Jauna grāmata bērniem
Nesen iznākusi grāmata bērniem par dzimumu līdztiesību – "Puika, kas spēlējās ar lellēm", grāmatas autors ir Iļja Marija Boļšakovs – filozofs, teologs, mācībspēks, dažādu stāstu, publikāciju, mācību līdzekļu un nu arī bērnu literatūras autors.
"Manam dēlam bija kādi septiņi gadi, meitai bija pieci, un patiesībā visi šie jautājumi aktualizējās kopā ar viņiem. Bija visādi jautājumi, reakcijas.
Ir jau tā lieta, ka vecāki var audzināt bērnus, kā grib, bet bērni nav akli – ir bērnudārzs, ir draugi, radinieki, pēc tam skola," stāstīja Boļšakovs.
Tas viņu iedvesmojis radīt grāmatu. Tās tapšanas process bija vairākus gadus ilgs, un to laikā bija brīži, kad rakstnieks domāja – varbūt tā nemaz nav tik ļoti vajadzīga, ka viss jau ir kārtībā.
"Mēs ar saviem bērniem tikām skaidrībā, un šķita, ka ar viņiem viss ir kārtībā, tad jau laikam arī ar visiem pārējiem viss ir kārtībā. Apkārt mums bija ģimenes, kurās tēvi bija ļoti iesaistīti bērnu audzināšanā, ļoti daudz laika pavadīja ar saviem bērniem. Šķita, ka tagad jau visas ģimenes ir tādas, ka vairāk problēmu nav. Izrādījās, ka patiesībā ir gan, jo grāmatas redaktore man atklāja – mēs dzīvojam dažādos burbuļos," stāstīja Boļšakovs.
Viņš atzina – kamēr ir cilvēki, kuriem šķiet, ka dzimumu līdztiesība mūsu valstī jau ir sasniegta, ir cilvēki, kuriem pat šis termins šķiet nesaprotams.
"Ir vecāki, kas domā, vai drīkst puika vispār spēlēties ar lellēm? Vai viņš tāpēc nebūs gejs? Vai nesapratīs savu dzimumu? Tās ir lietas, kas man ir vispār nesaprotamas, jo man vienmēr viss ir bijis skaidrs – ja puika spēlējas ar lellēm, viņš būs [labs] tētis, vai arī viņš šo lomu spēlē, jo redz, ka viņam ir tāds tētis, kurš dara to pašu," skaidroja Boļšakovs.
Emocijas visiem ir vienas
Sabiedrībā esošie stereotipi ir viens no faktoriem, kas ietekmē to, kā bērns aug, atzina ārste psihoterapeite Valaine, un stereotipi par dzimumu lomu sastopami ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
Tad, kad attīstās emociju regulācija, kad bērns aktīvāk izrāda savas agresīvās jūtas, neapmierinātību, vēlmes, to, kā tās emocijas modelēsies viņa uzvedībā, kaut kādā mērā nosaka arī bioloģija, kas katram dzimumam ir nedaudz atšķirīga, atzina Valaine, taču emocijas pašas par sevi ir vienas un tās pašas.
"Lai kaut kā tiktu ar tām emocijām galā, tie stereotipi mums šķietami nāk talkā. Meitene nedrīkst tā rīkoties, zēns nedrīkst šādi, bet emocijas abiem diviem dzimumiem ir vienādas.
Tas, kā izprast bērnu, kā palīdzēt viņam tikt galā ar šo emociju, tur nav tik lielu dzimumu atšķirību, cik sabiedrības stigma palīdz vienkārši tai emocijai nebūt," norādīja Valaine.
Viņa savā ikdienā ar pacientiem novērojusi sekas tam, kas notiek, ja dzimumu stereotipus izmanto, lai kaut ko aizliegtu, lai kaut ko padarītu neatļautu vai tieši otrādi – attaisnotu. Mēs bieži dzirdam frāzes – "tu esi puika, puikas neraud" vai "tu esi meitene, meitenes netrako".
Sekas tam, ka stereotipi aizliedz bērnam just to, ko viņš jūt, var būt visos trīs līmeņos – fiziskas, sociālas un psihoemocionālas.
"Bērniem var būt psihosomatiski traucējumi un uzvedības traucējumi. Tad bērni var somatizēt – var būt izteiktas vēdersāpes, muguras, galvas sāpes, aizcietējumi, caurejas, dažāda veida veselības problēmas. Tas rodas, jo tas stereotips aizliedz tev just to, ko tu jūti. Tas būtu no fiziskās veselības. No sociālās labsajūtas – ja tev kā meitenei vairāk patīk rāpties pa kokiem un spēlēties ar mašīnām, bet tu nāc no ģimenes, kurā meitenei jāstaigā kleitās un jābūt ļoti paklausīgai, tad tu sabiedrībā nejutīsies ērti. Tev būs grūti sevi izpaust vai būs vajadzība pretoties," skaidroja Valaine.
No psihoemocionālā skatu punkta var rasties emociju regulācijas traucējumi, trauksme, miega grūtības.
"Sekas, ja dzimumu loma un stereotips ir pārāk uzspiests un nav kontaktā ar bērnu, var būt plašas," atzina Valaine.
Dzimumu stereotipi ļauj nesarunāties
Dzimumu līdztiesības jautājums un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšana ir iekļauta gan mūsu pašu valsts plānos un stratēģijās, gan dažādos starptautiskos dokumentos, taču reālā situācija pie mums tomēr vēl ir patālu no vēlamās, atzina sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa,
"Latvijā ir tā īpatnība, ja mēs skatāmies uz bērnu audzināšanu, ka vecākiem nav tādas filozofijas bērnu audzināšanā. Tas ir raksturīgs vispār attiecībām, arī pāru attiecībām, ka cilvēki maz viens ar otru runā.
Dzimumu stereotipi mums ļauj aizvietot šo savstarpējo sarunāšanos, jo tad ir skaidrs, ko otrs cilvēks domā, ko darīs, kā mājās darbi tiks sadalīti," skaidroja Putniņa.
Tāpat arī bērnu audzināšanas jautājumi virzās uz priekšu neizrunāti, viegli iegulstot uz dzimumu stereotipiem balstītos risinājumos.
"Tā nav lieta, ko lielākā daļa cilvēku pārrunā, kā mēs audzināsim bērnus, kā tas tagad būs, kā mēs dzīvosim. Izņemot vienu nelielu daļu, kas apmeklē speciālus kursus pāriem, jaunajiem vecākiem. Ir novērojama atšķirība, ka šie vecāki tad kaut kā spēj runāt un reflektēt," pauda Putniņa.
Putniņa secināja – dzimumu stereotipi Latvijas sabiedrībā ir dzīvi, jo tie palīdz savā starpā nesarunāties un atvieglo ikdienu.
"Tu ieej veikalā un zini, re kur rozā sekcija, šito es arī savai mazmeitiņai nopirkšu. Tā dzimumu līdztiesība Latvijā jau arī ir [īpatnēja]. Mēs visi esam par līdztiesību, bet lielākoties to saprotam kā vienādas tiesības, pēc tam varbūt nedaudz arī iespējas, bet pienākumi – tur ir vismazākais atbalsts, jo pienākumi katram ir atšķirīgi, tos mēs sadalām," vērtēja Putniņa.
