Bankas "Luminor" novembrī veiktā aptauja liecina, ka 77% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka vecākiem vajadzētu palīdzēt saviem bērniem iegādāties pirmo mājokli. No tiem 13% ir pārliecināti, ka vecākiem noteikti būtu jāiesaistās bērnu mājokļa iegādē, bet 64% domā, ka tas būtu jādara, ja vecāki to var atļauties.
Taču iespējas realitātē ne vienmēr to atļauj. “Vidējais latvietis, ja mēs varam tā teikt, viņš savu pirmo mājokli iegādājas visbiežāk ar kredītu, un šis atbalsts vairāk vai mazāk nāk no uzkrājumiem, kas ir no ienākumiem, retāku reizi kādu citu īpašumu pārdodot, bet tās iespējas izmantot citu īpašumu jauna īpašuma iegādei ģimenes lokā ir salīdzinoši mazākas,” stāstīja Sausais.
“Citur varbūt Eiropā ģimenes rocība un iespējas ir plašākas un lielākas, lielai daļai varbūt pat nevajag iegādāties, jo jau ir nodrošināts mājoklis,” viņš minēja.
Sociālantropoloģe Anna Žabicka uzsvēra, ka mājokļa iegādes tradīcijas nosaka ne tikai vecāku vēlmes, bet arī valsts struktūras: “Mēs nevaram atraut ģimenes tradīcijas un vērtības, starppaaudžu vērtības iet roku rokā ar to, kādas mums ir valsts iekšējās struktūras.”
“Šobrīd arī visā Eiropā pieredzam pārmaiņas, kas saistītas ar pieaugošu migrāciju, nevienlīdzību un sistēmisku nedrošību, tas viss ietekmē arī ģimenes vērtības un šīs mantojuma tradīcijas,” viņa stāstīja.
Žabicka skaidroja: “Piemēram, mēs varam redzēt, ka dāsnāka sociālā nodrošinājuma paketes ļauj vecākiem daudz vairāk finansiāli atbalstīt savas atvases, tai skaitā mājokļu iegādei.”
Ne vienmēr atbalstu ģimenē nosaka tas, kādi līdzekļi pieejami vecākiem un vecvecākiem. “Mēs varam redzēt, ka sabiedrībās, kurās nav varbūt tik liela finansiālā rocība, ģimenēs [viens otru] bieži mēģina atbalstīt citādos veidos. Piemēram, visā pasaulē redzam, ka cilvēki dzīvo ciešāk kopā, kad ir mazāka finansiālā rocība, jo gluži vienkārši tā finansiāli izdzīvot ir vieglāk,” sociālantropoloģe stāstīja.
“Latvijā, teiksim, pieaug nevienlīdzība, un daudziem cilvēkiem pieaug sistēmiskā nedrošība, līdz ar to mēs redzēsim, ka arvien pieaugs tā cilvēku daļa, kas nespēs atbalstīt savus bērnus,” viņa piebilda.
Aptaujā noskaidrots, ka vispārliecinātākie par vecāku atbalsta nepieciešamību ir tieši vecāka gadagājuma cilvēki – vecuma grupā no 18–29 gadiem šādu viedokli pauž 65 % aptaujāto, bet virs 60 gadiem tā uzskata jau par piektdaļu vairāk aptaujāto iedzīvotāju jeb 84 %.
Tam, ka tā varētu būt, piekrita notāre, Notāru padomes locekle Ilze Metuzāle. “Izejot no šīs padomju pieredzes, vecvecāki vislabāk zina, cik grūti bijis, kad nekā nav bijis, un cik grūti bijis sākt, kad nepieder nekas, tik vien kā jaunība un veselība, tāpēc gribas atvieglot mazbērniem un arī pieaugušajiem bērniem ikdienu,” viņa stāstīja.
Notāre norādīja, ka savā kabinetā ikdienā redz lielu atbalstu bērniem no vecāku un vecvecāku puses, piemēram, dažādos nekustamo īpašumu dāvinājuma līgumos, taču vienlaikus atzina, ka nevar spriest par kopējo situāciju.
