Apsveikumu kartīšu pirmsākumi meklējami Ķīnā, bet Latvijā tās pazīstamas kopš 19.gadsimta beigām. Mūsdienās gan ar roku rakstītas kartītes visbiežāk atrodamas vien vecvecmāmiņas albumā.
"Es vēl joprojām rakstu, un, par brīnumu, diezgan daudz arī saņemu rakstītās [kartītes] no saviem radiem. Ir jau daudz arī tās e-pasta, "facebook" un citas, bet, kad tu atver un redzi taustāmu kartiņu, tas tomēr ir tā mīļāk," atzīst Tukuma muzeja muzejpedagoģe Aija Krūmiņa.
Pirms diviem gadiem Aija apguvusi arī prasmi darināt pašai jeb ''cept kartiņas'', un tagad ar to dalās ar mazajiem tukumniekiem. Recepte ir vienkārša - no krāsainām salvetēm tiek atdalīta rakstainā daļa, tad piegriezts ornaments, ko liek uz balta papīra. Tad pārklāj ar pārtikas plēvi un cepamo papīru un cep, līdz kartiņa gatava.
Kartiņas izgatavošanai vajadzīgas vien 5-10 minūtes, un to, ka tas nav grūti, atzīst arī puiši.
Līdzās ''kartiņu cepšanai'' bērni apgūst arī eglīšu rotājumu gatavošanu. Vienkāršākās ir kartona piparkūkas, bet ideju, kā aizstāt stikla bumbas ar gaumīgiem rotājumiem no dabas materiāliem, muzejniekiem netrūkst.
"Nav obligāti jābūt ziliem, zaļiem stikla bumbuļiem, ja ir arī ļoti labas, pašu gatavotas mantiņas, ar ko var izrotāt savu egli. Savādāk," piebilst Krūmiņa.
