Resursa uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa, skaidrojot bērna uzvedības un rakstura iezīmes, pauž, ka ģenētikai ir nozīme, un otrs – prasmes, tās bērnam jāiemācās no mazotnes, lai būtu patstāvīgs, spētu sadarboties ar vienaudžiem un pieaugušajiem, neradot problēmas sev, vienaudžiem un sabiedrībai.
Bezborodovs skaidro, ka cilvēki ir sarežģīti organizēti, cilvēki ir biopsihosociālas būtnes. Ģenētika nosaka reakcijas normu jeb iespēju loku.
Atšķirība starp vecāku un bērnu temperamentiem var radīt grūtības, bet nevajadzētu radīt būtiskas sekas. Svarīga ir piesaiste – sākot no vecākiem, līdz pedagogiem. Bērna vajadzības ir ne tikai ēšana, drošība, siltums. Bērna vajadzības ir arī būt stimulētam, spēlēties, izpaust sevi, vajadzība pēc emocionālās drošības. Ja šīs vajadzības nav apmierinātas, rodas distress, to bērns var paturēt sevī, tad rodas somatiskās sūdzības – tas var izpausties ar trauksmi, spriedzi, bailēm, fobijām. Otrs – distresu bērns pavērš pret citiem – tā ir uzvedība. Tie ir signāli, uz kuriem pieaugušajiem ir jāreaģē.
"Svarīgi, vai vecāki, skatoties uz bērnu, redz bērnu vai savu priekšstatu par bērnu," uzsvēra Bērziņa.
Bezborodovs skaidro, ka mūsos bioloģiski ir ielikts stiprs mehānisms – ja nav bērnam piesaistes pie pieaugušā, bērns nevar izdzīvot. Tas notiek agrīni – pusotrā līdz divos dzīves gados. Ekstremālos gadījumos, kad bērnam nav primārā aprūpētāja, piemēram, bērns ir institūcijā, ir sarežģītāk. Ir pierādīts, ka tas atstāj ļoti lielas sekas. Dažreiz pieaugušais ir blakus, bet nav pietiekoša resursa bērna audzināšanā, tas var ietekmēt piesaistes veidošanos. Arī pēcdzemdību depresija ir atbalsta problēma: ja mamma nav spējīga reaģēt uz bērna vajadzībām, tas var izraisīt bērna attīstības riskus.
Bērziņa akcentēja, ka "depresijā var iekrist visi, nevajag pārmest sev, ka varēja izdarīt vairāk; nē, izdarīja tik labi, cik tad varēja. Nedrīkst padoties ne attiecībā uz jauniešiem, ne pieaugušajiem, ne senioriem."
Arī pieaugušā vecumā esam spējīgi mainīties, bet – jo lielāks vecums, jo mazāka centrālās nervu sistēmas plasticitāte, jo grūtāk mainīties.
Nav iespējams izaudzināt bērnu bez kļūdām, gandrīz visas kļūdas var labot. Es neesmu sastapis vecākus, kas nemīlētu savu bērnu un negribētu tam dot visu labāko.
Piesaistes attiecībās liela nozīme ir personīgai pieredzei. Vissliktākais, ko bērna labā var izdarīt – ir nerūpēties par sevi. Vecāks ir bērna resurss, tas attiecas uz visu – emocionālām reakcijām, piesaistes reakcijām. Vecākiem ir jāievēro lidmašīnas pamatprincips – jāuzvelk maska sev, tikai tad var palīdzēt bērnam, uzsvēra Bezborodovs.
"Vadot grupas, nākas saskarties ar vecākiem, kuri daudzu gadu gaitā nav par savu bērnu dzirdējuši nevienu labu vārdu. Ir vecāki, kuri nezina un nesaprot, kā veidot attiecības ar bērniem,"
pieredzē dalījās Bērziņa.
Arī pedagogi nezina, kā veidot attiecības. Līga Bērziņa min piemēru – "bieži piedzīvojam, ka pedagogs, kurš nāk iekšā klasē, jau galvā ir sastrīdējies ar šo klasi, bērni ar traumatisku pagātni ātri nolasa situāciju un reaģē uz konfliktu, pirms tas ir sācies."
Bezborodovs: "Mēs esam sociāla suga, bērns nevar izaugt bez mūsu gādības un rūpēm, mēs kā pieaugušie esam atbildīgi par visiem bērniem.
Ja ģimenē resurss nav pietiekams, citi var dzīvē viņu "noķert" un pārtraukt šo apburto loku, dodot bērnam cita veida pieredzi. Tas ir zinātniski pamatots."
"Pieaugušajiem jāsaprot, kādas prasmes bērnam trūkst, lai bērns attīstītu savus talantus un sabiedrība viņu nepazaudētu," pauda Bērziņa.
Jautāts par materiālā nodrošinājuma ietekmi uz bērnu audzināšanu, Bezborodovs skaidroja, ka "problēmu loks var būt līdzīgs pārtikušās un nabadzīgās ģimenēs, viens ir piesaistes loks, otrs – pieaugušajiem bieži nav zināšanu par bērnu attīstību, bieži liek mācīties kaut ko, kas nav atbilstīgs viņa vecumam, šādi zaudējot laiku, lai apgūtu savam vecumam nepieciešamās prasmes. "
Vecāka un bērna attiecības ir asimetriskas, vecākiem ir vara pār bērniem; ja to realizē emocionāli tuvās attiecībās, tad tas palīdz. Ja ir pieņemšana, bet nav kontroles, tas rada trauksmi bērnam, jo tad pasaule paliek ļoti apdraudoša.
Katram bērnam ir individuālas attīstības īpatnības un temps, tas vecākiem jāņem vērā, citādi tas rada distresu bērnam, kas izpaudīsies caur emocijām vai uzvedības grūtībām.
Tāpat Bezborodovs akcentēja vecāku savstarpējo attiecību ietekmi uz bērna attīstību:
"Vecāki nevar noslēpt no bērna savas nesaskaņas; jāpievēršas attiecību sakārtošanai, ja gribam bērnam palīdzēt."
Pusaudžu attīstības posmā ir normāli atdalīties no vecākiem, tas ir izaicinājums uzvedībā.
Pusaudzim, sadarbojoties ar vienaudžiem, ir jāveido sava identitāte, pusaudzim jābūt spurainam. Ja viss bijis labi, pusaudžu vecumu būs viegli iznavigēt.
