1910.gada žurnāla “Izglītība” aprīļa numurā E. Ozoliņa publicējusi rakstu “Par sodiem audzināšanā”, kurā izklāstījusi savas un tā laika pedagogu domas par sodu nepieciešamību audzināšanas procesā, vairāk pievēršoties audzināšanai skolās.
Autore, atsaucoties uz Tolstoja, Keija, Mentceļa uzskatiem, raksta, ka modernās audzināšanas principi saka: audzināt vajag bez sodiem.
Turpmāk esam saglabājuši autores rakstības stilu.
““Brīvās audzināšanas”un “brīvās skolas” sludinātāji un piekritēji pilnīgi grib noliegt spaidus jeb sodus.
Katrs audzinātājs, lai arī tas būtu diezin cik bargs pēc dabas, zinās iztikt bez spaidiem, bez aprobežojumiem un sodiem. Katram patīkami, ja viss rit mierīgi un gludi, bez uzbudinājumiem un nepatikšanām. Bet kā šis ideāls sasniedzams? Vai pie tagadējiem apstākļiem tas ir izvedams? Te jāatbild, ka pašulaik tas pilnīgi nav izvedams un šodien (sodiem) pienākas sava vieta audzināšanā, jo nav vēl mums ideālas skolas ar ideāliem skolotājiem, nav ideālu ģimeņu, kas spētu ideālus bērnus skolai sagatavot, nav vēl mums tik ērtu dzīves apstākļu, kuros varētu attīstīties ideāla paaudze. Pagaidām gan laikam katrs, kam darīšana ar bērniem, atbildēs: bez sodiem nevar iztikt.
Vai mēs sodus lietodami nepārkāpjam galveno morāles principu: darīdami bērniem to, ko mēs paši izvairāmies.
Te mums jāmeklē kāds aizbildinājums. Bērns nav tas pats, kas pieaudzis cilvēks. Bioloģiskā attīstības teorija māca, ka katrā atsevišķā personā atkārtojas īsumā viss miljonu gadu garais cilvēces attīstības gājiens, tā tad jaunpiedzimušais bērns būtu līdzināms pirmcilvēkam, kas liekās vadīties tikai no instinktiem; pirmie bērnības gadi būtu laikmets, kad cilvēce paļāvās vienīgi uz ārējām autoritātēm, kamēr pieaudzis cilvēks stāvētu uz augstākas attīstības, kur visi strādā pašapzinīgu un pašnoteiktu kultūras darbu un kur rupjiem instinktiem nebūtu vietas.
Šī teorija atļauj mums bērnu vadīt pēc audzinātāja gribas un ieskatiem. Bērns sargājams no ļauna un skubināms uz labu.
Valsts, kas pieaugušu cilvēku organizācija, nevar iztikt bez sodiem, skola un ģimene ir tādas pašas, lai gan ne tik plašas, organizācijas, un tādēļ arī pēdējās pie tagadējiem apstākļiem ir sodiem vieta.
Sodus var iedalīt:
1) savaldošos.
2) pamācošos.
3) morāliskos, jeb sodos, kas attiecas direkti uz audzēkņa jūtām.
Savaldošie sodi lietojami tad, ja vajadzēs nodibināt kārtību. Šinī gadījumā audzinātājam nav vajadzīgs tērēt velti laiku gari sprediķojot., bet tūliņ jāmēģina novērt tie ļaunie apstākļi, kas šo nekārtību izsauca. Piemēram, ja stundā skolēns sāk ēst savu līdzpaņemto sviestmaizi, tad vispirms skolotājam jāgriežas pašam pie sevis, vai viņš ar savu neinteresanto mācīšanu, vai pat bezdarbību nav tam par galveno cēloni un, ja viņš tiešām apzinās, ka strādājis un centies pēc labākās sirdsapziņas, tad nekas cits neatliek, kā sviestmaize noņemama un nav ātrāk atdodama, kamēr visi skolas darbi beigušies. Bet, ja skolotājs pats apzinās, ka stunda nav bijusi visai interesanta un, ja tas spēj pār sevi valdīt, tad jāpaciešas un jāmēģina tūlīt šī kļūda izlabot – padarot stundu darbīgāku un pievilcīgāku. Šādi paņēmieni prasa no audzinātāja visai daudz augstsirdības un iekšējas inteliģences.
Pamācošiem sodiem lielāka nozīme. Jau pats vārds “pamācošie” liecina, ka šiem sodiem jāsniedz pamācība; bērns jādara saprātīgāks.
Morāliskiem sodiem vajag darīt iespaidu uz audzēkņa jūtām; viņi ir sirdsbalss jeb sirdsapziņas modinātāji.
Maz būs tādu laimes bērnu, kas nebūs pērienu baudījuši. Jo daži vēl pamatojas uz zināmo teicienu: “Kas savu bērnu mīlē, tas pie viņa rīkstes netaupa."
Nu, lai nu viens saka: mani sit, tāpēc, ka mani mīlē” kam to var ieskaidrot.
E.Keij saka: “Kādu verdošu rūgtumu un atriebības kāri, kādu riebīgu liekulību un līšanas ligu attīsta un uztur miesas sodi? Bailīgo tie padara vēl bailīgāku, cietsirdīgo padara vēl cietsirdīgāku, stūrgalvi – stūrgalvīgāku. Viņi stiprina tās jūtas, kuras ir mūsu pasaules ļaunuma sakne: ienaidu un bailes. Un tik ilgi, kamēr sitiens piederēs pie audzināšanas, šīs jūtas arvienu valdīs pār cilvēkiem. Kamēr kādā mājā un skolā lietos sitienus, tikmēr pilnīga atklātība starp bērniem un audzinātājiem nav sagaidāma.””
Tiktāl no raksta, kurš publicēts 1910.gadā. 2017.gada martā. Pie raksta "«Nāves spēles» varā. Kā rīkoties vecākiem un pedagogiem", kurš publicēts portālā lsm.lv sadaļā vecākiem un bērniem, kāds lasītājs raksta:
"Jāatgriežas pie pārbaudītām vērtībām - kārtīga pēriena mājās un kaktā likšanas skolā. Es arī dabūju pērienu ne vienu reizi vien un esmu pateicīgs saviem vecākiem par visu."
Viņam īpaši iesakām izlasīt šo rakstu.
