Nesenajās programmatiskajās runās ne Francijas, Itālijas un Vācijas līderi, ne Eiropas Komisijas (EK) prezidente jauniešu bezdarbu nav minējuši kā prioritāti. Tomēr šī problēma ir nopietna un būs aktuāla vēl ilgi, un tās risināšanai būs vajadzīgi drosmīgi politiski lēmumi, ir pārliecināts Briseles ekonomikas domnīcas "Bruegel" direktors, vācu ekonomists Guntrams Volfs, kurš agrāk strādājis Eiropas Komisijā, Vācijas Centrālajā bankā un bijis Starptautiskā Valūtas fonda padomnieks.
Komentārā, kas publicēts "Bruegel" portālā, eksperts ierosina trīs virzienus lēmumu pieņemšanai, kuri būtu jāapsver Eiropas Savienības (ES) valstu politiķiem.
Jaunieši izjūt triecienu pirmie
Pasaules finanšu krīzes laikā bezdarba līmenis Amerikas Savienoto Valstu (ASV) jauniešu vidū palielinājās apmēram no 10% līdz 19%, bet Eiropas Savienībā – no 16% līdz 26%. ASV sekas tika pārvarētas relatīvi ātri, savukārt ES jauniešu nodarbinātības rādītāji 2008. gadā līmenī atgriezās tikai 2018. gadā. Dažas ES valstis ekonomikas atjaunošanās periodu pārcieta daudz sliktāk nekā vidēji ES. Grieķijā, Spānijā un Itālijā jauniešu bezdarba līmenis arī 2019. gadā bija augstāks nekā pirms pasaules finanšu krīzes.
Lieto "Telegram"?
Seko mums un saņem svarīgākās ziņas pirmais ✍️
👉 Parakstīties uz jaunumu saņemšanu vari šeit!
Covid-19 pandēmijas izraisīta jauna plaša mēroga jauniešu bezdarba palielināšanās arī var turpināties desmit gadu vai pat ilgāk. Pirmās pazīmes jau ir manāmas – ASV bezdarba līmenis 20–24 gadu vecu jauniešu vidū 2020. gada jūlijā salīdzinājumā ar 2019. gada jūliju bija vairāk nekā divkāršojies. Eiropā jauniešu bezdarbs nav paaugstinājies tik lielā mērā, bet tomēr ir palielinājies — no 2020. gada februāra līdz septembrim tas pieaudzis no 15 līdz 17%, turklāt bezdarbnieku skaits par 55 gadiem vecāku cilvēku vidū pirmajā pusgadā ir faktiski samazinājies.
Satraucoši ir arī tas, ka neapmierinātā pieprasījuma pēc nodarbinātības rādītāji palielinājušies par apmēram pieciem procentpunktiem, tāpat kā to gados jauno cilvēku īpatsvars, kas atteikušies no darba meklējumiem.
Dažas Eiropas valstis, tādas kā Spānija un Horvātija, šajā ziņā cietušas vairāk par citām. Faktiski jauniešu bezdarbs Spānijā palielinājies no jau tā augstā 32% līmeņa februārī līdz 40% septembrī, Horvātijā – no 17% līdz gandrīz 24%. Lielbritānijā šis rādītājs paaugstinājies no 11% līdz gandrīz 14% jūlijā.
Pašlaik Eiropā jau otro reizi šogad noteikti stingri jaunā koronavīrusa izplatības iegrožošanas pasākumi, ir liela iespējamība, ka šie rādītāji pasliktināsies vēl straujāk.
