Sadaļas Sadaļas

Attālinātais darbs ietekmēs sabiedrību. Intervija ar darba psiholoģijas pētnieci Evu Selenko

Pirms nedēļas, 1. maijā, atzīmējām Darba svētkus. Iespējams, šajā pandēmijas laikā katrs uz darbu un attiecībām ar kolēģiem ir paskatījies nedaudz no cita rakursa. Daudzi ir zaudējuši darbu, daudzi strādā attālināti. Ir mainījušās darba devēju un ņēmēju attiecības, un ir vērojami gan pozitīvie, gan negatīvie piemēri. Cilvēka piederība darba kolektīvam, no vadības saņemtais novērtējums ir īpaši svarīgs tieši šajā laikā, jo tas var noteikt arī to, kā mēs nākotnē jutīsimies sabiedrībā. Tā intervijā Latvijas Radio stāstīja Lielbritānijā bāzētās Lāfboro Universitātes Biznesa un ekonomikas skolas darba psiholoģijas pētniece un pasniedzēja Eva Selenko.

Šis gads mūsu dzīvēs ir nesis tik daudz pārmaiņu, ka pat ir grūti izvēlēties, ar ko sākt. Bet, no jūsu skatu punkta, – kuras ir tās tendences, kuras gribētu īpaši izcelt? Kuras ir bijušas pašas izaicinošākās vai satraucošākās?

Intervija ar darba psiholoģijas pētnieci Evu SelenkoUģis Lībietis

Šis ir viltīgs jautājums. Manuprāt, mēs redzējām ļoti daudz un dažādu pārmaiņu. Daudzi cilvēki zaudēja savu darbu. Daži zaudēja pat profesiju. Citi piedzīvoja to, ka viņu darbs dramatiski mainījās. Vēl citiem neiedomājami pieauga darba slodze (mediķi), bet citi tieši pretēji nonāca dīkstāvē, jo nevarēja piedalīties tajos projektos, kuros līdz šim. Daudzi sāka strādāt no mājām un tā tālāk. Tāpēc es domāju, ka nav neviena cilvēka, kuru Covid-19 nebūtu ietekmējis, tāpēc tas ir diezgan satraucoši.

Ja mēs runājam par darbu no mājām un mazinātajām saskarsmes iespējām, tad tas tiešām bija kaut kas neparasts. Mēs veicām pētījumu trijās valstīs – Beļģijā, Lielbritānijā un ASV –, prasot cilvēkiem, kā Covid-19 ietekmēja viņu darbu. Ja mēs runājam par to pašu noslodzi – jā, daži cilvēki saka, ka viņu slodze ir palielinājusies, citi saka, ka samazinājusies, taču vidēji tā ir palikusi tāda pati kā līdz šim. Tas pats attiecināms uz spējām pieņemt lēmumus darbā – arī tās ir palikušas tādas pašas.

Bet, runājot par sociālo saskarsmi, pārliecinošs vairākums cilvēku atzīst, ka tā ir ievērojami samazinājusies.

Daudzi turpina strādāt no mājām, un tā vien liekas, ka ar to mums būs jāsamierinās arī nākamo gadu. Un daudzi no darba devējiem patiesībā ir sapratuši, ka viņi tomēr var uzticēties saviem darbiniekiem pat tad, ja viņi nav fiziski klātesoši savos birojos. Manuprāt, daudzām organizācijām tas bija pārsteidzoši, jo agrāk bija priekšstats, ka, strādājot no mājām, cilvēki kļūs neuzmanīgi. Tas tā nav! Un izrādās, ka cilvēki var ļoti labi un produktīvi strādāt, pat ja netiek konstanti uzraudzīti. Tas arī ļāva daudzām kompānijām secināt, ka ir iespējams ietaupīt ievērojamus līdzekļus, piemēram, par biroju īri.

Savos pētījumos mēs arī konstatējām, ka šī sistēma, visticamāk, uz kādu laiku paliks, jo cilvēkiem patiesībā patīk strādāt no mājām.

Nevis 100%, bet vismaz dažas dienas nedēļā. Un cilvēki vēlas, lai šāda miksēšana turpinātos.

Protams, kā jau visos gadījumos, ir gan labie, gan sliktie piemēri. Dažas organizācijas saviem darbiniekiem absolūti neuzticas, un mēs pamanījām darbinieku novērošanu. Dažas organizācijas tam izmanto mobilās lietotnes, dažas izmanto citus mākslīgā intelekta rīkus, kas gan nav īpaši gudri, lai izmērītu gala iznākumu. Šādas programmas spēj, piemēram, saskaitīt, cik e-pastus tu esi dienas laikā nosūtījis. Bet vai tas pierāda tavu produktivitāti? Drīzāk ne.

