UZZIŅAI
Frode Selvags
- Strādā Norvēģijas privāto pirmsskolu tīkla "Dibber" komandā kā maltīšu un pārtikas pakalpojumu vadītājs.
- Šefpavārs, strādājis viesnīcu restorānos, vadot savu uzņēmumu, un arī kā pārtikas konsultants, nodrošinot ēdināšanas pakalpojumus u.tml.
- Tiesājis ēst gatavošanas sacensības visā pasaulē.
- 2016. gadā pievienojos "Dibber" komandai, un kopā ar kolēģiem izstrādājām "Dibber maltītes" ("Dibber meal") konceptu, kura ieviešanu sākuši pirmsskolās Norvēģijā, Latvijā, Vācijā un Zviedrijā.
Līva Staķava: Kā maltīti bērnudārzā padarīt par izzinošu procesu?
Frode Selvags: Ēdienu un tā gatavošanas procesu izmantot kā pedagoģisku platformu – tas ir "Dibber maltītes" koncepts.
Tas nozīmē, ka maltītes gatavošanas un ēšanas laikā bērni pēta, iegūst jaunas zināšanas, kā arī mācās par pilnvērtīgu uzturu, ilgtspējību un to, no kurienes nāk ēdiens. Taču tie nav tikai fakti par to, kas ir uz šķīvja, bet tās ir arī darbības, kas notiek ap ēdienu. Piemēram,
ēdiena gatavošana ietver arī ķīmiskas reakcijas, un tas ir kas interesants, ko iekļaut kā pedagoģisku aktivitāti. Mēs cenšamies izmantot maltīti kā lielisku iespēju bērnu attīstībai.
Bērni "Dibber maltītes" ietvaros arī tiek iesaistīti ēst gatavošanā, piemēram, gatavojot zupu, viņi var nomizot, sagriezt dārzeņus.
Pastāstiet par pirmsskolām Norvēģijā. Kā tās atšķiras no Latvijas pirmsskolām?
Pēdējos 20 gadus Norvēģija ir likusi uzsvaru uz to, lai ikvienam bērnam Norvēģijā būtu iespēja apmeklēt bērnudārzu. Šobrīd apmēram 93% bērnu Norvēģijā iet bērnudārzā.
Tāpat šie gadi ir bijuši milzīgs attīstības posms pirmsskolas izglītībā, jo tagad mēs izmantojam daudz vairāk pedagoģisko aktivitāšu nekā agrāk, taču joprojām liels uzsvars tiek likts uz rotaļāšanos, spēlēm.
Svarīgi ir pieminēt, ka Norvēģijas bērnudārzos ir ļoti horizontāla organizatoriskā struktūra.
Runājot par ēdināšanu, tās organizēšanu, tā Norvēģijas bērnudārzos ir obligāta, bet var būt arī tā, ka bērni paši no rīta atnes līdzi kastītē savas pusdienas, un tad tās tiek liktas galdā pusdienlaikā.
Bet, protams, daudzi bērnudārzi gatavo paši savas pusdienas, un Norvēģijā šī struktūra ir tik horizontāla, ka
mums nav pavāru, kas to dara – tas var būt pedagogs, pedagoga asistents, vadītājs utt.
Latvijā ir sistemātiskāka pieeja tam, kurš ko dara, un jums bērnudārzos ir pavāri, kas gatavo ēdienu.
Norvēģijā ir pieejamas arī ļoti dažādas virtuves. Mūsu virtuves ir ļoti mazas – esmu ļoti izbrīnīts, kā ir iespējams pagatavot visas maltītes šajās mazajās virtuvēs. Tāpat ir bērnudārzi, kas tiecas katru maltīti gatavot ārā, dabā – mežā vai pie jūras.
Kā mācīt bērniem ēst veselīgi?
Mēs ļoti labi zinām, ka pastāv globāla problēma saistībā ar sliktiem ēšanas paradumiem, aptaukošanos. Tas ir viens no lielākajiem draudiem cilvēcei šobrīd. Mēs ēdam līdz nelabumam.
