Psihiskā veselība ir būtiska kopējās sabiedrības veselības komponente. Latvijā līdz šim bija pieejami atsevišķi datu avoti un pētījumi, kas sniedz informāciju par dažiem psihiskiem traucējumiem, tomēr šajos pētījumos nebija aptverti visi psihiskie traucējumi, kā arī ne vienmēr izlase bijusi reprezentatīva Latvijas kopējai populācijai, stāstīja Rancāns.
Pēc Veselības ministrijas pasūtījuma Rīgas Stradiņa universitātes pētnieku komanda no 2019. gada jūnija līdz 2023. gada maijam veica pētījumu par psihisko traucējumu un pašnāvnieciskas uzvedības izplatību Latvijā, noskaidrojot, ka klīniski nozīmīgi depresijas simptomi ir 6,4% Latvijas iedzīvotāju, ģeneralizēta trauksme 3,9% Latvijas iedzīvotāju, savukārt alkohola lietošanas traucējumi 13,1% Latvijas iedzīvotāju. Domu par pašnāvību, paškaitējuma nodarīšanas un pašnāvnieciskas uzvedības pēdējā mēneša prevalence sasniedza 10,6%.
"Depresijas šī brīža izplatība ir vidēji 6,4% Latvijas iedzīvotāju. Ko nozīmē šis cipars? 6,4 ir sauss cipars, bet, ja mēs to pārrēķinām uz pieaugušo Latvijas iedzīvotāju populāciju, tie ir vairāk nekā 100 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kuriem intervijas laikā, tajā dienā, tajā stundā, bija klīniska depresija, kuras gadījumā ir nepieciešama palīdzība. Šī problēma nav pazudusi," skaidroja Rancāns.
Viena no būtiskām atziņām pētījumā – cilvēki neapzinās, ka jūt depresiju, un nevēršas pēc palīdzības. Bieža ir arī dažādu trauksmes stāvokļu izplatība, turklāt ir noteiktas sabiedrības grupas, kurām psihiskās veselības traucējumi raksturīgi vairāk un ir sastopami biežāk.
"Ja runājam par depresiju, tie ir cilvēki, kuriem ir bijuši pašnāvības mēģinājumi vai paškaitējums anamnēzē. Cilvēki, kuriem ir trauksme – trauksme un depresija bieži iet roku rokā. Cilvēki, kuriem ir slikta fiziskā veselība. Dažkārt ļoti vienkāršs un elementārs jautājums, kā tu vērtē savu pašsajūtu šodien, [parāda daudz].
Tam, kas saka: "Es jūtos slikti", varbūtība, ka viņam ir depresija, var būt četras, piecas reizes lielāka nekā tam, kurš uz šādu jautājumu atteiktu – es jūtos lieliski," norādīja Rancāns.
Tāpat lielāks risks piedzīvot depresiju ir cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem un cilvēkiem, kas lieto dažādas apreibinošas narkotiskās vielas vai alkoholu.
"Bieži cilvēki šādos gadījumos sāk pašārstēties, ja viņi jūtas slikti, ar sev pieejamiem līdzekļiem, meklējot tādu kā ātro risinājumu, bet būtiski ir atpazīt pamata problēmu – kāpēc tā ir," uzsvēra Rancāns.
Trauksmes un depresijas rādītāji īpaši pieauga pandēmijas laikā. Cilvēki, kam jau iepriekš bijuši jebkādi psihiski traucējumi, uz pārmaiņām reaģēja krietni jutīgāk, bet cilvēki, kam bijuši pašnāvības mēģinājumi, uz pandēmiju reaģēja vēl spilgtāk.
"Viennozīmīgi psihiskā veselība ir kā ļoti jutīgs sabiedrības indikators. Ja Covid-19 pandēmija drusku pierima, tad karš Ukrainā atkal ir nākamais izaicinājums.
Pirmos mēnešus, pat pusgadu, mēs visi nodarbojāmies ar krīzes palīdzību, mēģinot cilvēkiem rast stabilitāti un palīdzēt saprast, kā noreaģēt uz to, kas notiek apkārtējā pasaulē un ko viņi nevar ietekmēt," atzina Rancāns.
Bite piekrita, norādot, ka šobrīd ir milzīgs pieprasījums pēc psiholoģiskās palīdzības.
"Šobrīd reāli psihiskās veselības aprūpes speciālisti nevar nodrošināt palīdzību tādā mērā, kādā tā ir nepieciešama. Profesors Rancāns runāja par 100 tūkstošiem cilvēku, kuriem ir depresija, bet mums tam ir jāpieskaita klāt arī visi pārējie traucējumi, piemēram, pēctraumas stresa traucējumi, kas ir ļoti nozīmīga problēma kara kontekstā, un visi trauksmes traucējumi, un šizofrēnijas spektra traucējumi," viņa skaidroja.
Palīdzība nepieciešama arī cilvēkiem ar virkni dažādu neirālās attīstības traucējumu, kuri, protams, nemazinās pieaugušā vecumā.
"Neapšaubāmi situācija saistībā ar psihiskās veselības jomu ir kritiska. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka pašnāvību skaits kopumā ir lielāks par to skaitu, kurā cilvēki mirst autoavārijās. Mums ir ļoti liela nepieciešamība pēc palīdzības un pēc palīdzības sistēmas uzlabošanas," uzsvēra Bite.
Viens no faktoriem, kas pasliktina sabiedrības kopējo psihisko veselību, ir vientulība, kas ir saistīta ar mūsu pārmērīgu sēdēšanu pie datora, ierīču izmantošanu un sociālo kontaktu samazināšanos pandēmijas laikā, kas turpinās arī šobrīd.
"Tāpat, protams, arī visas negatīvās un traumatiskās bērnības pieredzes. Ja domājam par pieaugušiem cilvēkiem, tad kuros laikos mēs augām? Daži no mums auga padomju laikos, daži auga 90. gados, kad bija visas šīs milzīgās krīzes, pārmaiņas, ekonomiskie izaicinājumi, noziedzības pieaugums un tā tālāk. Cilvēku nedrošība tajā laikā, protams, ietekmē to, ka pieauga gan vielu lietošana, gan vardarbība. Vardarbība ģimenē, vardarbība bērnībā, protams, ir viens no faktoriem, kas absolūti dramatiski ietekmē cilvēka psihisko veselību dzīves gaitā," skaidroja Bite.
Tāpat būtisks faktors, kas ietekmē cilvēku psihisko veselību, tostarp vēlmi izdarīt pašnāvību, ir ekonomiskais stāvoklis, darba un sociālā stāvokļa zaudēšana. Rancāns norādīja, ka visaugstākais izdarīto pašnāvību skaits Latvijā ir vīriešiem vecuma grupā no 40 līdz 55 gadiem. Lielākais pašnāvību mēģinājumu skaits, par kuriem uzzina neatliekamie dienesti, ir vecuma grupā no 35 līdz 40 gadiem.
"Piedevām vēl tajā vecuma grupā ļoti lielam procentam no tiem gadījumiem, kuros neatliekamā palīdzība ierodas sniegt palīdzību, cilvēki ir alkohola reibuma stāvoklī. Alkoholu cilvēki izmanto sava iekšējā diskomforta mazināšanai, pašārstējas. Bet ja alkohols tiek lietots ilgstošu laika posmu, tas pats par sevi kļūst par problēmu. Tā ir lejupejoša spirāle. Vienlaicīgi arī, ja cilvēks tajā brīdī, kad viņam ir domas par pašnāvību, lieto alkoholu, tas veicina šī soļa veikšanu," skaidroja Rancāns.
