nākas tos pārskatīt. Vai ir gadījies kaut kas tāds, ko sanācis pārskatīt un izdarīt savādākus secinājumus?
Jā, noteikti. Un tieši par to, cik veselīgs ir humors, cik veselīgi ir smiekli. Izsenis kultūrā ir iesakņojies priekšstats, ka priecīga sirds ir labākās zāles, tā sacīts svētajos rakstos. Filma “Dzīve ir brīnišķīga” ir spilgts piemērs tam, kā mēs varam pārveidot perspektīvu, raugoties uz situāciju visdrūmākajos apstākļos. Esmu atradusi atbildi, ka tas ir atkarīgs no veida, kā mēs pielietojam šo attieksmi. Atsaucoties uz pieminēto filmu, varam secināt, ka tas ir veselīgs veids, kā pasargāt sevi no apkārtējās vides šausmām, pasmejoties par tiem apstākļiem vai pasmejoties par sevi pašu – es pasmejos par apstākļiem, kurus nevaru ietekmēt, paceļoties tiem pāri. Kā vienā no manām mīļākajām anekdotēm: bende, vedot notiesāto uz karātavām, gribēdams viņam sniegt pēdējo prieku, jautā: “Vai varu piedāvāt uzsmēķēt?” “Nē, paldies,” atbild notiesātais, “es cenšos atmest.” Šis humors ir tas, kuram ir saistība ar labāku veselību – tas ir labvēlīgs, un cilvēks ir gatavs pasmieties pats par sevi.
Savukārt citi humora veidi, kuri vairāk paredz smiešanos par citiem jeb agresīva jokošana vai cinisms un dzēlīgums, īstermiņā dod mierinājumu, ka cilvēks ir ticis galā ar situāciju. Tad ilgtermiņā šis nosacīti agresīvais humors negatīvi ietekmē veselības stāvokli. Bet viss nav tik viennozīmīgi. Šobrīd kopā ar Cīrihes Universitātes pētniekiem strādājam projektā, kurā pētām satīras lomu. Mēs mēģinām cilvēku “aizķert”, taču darām to labvēlīgi, nevis ar mērķi pazemot.
No kurienes nāk humora izjūta? Un vai humora izjūtu ir iespējams uztrenēt kā muskuli trenažieru zālē?
Humora saknes meklējamas turpat, kur mūsu vispārējā intelektuālā attīstība, mūsu kognitīvās spējas, mūsu radošuma spējas. Vēl te nāk klāt būtiskā sociālā dimensija – mūsu spēja notvert pareizo brīdi un situāciju, lai šis joks būtu piemērots gadījumos, kad jokojam publiski. Pētījumi liecina, ka humora izjūtu var uzlabot, bet ne dramatiski. Mūsu vajadzība un spēja radīt omulības mirkļus, iekšēji pasmaidot, lielā mērā ir bāzēta mūsu temperamentā, mūsu emocionālajā matricā vai mūsu personības fizioloģiskajā uzbūvē – cik daudz mēs vispār gribam priecāties. Ir cilvēki, kuri gluži vienkārši pēc savas dabas vēlas izjust vairāk pozitīvu emociju, un viņiem tas labāk sanāk, jo viņi to grib.
Es teiktu, ka
nav tik būtiski attīstīt humora spēju, bet ir būtiski attīstīt jūtīgumu uz savu tipisko jokošanas veidu.
Ja runājam par ļoti aktuālu jautājumu pusaudžu vidū – tiranizēšanu jeb verbālu pāri darīšanu, tur “jokotājam” vienmēr ir atkāpšanās ceļš, paziņojot, ka apceltajam vienkārši nav humora izjūtas. Un ir ļoti svarīgi cilvēkiem, kuri šādi “joko”, iemācīt saprast, kas ir tas, ko viņi nodara otram. Protams, ne vienmēr tā ir mērķtiecīga ņirgāšanās. Jauni cilvēki šādi nostiprina savu statusu – viņiem ir svarīgi būt hierarhijas augšgalā, jo humora izjūta ir viena no augstāk vērtētajām īpašībām cilvēku saziņā. Un cilvēkiem ir svarīgi iemācīt saprast to, ka dziļākajā būtībā šādi jokot nav smieklīgi.
Latvija ir rekordiste pusaudžu savstarpējās tiranizēšanas rādītājos, un, kā jau minējām, humoram nereti ir liela nozīme šajā visā.
