Katram cilvēkam ir nepieciešams privātās un darbadzīves līdzsvars. Jauno darbinieku paaudze nedomā, kā rast līdzsvaru, viņi runā par darba un privātās dzīves integrāciju. Vislielākajā mērā dzīvesilgumu ietekmē tuvinieki un sociālās saites, tāpēc bērns vecāku darbavietā ir apsveicami, pauž Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane, kuras četri bērni ir ne tikai ciemojušies darbavietā, bet arī apmeklējuši kopā ar mammu dažādus korporatīvos pasākumus.
Dace Helmane, pirms kopā ar bērnu apmeklēt pasākumus, ir vērtējusi, kurā vidē varētu ņemt līdzi bērnu, kur labāk ne.
Ja darbā vai pasākumā mamma ierodas kopā ar bērnu, tad apkārtējie var padomāt, ka mamma netiek galā ar savu dzīvi vai ir karjeriste, kura sevi velta darbam, pat bērnu ņemot līdzi uz darbu. Vīrieti ar bērnu sabiedrībā uztver ar lielāku apbrīnu nekā sievieti ar bērnu. Tētis Helmuts Bēķis pauž, ka ir vīrieši, kas “ģimeni izmanto kā karogu, tas paceļ akcijas, tas šodien ir modē, bet es ņemu savu bērnu uz darba pasākumiem.” Bēķa ģimenē aukle ir pēdējā vietā bērna pieskatītāju rindā.
Arī uzņēmējs Enno Ence no pirmās dienas bērnus integrējis darbā: “Mums darbā ir zīmuļi, krāsas un pat apzīmējama siena, tā ir laba metode, lai (bērns) saprastu kā notiek dzīve.”
Vecākiem, ņemot līdzi bērnus, ir jāspēj izvērtēt bērnu intereses, uzvedība, pasākuma atbilstība bērna vecumam un interesēm. Enno Ence uzsver, ka mainās paaudzes un vērtības, tagad ģimenē bērns parādās vēlāk, vecāki ir nobriedušāki. Ir svarīgi bērnam parādīt vecāku darbavietu un tā mācīt komunikāciju.
Darba devējiem jābūt saprotošiem, jo uzņēmums zaudē daudz vairāk, ja vecāki strādā un domā par savu nepieskatīto bērnu, domā par to, ka netiek uz bērna mūzikas skolas koncertu. Lojalitāti un cieņu var nopelnīt ar labu rīcību, arī ar darba devēja labu rīcību. Citā situācijā darbinieks var mānīties.
Svarīgi, lai pārējie bērna klātbūtni neuzskatītu par savu atbildību, veltot rūpes, uzmanību un palīdzību bērnam; par to pirmkārt atbild vecāki.
