Blumberga norādīja – mēs katrs ar savu vārdu un uzvārdu neesam tik unikāli, arī ārējās pazīmes nav drošākais veids, kā pārliecināties par kāda identitāti. Kā piemēru speciāliste minēja – ja savam kolēģim vai studentam palūgs sagatavot un iedot zāles pacientei ar rozā matiem, tad kolēģis aizdosies uz pirmo palātu, kur atcerēsies, ka tāda paciente tur ir.
Bet ja nu ir vēl kāda paciente ar rozā matiem?
"Tādēļ tiek lietotas pacientu identifikācijas aproces," skaidroja Blumberga norādot, ka ļoti labs princips, lai izslēgtu kļūdas iespējamību, kad ne tam pacientam ielaiž zāles vai uztaisa izmeklējumu, kas nav paredzēts, ir – vaicāt, kā pacientu sauc, ja viņš ir spējīgs atbildēt. Proti, vaicāt atvērtu jautājumu, un, saņemot atbildi, salīdzināt tos ar mediķim pieejamajiem dokumentiem. Savukārt otrie dati, kas obligāti jānoskaidro – vai nu pacienta dzimšanas datums vai slimnīcas vēstures numurs, kas arī ir norādīts uz aproces. Jāsakrīt vismaz diviem datu veidiem, lai varētu paredzēto manipulāciju veikt.
Mediķe norādīja: "Labas prakses principu gadījumā mēs uzdodam jautājumu: "Lūdzu, nosauciet savu vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu." To es salīdzinu ar saviem dokumentiem. Ja pacients nav spējīgs atbildēt, tad to var izdarīt tuvinieks. Tuvinieka loma ļoti svarīga šeit. Ja to nedara tuvinieks, tad var pienākt un paskatīties, kas rakstīts pacienta aprocē, un salīdzināt ar dokumentiem."
Speciāliste uzsvēra – bez tā nav iedomājama droša aprūpe.
