Dzērve skaidroja, ka vēlme aizstāt sviestu ar kādu lētāku produktu ir jau ļoti sena: “Pirms kādiem 150 gadiem Francijā Napoleons Trešais izvirzīja “pārtikas programmu” un deva rīkojumu zinātniekiem taisīt kaut ko lētāku dārgā sviesta vietā, jo sviests tomēr vienmēr ir bijis dārgs kā dabisks produkts.”
“Tā Francijā pirmo reizi 1860. gados tika izstrādāts produkts, kas aizvietoja sviestu, – smērējams uz maizes, bet resursi, no kā [to] taisa, bija tie paši dzīvnieku tauki,” viņš stāstīja.
“Tad nāca industrializācijas periods, kad atklāja, ka augu eļļas, kas ir parasti šķidras, var pataisīt cietākas. Tas bija saistīts ar to [vēlmi], lai augu eļļām būtu ilgāks uzglabāšanas termiņš un tās būtu vieglāk transportējamas. Atklāja tādu hidrogenēšanas procesu, kura rezultātā šķidrās eļļas kļuva cietākas un viņas varēja labāk uzglabāt un it kā lietot labāk, un, protams, pats galvenais – lētāk.”
Pētnieks uzsvēra: “Nelaime ir tā, ka hidrogenēšanas procesa rezultātā rodas tā saucamās transtaukskābes. Uz 100 gramiem tauku bieži vien šīs transtaukskābes ir diezgan lielā procentā, var būt pieci, desmit un pat vairāk.”
Dzērve norādīja, ka transtaukskābes visvairāk ir margarīnā, sevišķi cietajā, un no tādiem produktiem būtu jāizvairās.
“Paaugstinātie transtaukskābju daudzumi mums ir daudzos produktos, un pret tiem būtu jācīnās. Dānijā, piemēram, ir vispār aizliegts transtaukskābju saturs taukvielās. Pie mums tā vēl nav, bet pamazām uz to pusi arī mēs ejam,” viņš vērtēja.
