Tvitermammu (un tētu) fenomens: portatīvā kopiena un digitālais atbalsts

Mūsdienu jauno vecāku pieredze nenoliedzami atšķiras no iepriekšējās paaudzes, kas savus bērnus audzināja, iespējams, vēl komunālajā dzīvoklī bez vienreizlietojamām autiņbiksītēm un bezgalīgas izvēles bērnu apģērbā un aksesuāros, nemaz nerunājot par sociālo fonu, drošību, demokrātiju un nosacītu dzīves stabilitāti. Lai gan vidējais dzīves līmenis pēdējo 30 gadu laikā neapšaubāmi ir cēlies un sabiedrība aprod ar Rietumeiropas standartiem, līdz ar jaunām iespējam ir radušās jaunas, nebijušas problēmas, par kuru esamību un nozīmi indivīdiem ārpus bērnu burbuļa, iespējams, nav ne jausmas.

Atšķirības no iepriekšējām paaudzēm un kultūras fons

21. gadsimta jaunās māmiņas vidējais vecums, piedzimstot pirmajam bērnam, šobrīd Latvijā ir 28,0 gadi. [1] Arī citur Rietumeiropā sievietes, ja vispār nonāk līdz mātes lomai, bērnus rada tad, kad ir nostabilizējusies karjera, iegūta izglītība. Jaunās ģimenes mūsdienās dzīvo atsevišķi no saviem vecākiem, tā savā ziņā zaudējot sasaisti un sociālu palīdzību savu bērnu audzināšanā. Daudzām jaunajām māmiņām (un tētiem) nav bijis tieša kontakta ar maziem bērniem un līdz ar to nav arī “pieredzes zināšanu” jeb praktisku iemaņu bērna aprūpē, kas palīdzētu pašpārliecināti pieņemt individuālus lēmumus attiecībā uz savu ģimeni.[2]

Vēl ir jāņem vērā kultūras fons. Mūsu “medikalizētā”, tehnocentriskā sabiedrība bieži vien veselības aprūpē akcentu liek uz bērna un mātes “tūlītējo fizisko veselību”, atstājot novārtā pašu sievieti un viņas emocionālās vajadzības (nemaz nerunājot par tēviem, kuru loma bērna audzināšanā tikai salīdzinoši nesen izpelnījusies atzīšanu).[3] Tehnoloģiskais progress ir būtiski samazinājis mātes un bērna mirstību, tomēr medicīniska rakstura informācija nereti iegūst pilnīgu pārākumu pār cita veida zināšanu modeļiem, ieskaitot to, kā pati sieviete sajūt un pazīst savu ķermeni un bērnu.[4] 

Māte ar bērnu parkā. Attēls ilustratīvs.

Ne mirkli nešauboties par mūsdienu medicīnas neaizstājamo ieguldījumu sabiedrības labklājībā, laikā, kad par visu iespējams pārliecināties ar ekspertu palīdzību, sievietes ironiskā kārtā izjūt tieši lielāku risku un izteiktāku neskaidrību nekā iepriekšējās paaudzes.

Iespēja visu racionāli un zinātniski noskaidrot jaunajās mātēs ir radījusi “riska-novēršanas uzvedību”, kuras dienaskārtībā ir sava viedokļa nebeidzama apšaubīšana.

Tā kā bērna sagaidīšana un audzināšana 21. gadsimtā ir ne tikai izteikti privāts, bet vienlaikus arī publisks notikums, sievietes nonāk viedokļu sadursmē starp sabiedrību, sabiedrības gaidām un sevi, savām jūtām un šaubām. Dominējošais uzskats mūsu vidū vēl joprojām sakņojas sievietes nenovēršamajā liktenī kļūt par māti un pārliecībā, ka visām sievietēm būtu jājūtas dabiski savā mātes lomā. [5] Mūsdienu ideāli, kas uzsver “maksimālu mātes laika un enerģijas veltīšanu bērna aprūpei” jaunajās māmiņās var radīt vainas sajūtu, nespējot kļūt par šādu “perfektu” tēlu. [6] Lai gan, dzīvē ienākot bērnam, sieviete piedzīvo nebijušas pārmaiņas un var pilnīgi loģiski justies izolēta, dusmīga vai pat depresīva, šīs sajūtas bieži vien tiek paturētas slepenībā, jo neatbilst pieņēmumiem par atbilstošām emocijām vai savām personīgajām gaidām saistībā ar mātes lomu. [7]

Modernās tehnoloģijas un portatīvās kopienas

Tā nu jaunā mamma (un bieži vien arī tētis), iespējams, vienatnē, “izolācijā ar zīdaini 24 stundas dienā 7 dienas nedēļā” bez sociāla atbalsta no pieredzējuša speciālista vai tuva radinieka, šauboties par savām izvēlēm bērna audzināšanā, vēršas pēc palīdzības pie modernajām tehnoloģijām.