Ja mēs runājam no psiholoģiskā viedokļa – šāda uzticēšanās un neuzticēšanās –, kādu iespaidu ilgtermiņā tā var atstāt uz darbinieku? Ja es jūtos, ka vadība man uzticas, varbūt var rasties vēlme nedaudz krāpties. No otras puses, ja es jūtu, ka man neuzticas, tas var atstāt iespaidu uz mana darba rezultātiem. Vai šādas tendences pašlaik ir neierastas vai arī tās pat bija vairāk izjūtamas, kad cilvēki strādāja birojos?

Tas arī ir ļoti interesants jautājums. Manuprāt, visām darbībām, kuras dara darba devējs, ir ļoti simboliska vērtība. Ja vadība saka, ka tev uzticas, tu jūties pamanīts, novērtēts, – tev rodas motivācija vairāk nodoties savam darbam. Tu tiec uztverts kā pilnvērtīgs cilvēks. Un tas  patiesībā ir tieši tas, ko mēs sagaidām, ejot uz darbu. Jā, mums ir nepieciešami ienākumi, taču ir arī citi aspekti. Justies cienītam ir ļoti svarīgi.

Runājot par neierastajām lietām, –  es savā pētījumā atklāju, ka, lai arī cilvēki stāsta par samazinājumu sociālajos kontaktos, tā vietā, lai sajustos izolētiem vai atšķirtiem no kopienas, ir vērojams pretējais.

Cilvēki ir sākuši vairāk justies kā daļa no viņu kopienas vai vispārējās sabiedrības. Jo visi šie notikumi ir kopēja problēma – visiem ir jāpaliek mājās, visi mēs esam vienā laivā. Tas ir interesanti, ka mums visiem ir šī kopējā katastrofas sajūta. Un sabiedrībām kopumā tas nāk tikai par labu. Jo vairāk cilvēki jūtas piederīgi kādai kopienai, jo vairāk, piemēram, viņi ievēros un pakļausies Covid-19 ierobežojumiem, normām, likumiem. Lietām, kas nes labumu visai kopienai.

Par sociālajiem kontaktiem un to trūkumu: ja mēs runājam par sakariem ar kolēģiem – vai tas, ka tu sajūti blakus kolēģa plecu, atstāj kaut kādu iespaidu uz spējām strādāt? Un cik liela nozīme ir priekšnieka iesaistei šajos procesos?

Sociālajiem sakariem darbā ir ārkārtīgi liela nozīme. Darba vieta ir viena no vietām ārpus mūsu ģimenes, kur mēs varam iegūt atzinību par to, ko un kā mēs darām. Nav runa tikai par to, ka, strādājot kopīgi, mēs daudzas lietas spējam paveikt ātrāk un vieglāk vai arī sniegt atbalstu otram. Tas viss dod tev arī piederības sajūtu kaut kādai cilvēku grupai.

Protams, tas nenozīmē, ka tev obligāti kādam ir jāmasē pleci vai jāsēž uz viena krēsla birojā. Taču šādai sociālajai saskarsmei ir jābūt regulāri.

Daži uzņēmumi šajā Covid-19 laikā ir bijuši īpaši veiksmīgi, aizstājot tradicionālo sociālo saskarsmi birojā ar saskarsmi tiešsaistē. Vai tās būtu Ziemassvētku ballītes tiešsaistē, vai vīna degustācijas tiešsaistē, vai jebkādas citas radošas izpausmes. Daudziem uzņēmumiem joprojām ir neformālās rīta kafijas dzeršanas tikšanās, lai joprojām radītu šo kopienas sajūtu. Cilvēkiem tas patiešām ir nepieciešams! Tā ir viena no darba funkcijām, kas ir saistīta ar labsajūtu, un uzņēmumiem tiek rekomendēts radīt šīs telpas sociālajiem kontaktiem. Protams, es nesaku, ka sociālā saziņa vienmēr ir kaut kas pozitīvs, jo ir taču arī domstarpības un konflikti.

Taču, ja šādas saziņas nav, ja sāk parādīties plaisas kolēģu attieksmē vienam pret otru... Cik liela nozīme ir vadībai? Kādu iespaidu uz darbiniekiem var sniegt viņu iesaistīšanās?