Jauniešu bezdarbs nodara ilgtermiņa kaitējumu. Cilvēki, kas jaunībā nav iekārtojušies darbā, parasti arī vēlāk nopelna būtiski mazāk salīdzinājumā ar vienaudžiem, kuriem tomēr izdevies atrast darbu. Jaunieši, kas ir bez darba, skatās nākotnē ar mazāku optimismu. Ir vēl viena svarīga nianse – bērni, kuriem nav savu ienākumu, vēlāk atstāj vecāku mājas un veido savas ģimenes. Itālieši sāk dzīvot atsevišķi no vecākiem vidēji apmēram 30 gadu vecumā. Nav pārsteidzoši, ka dzimstības līmenis Itālijā un Spānijā ir viens no zemākajiem Eiropā, raksta autors. Pēc "Eurostat" datiem, Latvijā 2019. gadā apmēram 27% jauniešu 25–34 gadu vecumā dzīvoja kopā ar vecākiem. Vidējais rādītājs ES ir 30%. ES rekordiste ir Horvātija, kur vairāk nekā 60% pieaugušo bērnu dzīvo kopā ar vecākiem, bet viszemākais šīs rādītājs ir Dānijā – mazāk nekā 5%.
Pēc Volfa domām, "Eiropa vairs nevar atļauties atkal "aizmirst" par savu jaunatni.
Eiropas institūcijām jādod savs ieguldījums centienos novērst to, ka atkal rodas jauna zudusī paaudze, un tas pats jādara Eiropas valstu vadītājiem.
Problēmas risinājuma trīs virzieni
Pirmā svarīgā prioritāte ir izstrādāt pareizu Eiropas makroekonomikas politiku. Viens no iemesliem, kāpēc ES pēc finanšu krīzes lēni atjaunojās jauniešu nodarbinātība, bija otrā recesija, kas aptvēra Eiropu 2011.–2013. gadā. Padarot stingrāku budžeta un nodokļu, kā arī kredītu un naudas politiku, tika bremzēta ekonomikas atjaunošanās. Pagaidām, reaģējot uz pandēmiju, Eiropas politiķi nav atkārtojuši šo kļūdu un ir snieguši iespaidīgu fiskālo un finansiālo atbalstu. Fiskālajai politikai jāturpina atbalstīt ES ekonomika arī 2022. un 2023. gadā, raksta autors.
Otrkārt, politiķiem jāizstrādā mērķprogrammas, lai atbalstītu gados jaunu darbinieku pieņemšanu un noturēšanu darbā. Eiropas Komisija ir solījusi, ka 22 miljardi eiro no Eiropas ekonomikas atveseļošanas fonda tiks tērēti jauniešu nodarbinātības atbalstam. Bet tāds finansējums nav pietiekams trim miljoniem Eiropas bezdarbnieku, kas ir jaunāki par 25 gadiem. Valstu institūcijām būs jākoriģē budžeti, lai tiktu pieņemti darbā jaunieši un viņiem tiktu radītas iespējas strādāt.
Treškārt, pirms desmit gadiem, lai gan tika solīts pretējais, finansējums izglītībai un ģimenes atbalstam tika samazināts daudzās Eiropas valstīs, un tas notika uz jauniešu rēķina. Šoreiz visam jānotiek citādi, norāda autors.
Pavasarī notikušās skolu slēgšanas dēļ skolēniem tika atņemtas kvalitatīvas mācības, un tam ir negatīva ietekme uz nākotnē prognozējamo ienākumu līmeni, pat visas dzīves garumā.
Bērni no ģimenēm, kurās izglītības līmenis nav augsts, tā arī nespēja aizpildīt akadēmiskos "baltos laukumus", kas izveidojās laikā, kad mācības skolās klātienē nenotika. Tādējādi iespēju nevienlīdzība palielinājās vēl vairāk.
Daudzas Eiropas valstis tagad maksā augstu cenu par digitālo tehnoloģiju lēnu ieviešanu skolās un pat universitātēs. Piemēram, daudzas Vācijas skolas, lai gan kopš pandēmijas sākuma pagājis jau vairāk nekā pusgads, joprojām nespēj nodrošināt adekvātas tiešsaistes mācību sistēmas.
Milzīgā valstu parāda palielināšana notiek, lai aizsargātu biznesu no bankrota un saglabātu izveidojušās ekonomikas struktūras.
Taču, ja Eiropa grib palikt konkurētspējīga, tai vairāk jāinvestē nākotnes ekonomikā. Un labākās investīcijas būs līdzekļu ieguldīšana Eiropas jaunatnē, kas turpina neproporcionāli daudz ciest šīs pandēmijas dēļ, rezumē analītiķis.