Tāpēc, lai mēģinātu kaut ko darīt, lai no tā izvairītos un pārliecinātos, ka bērni zina, kā izvēlēties veselīgu pārtiku, mums ir jāmāca viņiem, kas ir veselīgs ēdiens. Un tas var būt ļoti daudz kas. Mēs balstām visu, ko darām, Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vadlīnijās. Piemēram, viņi nosaka, kādus taukvielu, proteīnu, ogļhidrātu avotus izvēlēties, un tad mēs, sastādot ēdienkartes, cenšamies veikt pareizās izvēles, lai arī bērni varētu no tām mācīties.
Protams, šajā vecumā ar bērniem nevar ļoti padziļināti runāt par uzturu, taču
viņiem var skaidrot, ka, apēdot ābolu, tas ilgāk saglabāsies organismā kā kaut kas, kas piepilda vēderu, nekā, piemēram, apēdot šokolādes tāfelīti.
Šokolādes tāfelīte organismam uzreiz dos cukuru, tu būsi laimīgs apmēram 15 minūtes, un tad cukura līmenis asinīs sāks samazināties.
Ir svarīgi bērniem mācīt par cukura līmeni asinīs, jo šobrīd mēs saskaramies ar milzīgām cukura līmeņa problēmām. Kad es augu, mums Norvēģijā bija viena diena nedēļā, kad dabūjām ko saldu, piemēram, šokolādi vai kādu gāzētu dzērienu, un tā bija sestdiena. Tagad sestdiena ir katru dienu. Un man šķiet, ka tas ir kaut kas, kas mums ir jāizceļ kopā ar vecākiem un jānodrošina, ka viņi nepieļauj, ka sestdiena kļūst par parastu ikdienas dienu, kā tas ir tagad. Tā vairs nav īpaša diena, un kopējais uzņemtais cukura daudzums nedēļā ir pārāk liels.
Tāpat PVO norāda, ka mazāk jāēd pārstrādāts ēdiens, vairāk jākoncentrējas uz ēdienu, kuram mēs zinām izcelsmi, kurš ir pašu gatavots vai gatavots no nulles. Un, runājot par šo tēmu,
Latvija patiesībā ir ļoti labs piemērs, jo, aplūkojot ēdienkartes jūsu bērnudārzos, esmu priecīgs par to, ka Latvijā pieturas pie tradicionālā gatavošanas veida, neiekļaujot modernos ēdienus, kas ir pārstrādāti.
Reiz Latvijā tiku intervēts par to, kā Latvija varētu mainīt pirmsskolas izglītības iestāžu ēdienkartes, lai tās kļūtu modernākas. Es teicu, ka jums vajadzētu pieturēties pie tā, kas jums jau ir. Protams, var pievienot arī kaut ko mūsdienīgu, tomēr uzskatu, ka pamatā ir jāsaglabā tradicionālais, jo tas patiešām ir veselīgs un ilgtspējīgs ēdiens.
Vai mācība par veselīgu uzturu ir vairāk pirmsskolu vai vecāku pienākums?
Gan, gan, tā ir kombinācija. Man šķiet, ka vecākiem būtu vairāk jāiesaistās ar mums kopā šajā jautājumā.
Bērnudārzu ēdienkartēm ir ļoti stingras vadlīnijas, un tas ir ļoti pozitīvi Latvijā, jo jums tās regulē ar valdības noteikumiem.
Norvēģijā arī ir vadlīnijas, kas jāievēro, taču mums tam nav nekādas kontroles. Tāpēc man liekas, ka šajā ziņā Latvija ir vismaz piecus vai desmit gadus priekšā Norvēģijai.
Jo, ja valstī ir veselīga uztura vadlīnijas, tās vajadzētu ievērot, kā jūs to darāt Latvijā. Jūs esat aktīvi risinājuši jautājumu par sāls daudzumu maltītē, un tas ir fantastiski. Norvēģijas vadlīnijas nosaka, ka vajadzētu lietot mazāk sāls, tiek sniegti ieteikumi, kā izmantot vairāk citrona sulas un vairāk garšaugus, lai piešķirtu ēdieniem garšu, bet tas netiek kontrolēts, tās ir tikai vadlīnijas. Un man šķiet, ka kontroles, kas jums ir Latvijā, ir ļoti laba lieta. Es būtu priecīgs, ja mums Norvēģijā būtu tāpat.
