Modernā sabiedrība sagaida, lai mūsu bērni būtu tādi, kādus tos rāda reklāmās un smalkos žurnālos – stilīgi, mierīgi, ietu laikus gulēt. Ja tā nenotiek, vecākus pārņem vainas apziņa, bet bērni jūtas vainīgi par to, ka viņiem ir trauksme, kas viņu trauksmi vēl vairāk palielina.
Ir ļoti drosmīgi bērni, ir pārāk drosmīgi bērni, kuri vispār nejūt bailes (tā viņi apdraud sevi un citus), ir bērni ar labu spēju regulēt trauksmi, un ir bērni, kuriem ir ļoti augsts trauksmes līmenis, uzsver vietnes Uzvedība.lv veidotāja Līga Bērziņa.
Der atcerēties, ka trauksmes līmenis nekorelē ar intelektu. Gluži otrādāk –
bērniem ar izcilu iztēli ir vieglāk iedomāties dažādus trauksmainus scenārijus un smadzenes attiecīgi reaģē uz tiem.
Vārdi ir svarīgi, bet palīdz reti
Ja bērnam ir trauksme, un viņš nevēlas iet gulēt, jo ir “monstri zem gultas”, vienkārši vārdi “saņemies”, “viss būs labi”, “tik liels bērns un vēl bail” nepalīdzēs.
Vārdi ārkārtīgi reti palīdz, jo vārdi ir racionāli un parasti viendimensionāli un standartizēti, bet emocijas ir daudzdimensionālas, dziļas. Tāpēc šādas sarunas ir jāveido uzmanīgi, patiešām vēloties izprast, ko bērns caur savu trauksmi vēlas mums pavēstīt.
Vārdi tomēr ir ļoti svarīgi, jo valoda ir veids, kā mēs skaidrojam, bet tikpat svarīga bērnam ir mūsu klātbūtne, vēstījumi, ko mēs nododam, esot viņam blakus, vēstījumi, ko mēs nododam ar savu balss tembru, klusēšanu, spēju uzklausīt bērnu.
Izprast trauksmes cēloni
Neminimizējiet bērna trauksmi ar vārdiem “muļķības”, “tas nav īsts”, “tās visas ir iedomas”.
Monstri nav īsti, bet trauksme un bailes vienmēr ir īstas!
Mums nevajag cīnīties ar monstriem, mums vajag izprast trauksmes cēloņus, jo reizēm mošķi istabā ir tikai pirmais līmenis. Reizēm tās patiešām ir bailes no paša bērna iztēles, bet, ja bērni redz, ka vienīgais veids, kā saņemt vecāku uzmanību, ir baidīties, viņi ar katru vakaru to darīs aizvien centīgāk. Reizēm bērni tā mēģina maskēt lielākas tēmas, piemēram, viņam bail, ka vecāki nomirs, un viņi nezina, kā runāt par šiem jautājumiem.
Ja mēs minimizējam bērna bailes, bērns var pieņemt, ka mēs minimizēsim viņu pašu, un problēmas parādīsies citās jomās, piemēram, atkal būs slapja gulta, nagu graušana. Turklāt mums kā vecākiem jārēķinās – ja bērns nevarēs izrunāties par mazām lietām, viņš nerunās par lielām lietam vai runās tad, kad tās būs samilzušas.
Ir jārēķinās, ka bērniem (un arī pieaugušajiem) ar paaugstinātu trauksmi labi strādā receptori, kas uztver briesmas, bet ļoti vāji – receptori, kuri sūta signālu «viss kārtībā». Tāpēc bērni labi spēs uztvert pieaugušo trauksmi, bet, iespējams, reti pamanīs, ka pieaugušie ir mierīgi un laimīgi. Tas mums viņiem ir jāpasaka – šādi es izskatos nomierinājies.
Pieaugušo piemērs
Ja pieaugušie vēlas citiem kaut ko iemācīt, svarīgi ir parādīt labu piemēru (modelēšana). Trauksmainiem pieaugušajiem ir grūti izaudzināt mierīgus bērnus. Fokuss ir ne tikai kontrolēt trauksmi un dusmas, bet arī apgūt jaunas, veiksmīgākas stratēģijas situāciju risināšanai arī sev un caur to mācīt bērnam. Vecumā no dzimšanas līdz 12 gadu vecumam un pat vēl tālāk trauksmei vislabāk palīdz spēļu un rotaļu pieeja, uzskata Līga Bērziņa.
Nomierināšanās stratēģijas. Trauksme patērē milzīgus smadzeņu resursus – tie ir ne tikai emocionālie, bet arī fiziskie resursi – saspringums muskuļos, svīšana vai aukstuma viļņi, paātrināta elpošana, kūleņi vēderā.
Mācīties kopā ar bērnu. Bērnam var nestrādāt “nomierinies”, bet labi var strādāt – nomierināsimies kopā. Ieelpojam caur degunu, izelpojam caur muti. Mazākiem bērniem labi strādā “pūķa elpa” – iedomājies, ka tu esi pūķis un tev ir mazas nāsis un milzīga mute. Caur nāsīm tu ievelc gaisu un caur muti lēnām izpūt uguni.
Spēja pastāstīt par trauksmi. Rēķinieties, ka lielā trauksmē bērnam būs grūti pastāstīt to, jo viņam šķiet, ka, ja viņš izrunās vārdu monstrs, tas kļūs pavisam īsts. Tik un tā mums ir pamazām jātrenējas pašiem runāt par savu uztraukumu un arī bērnam mācīt. Jo mazāk bērns spēs verbalizēt savu trauksmi, jo vairāk viņš to paudīs ar uzvedību.
Neizvairieties! Izvairīšanās no briesmām ir viena no lielajām problēmām, jo izvairīšanās paaugstina trauksmi ilgtermiņā.
Jo vairāk bērni izvairīsies, jo vientuļāki un izolētāki viņi būs, jo mazākas iespējas viņiem būs praktizēties, jo mazāk viņi komunicēs, tāpēc neglābiet bērnu pārāk daudz un pārāk bieži – tas tikai palielinās viņu trauksmi.
Izdomājiet bailīgās domas līdz galam. Pajautājiet:
- Kas ir sliktākais, kas var notikt?
- Vai es esmu 100% pārliecināts, ka tas notiks?
- Kāpēc es domāju, ka varu paredzēt?
- Kā es vēl varētu uz to skatīties?
Aprunājieties ar bērnu un pajautājiet, cik uztraucies viņš jūtas skalā no viens līdz desmit, vecākiem bērniem – cik procentuāli lielu stresu viņš jūt no 0 līdz 100. Un tad, kad bērns ir to piefiksējis, pavaicājiet, kādas ir viņa idejas, kā stresu mazināt kaut pa dažām iedaļām. Šādas aktivitātes, līdzīgi kā jautājumi “kas tev palīdz nomierināties?” palīdzēs bērnam analizēt sevi, vērot sevi.
Jūs esat pamanījuši – bērniem noteiktā vecumposmā pat patīk šausmu stāsti, šausmu filmiņas, un tas ir veids, kā bērni radina sevi izturēt lielāku trauksmi, pārvarēt to. Un tā bērni mācās atšķirt īstenību no iedomām.
Vecāki, pajautājiet sev – “vai mana uzvedība stiprina bērnu vai vājina?” Un māciet bērniem paralēli arī kritisko domāšanu, kas palīdzes smadzenēm atšķir īstas lietas no neīstām un izvēlēties piemērotu reakcijas spēku.
Lai mazinātu trauksmi, ir vērts uzdot šos jautājumus:
- Vai bērnam ir pietiekams miega daudzums un kvalitāte?
- Vai bērnam ir sabalansēts uzturs?
- Vai bērnam ir pietiekami daudz fizisko aktivitāšu?
- Kas notiek ar ekrāna laiku? Tas, ko bērni skatās, tiešā veidā ietekmē viņus.
- Kāds ir emocionālais klimats apkārtējā vidē?
Pastāsti bērnam par baiļu funkciju – kas ir bailes, ka bailes dzīvo ķermenī, un, lai gan bailes ir ātrākas par domām, domas cīnās ar bailēm un tās var uzvarēt.
Baiļu izpausmes:
- Trauksmainas domas, pesimistiski dzīves uzskati, uztraukumi.
- Ieciklēšanās.
- Domāšanas nefleksiblitāte, bailes no riskiem, intensīva reakcija uz izmaiņām dienas režīmā.
- Nagu graušana, īkšķa sūkāšana, matu plucināšana utt.
- Trauksme, bailes, panika, sajūta, ka vienmēr jābūt tonusā.
- Bailes no specifiskām lietām – īstām vai izdomātām – kukaiņi, monstri zem gultas utt.
- Tendence pasauli uztvert kā bīstamu vietu.
- Izvairīšanās no lietām, kas var izraisīt bailes vai trauksmi, ekstremālas reakcijas, kad izvairīšanās nav iespējama.
- Uzvedības modeļi, tādi kā kautrīgums, neizlēmība, perfekcionisms, kompulsijas, mēģinājums pilnībā kontrolēt vidi.
- Prasība pēc apliecinājumiem, lai gan, kad apliecinājumi tiek doti, bieži tie tiek noraidīti.
Aktivitātes, kas palīdzēs bērnam vērot:
- Lasot grāmatu, pajautājiet: Kas notiek attēlā?
- Izgrieziet vairākus attēlus no žurnāla, lūdziet bērnam sākt stāstu un lieciet klāt jaunas un jaunas bildes, kuras turpina stāstu.
- Emociju stāsti – veidojiet kopā ar bērnu stāstus, iesaistot dažādas emocijas.
- Pabeidz teikumus, pabeidz stāstus, izdomā laimīgas beigas.
- Veido stāstu, kur katrs pēc kārtas pievieno savu teikumu.
- Veido kopīgus zīmējumus u.c.
- Spēlē ēnu teātri – uz sienas zīmē ēnu kontūras.
