Latvijā gada laikā tiek diagnosticēti vairāk nekā 1100 jaunu plaušu vēža gadījumu. Vairākums no tiem tiek atklāts vēlīni – 60% gadījumu slimība tiek atklāta jau trešajā vai ceturtajā stadijā.
"Iespējams, tieši šie dati ir tie, kas ir mudinājuši gan onkologus, gan plaušu speciālistus, gan ģimenes ārstus runāt par to, ka mums ir vairāk jāmeklē cilvēki, kuriem ir potenciāli plaušu vēzis, jo var būt tā, ka cilvēkam vēl nav nekādu simptomu, ne viņš klepo asinis, ne viņam vienkārši ir klepus, svīšanas vai citi simptomi, cilvēks jūtas vesels. Viņam šķiet, ka viss ir kārtībā, bet tajā brīdī, kad ir simptomi, ir jau par vēlu. Ir ārkārtīgi svarīgi meklēt potenciālos pacientus, lai viņus laikus uzsāktu ārstēt," uzsvēra veselības datu eksperte Ieva Bikava.
Ir noteikti faktori, kas palielina risku plaušu vēža attīstībai, norādīja Dzalbs. Primāri tā ir ilgstoša smēķēšana un vecuma posms 50 gadu un vairāk.
Šiem cilvēkiem, kaut absolūti bez kādām sūdzībām, ir krietni paaugstināts risks plaušu vēža attīstībai.
Dzalbs atzīst, ka ar rentgena palīdzību var diagnosticēt plaušu karsoni, tuberkulozi un citas slimības, taču agrīnu plaušu vēzi diagnosticēt ar rentgenu ir ļoti grūti. Rentgenā iespējams ieraudzīt tikai slimības trešo un ceturto stadiju.
Līdz ar to, pat regulāri veicot pārbaudes, vēzis bieži vien tiek atklāts novēloti.
"Mēs šiem pacientiem varētu piedāvāt krietni smalkāku izmeklējumu – datortomogrāfiju, bet tas ir ļoti nopietns izmeklējums ar pietiekami lielu staru slodzi. Tāpēc visa pasaule runā par zema starojuma devas datortomogrāfijām, kas ir kaut kas starp rentgenu un datortomogrāfiju. Tās ir pietiekami informatīvas, lai augsta riska pacientiem varētu savlaicīgi konstatēt aizdomīgus veidojumus," skaidroja Dzalbs.
Ģimenes ārsti ir ļoti ieinteresēti šāda skrīninga ieviešanā Latvijā, bet ideja atduras pret realizāciju. Diemžēl ieviest modernāku plaušu vēža skrīningu valstī nav vienkārši.
"Mūsu statistikā ir lielais melnais caurums, kas ir plaušu vēzis ar visām traģēdijām, kas tam nāk līdzi. Pretī nāk pavisam loģiski jautājumi, vai pie mūsu veselības sistēmas, kas ir nabadzīga, ar pārvaldības izaicinājumiem un nespēju pietiekami sekmīgi īstenot jau esošos skrīningus, vai mēs varam ieviest kaut ko jaunu?" atzina Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas antropologs un politologs Mārtiņš Daugulis.
Diemžēl izskatās, ka šobrīd Latvijā spert lielus soļus un ieviest kaut ko pilnīgi jaunu nevaram. Ne tikai tāpēc, ka trūkst līdzekļu, bet arī tāpēc, ka nespējam vienoties par prioritātēm, vērtēja Daugulis.
"Labā ziņa, kas šobrīd manī vieš pozitīvismu, ir, ka, eksperimentējot pilotprojektu veidā, piemēram, vienā konkrētā praksē vai slimnīcā uzsākt to mēģināt darīt un tad ieraudzīt, kas strādā, kas nestrādā, iegūt datus. Tas ir ceļš, par kuru visas puses ir vienojušās. Līdz ar to šajā valstī par tādu normu uz izaugsmi, šķiet, varētu kļūt tas, ka mēs atļaujamies taisīt pilotprojektus un pārbaudīt idejas, nevis atrisināt visas problēmas uzreiz visā Latvijā. Tas laikam tā vienkārši nenotiek," norādīja Daugulis.
Dzalbs uzsvēra, ka arī paši pacienti pie ārstiem vēršas novēloti, ilgu laiku sadzīvojot ar sūdzībām un bieži vien pat apzināti izvairoties no došanās pie ārstiem.
"Mēs vienmēr runājam par to, ka gribam it sevišķi onkoloģiskās slimības diagnosticēt maksimāli ātri, lai mums ir dažādi īsceļi, kārtības un algoritmi, lai viss uzreiz ir skaidrs. Tomēr izrādās, ka visgarākais posms ir no brīža, kad pacients ievēro kādas sūdzības, līdz viņš nonāk līdz ārstam. Tie ir mēneši un pat gadi. Mēs tik ilgi ignorējam sūdzības, ka beigās, kad atnākam un esam gatavi par to runāt, tās tiešām ir novēlotas stadijas," norādīja Dzalbs.