Domāju, ka ikvienam bērnam, beidzot mūsu pirmsskolu, būtu jāzina, ka uz katra produkta iepakojuma var apskatīt tajā esošās sastāvdaļas. Viņiem vajadzētu saprast, ka sastāvdaļa, kas minēta pirmā, produktā ir visvairāk, un sastāvdaļa, kas minēta pēdējā – vismazāk. Ja bērni to saprot, tad gadījumā, ja viņi sastop sastāvdaļu, ko nezina, viņiem būtu jārodas jautājumam, vai šo produktu ēst.
Svarīgi bērniem mācīt būt vairāk ieinteresētiem tajā, no kurienes nāk pārtika, tad viņi būs spējīgi veikt arī ilgtspējīgākas izvēles attiecībā uz to. Veselīgs uzturs un ilgtspēja iet roku rokā, jo tas, kas ir veselīgs, aug mums tuvākajā apkārtnē.
Tāpat, runājot par ilgtspēju, būtiska lieta, ko mēs, "Dibber", nesen ieviesām Latvijā, ir pārtikas atkritumu ziņojums. Bērni ikdienā fiksē, cik daudz pārtikas atkritumi tiek radīti, tādējādi mācoties par vienu no lielākajām ilgtspējas problēmām. Šādā veidā mēs viņiem dodam arī zināšanas, kuras nodot mājiniekiem: "Nē, mēs nevaram šo izmest, mums to vajag apēst." Tāpat viņi gūst prasmes likt uz sava šķīvja tikai tik daudz, cik var apēst.
Kā ar bērnu iesaistīšanu gatavošanas procesā? Cik tas ir svarīgi?
Iesaistīt bērnus ēst gatavošanā ir fantastiska lieta. Tas viņiem attīsta daudz dzīvē noderīgu prasmju – sadarboties ar citiem cilvēkiem, strādāt komandā, atrast savu lomu un uzdevumu, uzņemties atbildību, palīdzēt; viņi iemācās, ka ēdiens nerodas pats no sevis, ka tā pagatavošanā ir jāiegulda enerģija.
Tāpat kopīga maltīšu gatavošana var bērnus, kuri mēdz būt izvēlīgi attiecībā uz ēdienu, iedrošināt pagaršot jaunus ēdienus, jo tad viņi kļūst par to līdzautoriem. Ja bērns piedalās ēst gatavošanā, viņš gribēs arī, lai citi bērni pagaršo viņa sagatavoto, jo viņš ar to leposies. Un šī pašpārliecība, manuprāt, ir tik svarīga.
Gatavojot ēdienu, bērni arī mācās, ka virtuvē ir jāaizpilda daudz dažādas lomas. Tā var būt maltītes gatavošana, servēšana, sakopšana aiz sevis, iespējams, dzejoļa vai dziesmas sacerēšana, trīs faktu izdomāšana par gatavoto ēdienu.
Mēs Norvēģijā, projektējot jaunus bērnudārzus, veidojam pedagoģiskās virtuves, kurās bērns var pakāpties mazliet augstāk un gatavot vienā līmenī ar pavāru vai pedagogu.
Šobrīd daudz tiek runāts par mākslīgā intelekta rīkiem, tie ieņem aizvien lielāku lomu mūsu ikdienā. Vai redzat, kā mākslīgo intelektu varētu izmantot, kopā ar bērniem gatavojot maltītes?
Manuprāt, mākslīgā intelekta iesaiste ēst gatavošanā kopā ar bērniem ir laba doma, taču tad jāpārliecinās, ka fakti, ko mākslīgais intelekts iedod, nav dažādu lielo pārtikas uzņēmumu ietekmēti, ka tie nereklamē neveselīgu ēdienu.
Tāpat mums jāmācās to izmantot pareizi, jo bieži vien, jautājot mākslīgajam intelektam kādu recepti, mēs neizplūstam detaļās par to, kā vēlamies, lai šis konkrētais ēdiens tiktu pagatavots, kādas sastāvdaļas tam jāietver, līdz ar to mākslīgais intelekts var piedāvāt, piemēram, kāda pārtikas uzņēmuma jau gatavas zupas reklāmu. Tāpēc uzskatu, ka precizēt savas vēlmes šajā jautājumā būs ļoti nozīmīgi.
Mākslīgais intelekts savā ziņā ir "Google" nākamā paaudze, un tā ir laba lieta, ko pielietot, kopā ar bērniem gatavojot maltīti. To var izmantot, piemēram, meklējot dažādus faktus par produktiem, gatavoto ēdienu.
