Bērni Ilzei Mazkalnei rada lielāko prieku ikdienas darbā:
"Gandarījums ir tiešām ne jau tas, ka tev vienmēr bērni izaug par profesionālu mūziķi, bet tas, ka viņi tomēr iemīl mūziku; arī izvēloties citu profesiju, savā tālākajā ceļā mūzika viņiem tomēr ir tuva.
Ir liels gandarījums, ja bērnam gribas spēlēt un viņam ir arī dotības, un viņam ir darbaspējas, tad arī panākumi neizpaliek. Aizbraucam uz konkursiem, un, ja mēs varam konkurēt ar visiem pārējiem, arī ar ārzemju bērniem starptautiskos konkursos, tas ir tas lielais gandarījums."
Ik dienu pie skolotājas uz nodarbībām ierodas pieci līdz seši bērni. Tās ir individuālas stundas un pamatīgs darbs, bērnos attīstot prasmes, talantu un mīlestību pret klavierspēli. Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas direktora vietniece savulaik bijusi skolotājas audzēkne.
"Viņa bija stingra un tajā pašā laikā cilvēcīga. Četri gadi šajā skolā pie viņas bija milzīga profesionāla izaugsme, un tas deva arī bāzi tālākai nākotnei, tālākai dzīvei, studijām Mūzikas akadēmijā, un tas arī deva stimulu atgriezties šajā skolā kā kolēģei. Es esmu laimīga, ka skolotāja Ilze manā dzīvē ir bijusi un ir ne tikai skolotāja, bet tāda dzīves padomdevēja," sacīja direktora vietniece Irita Merga.
Ilze Mazkalne stāsta – nav vienas pareizās metodes, kā iemācīt bērnam klavierspēli un radīt viņos aizrautību un mīlestību pret šo mūzikas instrumentu. "Katram vajag kaut kādu citu metodiku. Pirmkārt jau skolotājām ir pašam jāzina, ko viņš grib tai skaņdarbā, kā viņš to iztēlojas, arī to skanisko pusi. Un tad kaut kā jāprot parādīt bērnam."
Ilze Mazkalne atzīst – nekad dzīvē nav ienācis prātā, ka viņai nepatīk viņas darbs. Tā ir viņas sirdslieta, un, iespējams, tāpēc arī tik labi padodas izaudzināt jaunos talantus.