Jā, no vienas puses, mums ir augsti savstarpējās tiranizēšanas rādītāji. Bet vienā pētījumā, kuru mēs veicām vairākās Pierīgas skolās, secinājām, ka pusaudžiem ir ārkārtīgi lielas bailes tikt izsmietiem, tā saucas “gelotofobija”.
Ja mums ir tik augsti vardarbības rādītāji, tad tas nozīmē, ka ir pamats baidīties no tā, ka izsmies.
Kādi tam ir iemesli?
Ir labi, ka mēs to ieraugām un par to runājam. Latvijā ir ļoti augsta tolerance pret dažāda veida vardarbību. Mēs mēdzam vainot upurus seksuālā uzmācībā vai noziegumā, vainu meklējot, piemēram, cietušā ģērbšanās stilā. Bet bērni un jaunieši vienkārši ir spogulis – viņi ir uzsūkuši šo kultūru.
Pieaugušajiem ir svarīgi likt jauniešiem skaidri saprast, ka tiranizēšana ir pamanīta un netiks tolerēta, nevis ļaut viņiem pašiem tikt galā ar situāciju.
Un jaunieši tiks galā, bet tajā veidā, kā viņi to pratīs. Šī problēma ir aktuāla ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū, taču par to Latvijā praktiski netiek runāts nemaz.
Vai ir pētīts, kādai tēmai veltītus jokus cilvēki uztver vissāpīgāk? Kas ir tās lietas, par kurām labāk nejokot?
Tas ir atkarīgs no sociālās grupas. Man ir vairāk informācijas par pusaudžiem. Pats pirmais ir ģimene, piederīgie – tautība, izcelsme, novads, kā arī rakstura iezīmes, kuras nevar mainīt.
Kas tev būtu sakāms par nacionālajām humora iezīmēm? Vai arī nacionalitāte ietekmē to, par ko mēs jokojam?
Antropologi par šo varētu pastāstīt daudz vairāk. Nacionālās īpatnības joku saturā neapšaubāmi pastāv. Izteikta ir tendence jokot par saviem nomales “mazajiem” kaimiņiem. Gandrīz vienmēr ir joki par ziemeļu kaimiņiem, Latvija ar Igauniju ir klasisks piemērs. Piemēram, politiskie joki ir daudz retāk sastopami demokrātiskās sabiedrībās, bet totalitārās vai tām tuvākās iekārtās šādi joki plaukst un zeļ. Kaut vai atceroties Brežņeva laika ēru, tad tie bija ļoti izplatīti. Igaunijā pat ir tapusi disertācija par jokiem padomju laikā.
Bet, ja domājam par labumu, ko ikdienā varam gūt no humora, tad darba vides un darba stresa kontekstā šobrīd daudz tiek runāts par rotaļīguma izmantošanu, jo tas ir labs pretstats vispārēji valdošajai nopietnībai, pārslodzei, termiņiem, izdegšanai un visām šīm lietām.
Rotaļīgums mums dod iespēju pārslēgties uz mazāk apdraudošu izjūtu, bet vienlaikus saglabā aktivitāti.
Kad esam izsmējušies, mums ir augsts aktivitātes līmenis un varam turpināt produktīvi strādāt.
Jāsaprot, ka neviens mūsu dzīvi nedzīvos un par mums neparūpēsies, ja to nedarīsim mēs paši. Piemēram, apsargam jāuzmana, vai kāds veikalā kaut ko nenozog. Šis darbs ir monotons un var būt diezgan nogurdinošs. Rotaļīgums var izpausties, piemēram, mēģinot uzminēt un pašam ar sevi saderot, ko tas cilvēks nopirks. Zvanu operators var mēģināt izvirzīt uzdevumu, lai cilvēks, ar kuru tas sarunājas, sarunas laikā vismaz reizi iesmietos.
Jautājums ir par to, kā mēs paši dažādās situācijās varam justies mazāk noguruši, nomākti un uztraukti.
Situācijās, kuras mēs mainīt nevaram, mums ir divas izvēles – ciest vai arī darīt kaut ko, lai ciestu mazāk.
Un pasmejoties ir iespējams atvieglot savu sajūtu, ļaujot saglabāt veselo saprātu un uzturot psihisko veselību – es varu pacelties pāri nebūšanām, pasmejoties par tām vai arī pasmejoties pats par sevi.