Visā pasaulē ir bijuši neskaitāmi pētījumi par jauno vecāku izaicinājumiem perinatālajā periodā, kura laikā ģimene saskaras ar ne vien neaprakstāmu prieku un laimi, bet arī skumjām, dusmām un šaubām. Sociālais atbalsts, kas izpaužas kā emocionālo vajadzību apmierināšana, informācijas apmaiņa un palīdzība, ir svarīgs faktors jauno vecāku ikdienā. Tomēr nereti mammas un tēti šo atbalstu ne vien nesaņem, bet arī no tā apzināti izvairās, baidoties no nosodījuma un neizpratnes. Nespējot dzīvē atbilst idealizētajiem vecāku tēliem, nesaņemot iejūtību, iespējams, arī nevēloties būt par lieku nastu vai apgrūtinājumu, vecāki cenšas ar visu tikt galā vienatnē – vai arī drošā telpā internetā.

Sieviete izmanto viedtālruni. Attēls ilustratīvs.

Attālināta komunikācija, kas ir (vai arī nav) anonīma, var sniegt nepieciešamo drošības ilūziju, lai atklāti runātu par saviem izaicinājumiem.[8] Līdz ar fizisku kontaktu ierobežojumu tieši sociālie tīkli kompensē trūkstošo sociālo atbalstu un sniedz svaigu ieskatu citu mammu ikdienā. Vecāku kopienas, kuras vieno regulāra sociālā interakcija, iepriekš (un arī, protams, mūsdienās) pastāvējušas ārpus virtuālās vides.[9] Līdz ar interneta dzimšanu un mobilajām ierīcēm tās ir daļēji transformējušās “portatīvās kopienās”, kas izmanto pārnēsājamas komunikācijas tehnoloģijas, lai uzturētu savstarpējo sasaisti un gan radītu, gan dalītos ar kolektīvu identitāti un kultūru.

Akadēmiskajos pētījumos pēdējos gados visbiežāk aplūko tieši "Facebook" kā instrumentu sociāla atbalsta gūšanā un kā portatīvas kopienas platformu, protams, paralēli pieminot arī tīklu ēnas puses, piemēram, atkarību. [10] Mazāku interesi ir izraisījis mikroblogošanas portāls "Twitter", kas arī atbilst “iztēlotās” vai “portatīvās kopienas” raksturiezīmēm. [11] Tomēr tieši "Twitter" - līdzās mediju ziņām, diskusijām par politiku, vēlēšanām, ēdienu receptēm, ikdienas novērojumiem u.tml. - jaunajiem vecākiem var sniegt atelpu no “trimdas” un ieskatu šķietami zaudētajā pieaugušo pasaulē.

Tvitervecāki: atbalsts 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā

Aplūkojot aktīvus, brīvi pieejamus, latviešu valodā veidotus "Twitter" profilus, kuru vārdā (Profile name) vai aprakstā (Bio) ir norāde uz vecāka lomu vai bērnu audzināšanu (“mamma”, “tētis”, “audzinu bērnus”, “gribu kļūt par mammu” u.tml.) atklājas virtuālas mikropasaules momentuzņēmums: neliela daļa no plūstoša un mūžam mainīga tīkla, kas vieno indivīdus, kas interesējas, dokumentē, cer, sapņo, cīnās ar vai ir lepni par savu vecāka lomu. Lai gan noteikto kritēriju aptvertā kopa var šķist neliela, tikai mazliet vairāk par 130 kontiem, tā ir daudzšķautņaina un bagāta.

Aplūkotie tvitervecāki pēc interesēm un citiem faktoriem nosacīti grupējas četros klāsteros, tas ir, veido savdabīgas interešu grupas, sekojot noteiktiem profiliem.

Gluži kā bērnu rotaļlaukumiņos, daži turas nostāk, daži vairāk iesaistās sarunās ar citiem vecākiem. Daži profili ir populārāki (ar vairāk sekotājiem), daži ap sevi nepulcē apjomīgus pūļus: to tīklā ilustrē apļa lielums. Pats tīkls ir blīvs – vecāki aktīvi seko cits citam, un savstarpējo saišu ir ļoti daudz. Lielākā daļa aplūkoto profilu seko vidēji 29 citiem vecākiem, neskaitot citus, ar bērnu tēmu mazāk saistītus profilus.

Šajā mikrokosmā savos viedokļos, jautājumos, šaubās, smieklos un bēdās dalās visdažādākie vecāki ne tikai no Rīgas, bet arī no reģioniem un pat citām valstīm – Islandes, Francijas, Itālijas, Lielbritānijas u.c. Lai gan visaktīvākās sarunās ir mammas, iesaistās arī tēti. Ļoti daudzi profili ir anonīmi, norādot, ka vai nu vēlas aizsargāt savu un savas ģimenes privātumu, vai arī nevēlas savā “īstajā” profilā runāt par bērna audzināšanas tēmām. Dzīvākās diskusijas ir starp topošām māmiņām un jaundzimušo mammām, taču savu pienesumu, padomu un atbalstu sniedz arī sievietes un vīrieši ar vecākiem bērniem. Līdzās vientuļai māmiņai sarunu risina mamma, kuras bērnam noteikta invaliditāte. Enerģiska sieviete, kurai ir sieva un divi bērni, iesaistās diskusijā ar dvīņu mammu. Tētis, kurš gaida pasaulē otro mazuli, stāsta par savām ikdienas rūpēm, tikmēr

turpat blakus ir diskusija par mākslīgo apaugļošanu starp vecākiem, kuriem grūtniecība ir sāpīga tēma.

"Twitter" vecāku kopienā sarunas norit gandrīz 24 stundas diennaktī katru dienu, sākot no lūgumiem ieteikt kādu medicīnas speciālistu vai komentēt problēmu bērnudārzā un beidzot ar humoristiskiem novērojumiem par tipinātāju vai spītīgu trīsgadnieku izgājieniem. Mammas un tēti viens otram sniedz gan informacionālu, gan emocionālu atbalstu, sūtot sveicienus slimības gadījumā vai mīļus apsveikumus ar kopīgiem sasniegumiem. Runa tomēr ne vienmēr vijas ap mazuļiem un vecākošanos – kopiena reaģē arī uz pilsētvides izaicinājumiem, sabiedriskiem notikumiem un politiķu solījumiem. Nelielais tvitervecāku universs, šķiet, patiesi jūt līdzi dzīvē neiepazītu cilvēku bērnu dzimšanas dienām, pirmajiem zobiem un soļiem, nereti pat vienojoties par tikšanos offline.

21. gadsimta vecāku pieredze daudzējādā ziņā atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Jaunajiem vecākiem bieži vien ir mazāk praktisko zināšanu bērnu audzināšanā, un viņi asāk kritizē savus lēmumus, šauboties par to pareizību vai eksperta profesionalitāti.

Atrautība no pieaugušo vides, kurā pavadīta visa dzīve līdz bērna ienākšanai ģimenē, palielina vientulības un pamestības sajūtu, tādēļ mūsdienu vecākiem sociālais atbalsts ir īpaši izšķirīgs. Lai gan interneta komunikācija pavisam noteikti nespēj aizstāt vienkāršu un sirsnīgu sarunu klātienē, it īpaši ar profesionāli, tā, iespējams, kalpo kā īslaicīgs plāksteris. Attālināta komunikācija internetā var radīt vēlamo drošības ilūziju, lai patiesi atklātu savas ikdienas problēmas un uzklausītu citu pieredzi.

Latviski runājošo tvitervecāku kopiena ir neliela, plūstoša un dinamiska, tomēr iekļaujoša un atbalstoša. Kopienā vienotie vecāki savu pieredzi salīdzina ar citiem, dalās ar informāciju, izklaidē viens otru un neliedz arī emocionālu iejūtību – turklāt,

atrodot domubiedrus "Twitter", draudzība nereti pārkāpj virtuālās pasaules robežas un nokļūst arī patiesajā dzīvē.


[1] Centrālās statistikas biroja statistisko datu krājums 2019. 62.–72. lpp. Sk.:  https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/meklet-tema/387-demografija-2019

[2] Miller, T. (2005). Making Sense of Motherhood: A Narrative Approach. Cambridge: Cambridge University Press. P. 140.

[3] Dennis, C.-L., Fung, K., Grigoriadis, S., Robinson, G. E., Romans, S. & Ross, L. (2007). Traditional Postpartum Practices and Rituals: A Qualitative Systematic Review. Women’s Health, 3(4), 487–502.

[4] Miller, T. (2005). Making Sense of Motherhood: A Narrative Approach. P. 30.

[5] Turpat. 46.–55. lpp.

[6] Prikhidko, A. & Swank, J. M. (2018). Motherhood Experiences and Expectations: A Qualitative Exploration of Mothers of Toddlers. The Family Journal, 26(3), 278. https://doi.org/10.1177/1066480718795116

[7] Dubus, N. (2014). Permission to be Authentic: An Intervention for Postpartum Women. Affilia, 29(1), 43. https://doi.org/10.1177/0886109913509539

[8] Archer, C., & Kao, K.-T. (2018). Mother, Baby and Facebook Makes Three: Does Social Media Provide Social Support for New Mothers? Media International Australia, 168(1), 122-126.

[9] Chayko, M. (2008). Portable Communities: The Social Dynamics of Online and Mobile Connectedness. Albany: SUNY Press. P. 6-8.

[10] Archer, C. & Kao, K.-T. (2018). Mother, Baby and Facebook Makes Three: Does Social Media Provide Social Support for New Mothers? P. 126-127.

[11] Gruzd, A., Wellman, B. & Takhteyev, Y. (2011). Imagining Twitter as an Imagined Community. American Behavioral Scientist, 55(10), 1297-1298.

LZP projekts “Latvijas mediju ekoloģija: Ceturtās industriālās revolūcijas izraisīto pārmaiņu analīze” (Nr. lzp-2018/2-0260) tiek īstenots Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta ietvaros

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti