Pirms Kolkas bākas uzcelšanas kuģiem ceļš rādīts ar ugunīm krastā. Tomēr Kolkas raga sēklis bija pārāk bīstams, tāpēc 19.gadsimta vidū tā galā novietoja peldošo bāku. Stacionārās bākas projektu apstirināja1872.gadā. Topošajai būvei piecu kilometru attālumā no krasta izveidoja salu no aptuveni pusmiljons tonnu akmeņu. Gan tos, gan bākas celtniecības materiālus turp nogādāja ar laivām.
Dienā, kad bākai apritēja 130 gadu, svētku viesi tika aizvesti pagātnē un iepazīstināti ar Kolkas bākas celtniecību.
"Tās bija lielas grūtības, lai projektu realizētu un bāka patiešām ir īpaša savu vēsturisko nozīmi. Tas ir 19.gadsimta beigu tehnoloģisks sasniegums," sacīja biedrības "Domesnes" dalībniece Dženeta Marinska.
Šobrīd nokļūšana līdz bākai ir sarežģīta, jo viss atkarīgs no laika apstākļiem un vēja stipruma. Arī cilvēki uz salas nestrādā, bet līdz pat 1975.gadam to uzraudzīja trīs maiņas pa trīs cilvēkiem katrā.
"Mums bija jāražo elektriskā strāva, jālādē akumulatori un akumulatori padeva strāvu uz radiobāku un gaismas bāku. Lai varētu viss normāli strādāt, vajadzēja sekot akumulatoru stāvoklim," atcerējās bijušais bākas uzraugs Olavs Kandis.
Joprojām Kolkas bāka rāda ceļu kuģiem un veic bākas funkcijas. Šobrīd tā ir aprīkota ar mūsdienīgām tehnoloģijām. Bākas uguns darbojas automātiskā režīmā un enerģiju iegūstot no saules akumulatoriem. Tehnoloģiju attīstība ir palīdzējusi uzlabot bākas un tehniķu darbu.
"Tehniķi saņem īsziņu mobilā telefonā kaut vai nakts tumšajā laikā, kad bāka nav ieslēgusies vai tur kaut kādas problēmas ar strāvas padevi, vai tamlīdzīgi. Tad ir iespējams organizēt braucienu uz bāku un šos jautājumus risināt," pavēstīja Latvijas Jūras administrācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Krastiņš.
Pagaidām Kolkas bāku ir iespējams aplūkot no jūras krasta, bet ir plānots, ka ar laiku tā varētu tikt atvērta tūristiem.