Jebkuriem vadītājiem parasti tiek ieteikts radīt šādu atmosfēru darbinieku sociālajai saskarsmei. Un pilnīgi noteikti tas nebūs pazaudēts laiks. Tieši pretēji. Tiek radītas saites, lai cilvēki atbalstītu viens otru, kad situācija kļūst smagāka. Un šādi neparedzēti gadījumi, ar kuriem jātiek galā, ir vienmēr. Tāpēc centieties aizstāt šīs ikdienas sarunas pie ūdens automāta, piemēram, ar kafijas rītiem. Domājiet radoši! Dodieties pastaigā ar saviem darbiniekiem. Ja cilvēki dzīvo tuvu birojam, sarīkojiet pusdienu pastaigu vai tikšanos parkā. Šādu radošu risinājumu ir daudz, vienkārši mēs par tiem reti dzirdam. Labām organizācijām šo sociālo saziņu izdodas aizstāt, ne tik labām organizācijām… Nu, mēs tur vairs neesam… Nepaveicās!

Īpaši šajā laikā, kad mums ir jāpaļaujas uz saikni ar darba vietu, pat ja mēs neesam fiziski uz vietas, ir jādomā par to, kā uzturēt šo komandas garu, jo mēs tajā iekšā esam visi kopā.

Ir jārada šī kopības sajūta! Ar vienkāršu vārdisku atzinību ir par maz. Cilvēkiem ir vajadzīgi šie rituāli, kā sports.

Telpā ienāk intervētāja sešgadnieks, meklējot zirnekļcilvēka kostīmu.

Šis ir spilgts piemērs darbam no mājām! Mums ir jāzina vairāk arī par citu cilvēku privāto dzīvi. Mēs šajā pandēmijas laikā redzējām cilvēkus viņu mājokļos, premjerministrus viņu privātajā telpā un tā tālāk. Tas viss arī mūsu personisko dzīvi ieveda mūsu darbā. Piemēram, es uzzināju, ka vienai no manām kolēģēm ir burvīga viesistaba. Tas liek mums dalīties arī ar daudzām privātām lietām.

Taču šeit var būt arī pretējais efekts, cilvēkiem sākot satraukties par ielaušanos viņu privātajā dzīvē un privātajā telpā. Kādu iespaidu tas var atstāt?

Jā, tas pilnīgi noteikti tā ir. Un pretēji tam, ko gribētu redzēt organizācijas, cilvēki nevis strādā nepietiekami daudz, bet gan strādā pārāk daudz. Un problēma ir tajā, ka nav robežu, jo patiesībā cilvēki var strādāt… Vienmēr. Bieži vien, atvēlot laiku bērniem, jūs savu darbu pārceļat uz nakts stundām vai brīvdienām. Un šis faktors ir jāņem vērā.

Ir vēl viena lieta – darbs kļūst mazāk pamanāms. Jau sen mēs esam novērojuši to, ka attālināti strādājošo cilvēku centieni un ieguldījums ir mazāk redzami.

Agrāk mēs konstatējām, ka tiem cilvēkiem, kuri strādā attālināti, ir mazāk izredžu tikt paaugstinātiem nekā tiem, kas strādā klātienē. Vienkārši vadība par šiem cilvēkiem mazāk domā. Tagad mēs visi strādājam attālināti, taču mūsu darbs tiešām ir kļuvis mazāk pamanāms. Un tas ir nopietns jautājums!

Turklāt cilvēkiem ir jāsaprot, ka, lai arī viņi var strādāt visu laiku, viņiem nevajadzētu strādāt visu laiku! Piemēram – pauzes darba laikā ir ārkārtīgi svarīgas. Gan jūsu produktivitātei, gan veselībai. Tāpēc darba devējam uz to būtu jāuzstāj, jo tas ir ne tikai likuma interesēs, bet arī produktivitātes un radošuma interesēs. Tāpēc viņiem par to ir īpaši jādomā un uz to jāuzstāj.

Jūs jau pieminējāt dažreiz ārpus diskusijām atstāto jautājumu par valdību, par likumiem. Tie ir noteikumi, kuri nāk no ārpuses, kas regulē mūs, mūsu vadību, mūsu darbu, mūsu ikdienas dzīvi. Es nezinu, vai ir iespējams kaut kā izmērīt attieksmi pret valdību un vai tas kaut kā var ietekmēt jūsu darbu vai produktivitāti? Cik vispār šis faktors ir nozīmīgs?

Šis, iespējams, ir nedaudz nepietiekami izpētīts jautājums, taču mēs to esam pētījuši. Vai jūs uzticaties valdībai, ka tā izvedīs mūs no krīzes, un vai tas ietekmē, piemēram, nedrošību par darbu vai labklājību? Tas, ka mēs esam darbā, nemaina mūs kā personības. Mums visiem ir daudz interešu, un mēs spēlējam dažādas lomas. Un viena no šīm lomām ir būt par pilsoni. Un tam ir ietekme uz to, kā mēs novērtējam savu darbu.

Mēs esam izpētījuši, ka situācijās, kad ir labi sociālie pabalsti, labi sociālās drošības tīkli, tad tādi jautājumi kā nedrošība par darbu ir mazāk svarīgi cilvēku labsajūtai. Un tas ir tikai loģiski.

Daži sociologi saka, ka darbs patiesībā ir pilsonība. Darbs izceļ mūs no privātās sfēras un ieceļ sabiedriskajā. Darbā mēs kontaktējamies ar cilvēkiem, ar kuriem mēs citādi varbūt nekontaktētos. Klientiem, kolēģiem un tā tālāk. Darbā mēs iegūstam zināšanas par sabiedrību. Mani pētījumi ir parādījuši, ka gadījumā, ja cilvēks savā darbā nejūtas droši, ja nejūtas droši par savu darba devēju, viņam ir sajūta, ka sabiedrība par viņu nerūpējas. Un tas var ietekmēt arī to, kā viņi vēlāk ilgtermiņā domā politiski. Ja tev visu laiku ir sajūta, ka tu cīnies, cīnies un cīnies, lai sakasītu naudu, ka tas viss ir negodīgi, ka sabiedrība un politiķi par tevi ir aizmirsuši, tas ietekmē arī tavu toleranci pret citiem sabiedrības locekļiem. It kā kaut kas pilnīgi pretējs un ar darba sfēru nesaistīts, vai ne? Tā kā šīs lietas ir pilnīgi noteikti saistītas.

Protams, mēs varam teikt, ka ir pagājis tikai gads, kopš viss šis sākās, un ir grūti izdarīt kaut kādus secinājumus. Ir jārēķinās, ka mēs vēl kādu laiku šajos apstākļos pavadīsim, bet tomēr – cik drīz mēs varēsim visa šī ietekmi sākt izvērtēt? Vai mēs jau šīs sekas izjūtam, un vai mēs vispār spēsim atgriezties pie kaut kādas normalitātes?

Tas ir labs jautājums. Ir daudz dažādu pētījumu, kas, laikam ejot, seko kādu cilvēku uzvedībai. Un ir interesanti redzēt, cik ātri cilvēki pielāgojas apstākļiem. Mēs pielāgojamies ļoti ātri. Tas var notikt nedēļu vai mēnešu laikā. Taču tagad ir pagājis jau gads, un mēs visi kaut kā esam pielāgojušies. Ir daudz vieglāk un daudz mazāk satraucoši nekā pirms gada. Cilvēku spēja pielāgoties pozitīvām un negatīvām lietām ir apbrīnojama.

Šeit, Apvienotajā Karalistē, pagājušajā nedēļā tika atvērti krogi. Pirmais gājiens uz krogu bija kā milzīgs piedzīvojums. Otrais gājiens – jā, joprojām satraucoši, bet to jau es pazīstu. Mēs tiešām ļoti ātri pielāgojamies jaunajām situācijām.

Vēl viena lieta, ka mēs sāksim arvien vairāk novērtēt tās lietas, kuras mums ir trūkušas. Kaut vai sarunas ar saviem kolēģiem. Tu kādu dienu saskriesies ar kolēģi pie kafijas automāta, sāksi par kaut ko runāties, un tas būs lieliski. Un tā būs pozitīva pieredze. Taču ilgtermiņā, manuprāt, mūsu darba vietas mainīsies.

Tagad, kad uzņēmumi būs redzējuši, ka cilvēki spēj strādāt attālināti, arvien vairāk cilvēku sāks strādāt attālināti. Un tam var būt arī pozitīva ietekme, piemēram, uz apkaimēm.

Piemēram, ja jūs strādājat no mājām, cilvēki novērtēs, ja kaut kur tuvumā ir kāda maza kafejnīca vai maziņš veikals, kur nopirkt pusdienas. Tas var pat ietekmēt to, kā izskatās mūsu pilsētas, kā mainīsies mūsu pārvietošanās paradumi. Vai mums vajadzēs vairāk šoseju vai varbūt vairāk mierīgu apkaimju? Tie ir ļoti plaši jautājumi gan pilsētplānotājiem, gan psihologiem, gan izglītībai. Piemēram, starptautiskā sadarbība, kurā arī es darbojos, tagad ir absolūti normāla. Mēs to visu varējām darīt arī agrāk, jo internets taču bija arī iepriekš. Taču tagad "Zoom" konferencēs piedalās visi. Tā varbūt ir tāda pozitīva pārmaiņa. Es esmu optimiste un saskatu pozitīvas lietas.

Taču nevajag aizmirst, ka pašlaik ir arī ļoti augsts bezdarba līmenis. Daudzviet ir ekonomiskā recesija, un šī pandēmija daudziem nav bijusi pozitīva pieredze. Nav skaidrs, kā atkopsies darba tirgus. Ja tu jūties nedrošs par savu nākotni un savu darbu, tu jūties nedrošs arī kā sabiedrības loceklis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt