Globālais latvietis. 21. gadsimts

Veselības pakalpojumu pieejamība aizbraucējiem, reemigrantiem un Latvijas iedzīvotājiem

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Diasporas mediju sadarbības platforma: realitāte nākotnē vai neīstenojama utopija

Latvietības un Latvijas nozīme. Tiekamies ar Sinku dzimtu

Stūrgalvība, spīts un dziesma Sinku ģimenē palīdz uzturēt latviskumu

Sinku ģimenei, dzīvojot svešumā, Latvija vienmēr bijusi svarīga. Viņi atzīst, ka ģimene nav vienīgā, kas palīdz apzināties un uzturēt latviskumu, to viņi meklē dejās, dziesmās, dabā un ģimenes vēsturē. Tagad meita Māra dzīvo Latvijā, Aivars un Nikola Sinki te iegādājušies īpašumu un pavada arvien vairāk laika.

Cik svarīga ir Latvija un latvietība, kā nezaudēt saikni ar Latviju, arī dzīvojot tālumā, un kā atgriezties Latvijā tad, ja dzimis esi pavisam citā pasaules malā. Latvijas Radio raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts” tikšanās ar Aivara un Nikolas Sinku ģimeni no Lielbritānijas, kā arī viņu meitām - Elīzu, Annu un Māru, kura kopā ar savu vīru Kristoferu Volšu-Sinku Latvijā dzīvo vairākus gadus.

“Tas prasa stūrgalvību un spītu. Tā man netrūkst,” par latvietības saglabāšanu un uzturēšanu ģimenē, lai arī meitas iemīlētu Latviju, bilst Aivars Sinka.

Viņš stāsta, ka pats uzaudzis latviskā ģimenē, bet tā nav bijusi tikai tikai ģimene, kas palīdzēja apzināties un uzturēt latviskumu.

“Arī sabiedrība – leģionāru un Otrā pasaules kara paaudze, kas daudz cieta, bet turēja arī dzīvu domu par brīvu Latviju. Jūtos atbildīgs pret viņiem,” stāsta Aivars. “Atzīšos, ka neesmu sev piedevis, ka neatbraucu 1991. gadā. Tas man liek būt aktīvākam, audzinot meitas un strādājot latviešu sabiedrībā. Tas man ir jāatmaksā.”

Aivars stāsta, ka viņš - kā jau daudzi pusaudži - savulaik mēģinājis ar vecākiem runāt angliski, angļu valodā bijusi visapkārt.

“Latvietību palīdzēja uzturēt plašā ģimene, kas runāja visādās valodās. Mana vecmāmiņa bija krieviete. Tante un tēvs runāja krieviski. Kur bija citi trimdinieki igauņi, tad runājām vāciski, bet ar laiku vācu valoda sāka rimties, vairāk dzirdējām angļu valodu, kad visa ģimene sanāca kopā. Kad kļūsti par pusaudzi, ir lūzumpunkts, identitātes krīze, kad daudzi domā, kas es būšu. Tajā momentā daudzi izvēlējās, ka esmu latvietis un tāds es būšu,” atklāj Aivars.

Un latvietības ceļu ir izvēlējusies visa Sinku ģimene, savā ziņā par globālo latvieti kļuvusi arī viņa sieva – angliete Nikola. Aivars smej, ka Nikolai nācies ciest viņa latvietības dēļ, jo vēl padomju laikā, kad abi braukuši uz Latviju, toreizējā Ļeņingradā piedzīvojuši pamatīgu kratīšanu.

Jaunākā meita Elīze stāsta, ka latvietību palīdz uzturēt dejošana un dziedāšana, viņa arī pošas uz dziesmu un deju svētkiem, kas šovasar notiks Kanādā. Bet vispirms viņa pošas uz Latviju, lai šeit dzīvotu un strādātu. Elīze ir apguvusi datorspēļu dizainu, un jau maijā viņa sāks strādāt Rīgā.

Vidējā meita Anna gandrīz trīs gadus dzīvo Bristolē, ir apguvusi jurisprudenci un gatavojas kļūt par advokāti. Šobrīd darbs paņem daudz laika, tāpēc mazāk sanāk pievērsties latviešu lietām. Taču agrāk viņa ir gadu dzīvojusi Latvijā, piedalījusies 2x2 nometnē aizvadītājā ziemā.

Visciešākā saikne ar Latviju ir Sinku vecākai meitai Mārai, kuru jau vairāk nekā piecus gadus dzīvo Latvijā. Māra stāsta, ka sākumā domājusi, ka Latvijā paliks tikai gadu, bet iepaticies un viņa grib šeit palikt.

“Tas, kas mudināja palikt - sāku dziedāt korī “Kamēr...”. Tas bija vislielākais izaicinājums manā mūžā. Tur esmu ieguvusi daudz draugu. Dziedāt “Kamēr...” - te attieksme nedaudz nopietnāka nekā citos koros. “Kamēr...” tiešām strādā,” atzīst Māra.

Korī Māra satikusi savu vīru diriģentu Kristoferu Volšu, kurš arī ir iemīlējis Latviju un labprāt šeit dzīvo un strādā.

“Pirms septiņiem gadiem es studēju ASV, nezināju neko par Latviju, biju uz kordirigēšanas konferenci Čikāgā, kur bija koris “Kamēr...” ar Māri Sirmo. Klausījos koncertu, notika sprādziens manā galvā, nezināju, ka koris var dziedāt tādā veidā. Tad sāku pētīt par Latviju, latviešu mūziku. Tad braucu uz Latviju uz trim nedēļām, apmeklēju mēģinājumus Valsts korī “Latvija”, “Kamēr...”, Radio kori. Runāju ar diriģentiem un komponistiem, arvien vairāk patika Latvija. Tad pēc diviem gadiem satiku Māru. Pabeidzu maģistrantūru Čikāgā, sapratu, ka tur nav nekā interesanta un jābrauc dzīvot uz Latviju,” atklāj Kristofers.

Šobrīd Kristofers Rīgā vada Projektu kori, pats dzied Rīgas vokālajā kvartetā, Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”. Ar saviem koristiem mēģinājumos viņš sazinās latviski, uz angļu valodu pāriet vien tad, ja jāpasaka kas sarežģītāks.

Bet dziesma ir tā, kas visiem Sinku ģimenē ir palīdzējusi uzturēt latviskuma sajūtu. Māra atminas, ka bērnībā vienmēr mašīnā skanējušas kasetes ar tautasdziesmu ierakstiem un māsas dziedājušas līdz.

Anna vēl piebilst, ka viņu saista arī cilvēki, iespēja vienkārši pateikt, ka viņa ir latviete un citi to pieņēmuši bez liekiem paskaidrojumiem.

“Bērnībā Latvija bija tā vieta, kur vecpaps dzīvoja. Tur varēja padzīvot, tā bija svešzeme un nebija. Varēja dabā sēņot. Anglijā neviens to nedara,” bilst Anna. “Paps vienmēr rādījis, cik Latvija ir svarīga, bet arī tad, kad sapratām, ka citiem tā nav, citiem nav tās otras valsts, nav otras vietas, kur mums velk atpakaļ vienmēr. Cik mums tā valoda svarīga, kaut kas mums pieder un mēs tam piederam.”

Nākotnē Sinku ģimene Latvijā būs sastopama arvien biežāk, ne tikai tāpēc, ka te dzīvo vecākā meita un drīz arī apmetīsies jaunākā. Latvijā ģimene ir arī iegādājusies īpašumu. Latvijā aizvadītās arī Lieldienas, krāsojot olas, taisot pashu un cepot pīrāgus pēc receptes, ko no savas mammas mantojis Aivars.

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti