Izmētātas zeķes, nemazgātas krūzītes … Strīdi ģimenē bieži sākas ar sadzīviskiem sīkumiem. Klīniskā psiholoģe Kristīne Balode pauž, ka zeķes un krūzītes ir iegansts, instruments, kā pāris attiecībās nostiprina varas, cieņas, atzīšanas jautājumus, tie ir dziļāki jautājumi, ko pāris mēģina risināt.
Konfliktu risināšana ir nepieciešama, bet komunikācijas veids ir svarīgs.
Ārsts-psihoterapeits Jānis Vītiņš par šādiem konfliktiem saka, ka "pamatos tas ir stāsts par komunikāciju pāra attiecībās, kā arī spēju izteikt vēlmes. Mēs nesakām, ko vēlamies no otra, bet sakām, ko otrs neizdarīja.
Zāģēšana ir mērķtiecīga, mehāniska iedarbība uz partnerību un attiecībām. Tā arī forma, kā sev pievērst uzmanību."
"Ja domājam par partnerattiecību pratību, tad svarīga ir pēctecība, mantotā kultūrtradīcija," uzsvēra Balode.
Sievietes pret zāģēšanu ir tikpat neaizsargātas kā vīrieši, bieži vīrieši vairāk tiek zāģēti, uzskata Vītiņš.
Balode akcentēja, ka katram pārim ir sava labklājības formula, tas nav jautājums par piekāpšanos vai nepiekāpšanos attiecībās. "Tam partnerim, kurš saņem piekrišanu no otra, nav iespējas augt un attīstīties. Mēs augam un attīstāmies caur pieredzi dzīvē.
Partnerība bieži ir nosaukums, bet neatbilstošs saturs, iespējams, tā ir kopdzīve, ne partnerība."
Vītiņš tam piekrīt, papildinot, ka tam, kurš saņem kritiku, ir grūti, bet ir arī cieņa pret sevi, augšana attiecībās, kas jauns, ko uzzina dzīvē kopā ar partneri. Tas ir grūti, bet nav šķērslis, lai respektētu to, ko otrs saka.
Kā pateikt, lai otru neaizvainotu? Vītiņš uzskata, ka aizvainošanas un pazemošanas sajūta ir aizsardzība.
Nevis "tu dari nepareizi", bet gan "tas man rada kāda veida emocijas par sevi un to, ko tu dari". Te nevar būt pieprasījums – "Ko tev ar to jādara." Ir jābūt sarunai, konflikta risināšana nostiprina savienību, jābūt gataviem emocijām, ar kurām sastapsimies ceļā – kaunu, vainas apziņu un citām.
Neviens konflikts nebūs emocionāli patīkams, tas ir kā labprātīga iešana nepatikšanās, lai konstruktīvāk tām izietu cauri, uzskata Balode.
Mēs ne vienmēr paši spējam formulēt to, ko attiecībās vēlamies mainīt, kas mūs neapmierina. Ja esi palicis vienaldzīgs, ja otrs zāģē, jāvēršas pie partnera un jāstāsta savas vajadzības. Mums ir grūti iedomāties, ko partneris domā, sakot, kas viņam nepatīk, to automātiski uztver kā pārmetumu.
Neapmierinātība ir normāls attiecību process, svarīgi, lai caur pārmetumiem nepazaudē to, kas otrā partnerī patīk. Strīdi ir neizbēgami, jāmāk tajos atrasties.
Jāsaprot, ka konflikti par izmētātām zeķēm ir simboli, kas saka, ka kaut kas mums nepatīk, pauda Vītiņš.
Mēdz būt, ka viens partneris otram deleģē rūpes par sevi, tās nav godīgas attiecības. Kā šo izkustināt no sastingušā punkta? Viena no cilvēka emocionālām pamatvajadzībām ir vajadzība pēc rotaļāšanās, tas jādara tā, kā to darījām bērnībā. Mums ir jābūt gataviem zaudēt arī partnerattiecībās.
Balode: "Foršu dzīvi nodzīvo tie pāri, kuri būs iemācījušies celt attiecību tiltus."
