Starp citu, runājot par bērnu uzturu, nesen dzirdēju ļoti labu padomu – proti, ka mūsu kā vecāku atbildība ir parūpēties par to, lai, pirmkārt, bērni ēstu normālu un sabalansētu uzturu ēdienreizēs un, otrkārt,
lai visas tās lietas, kuras nu galīgi nav ieteicamas lielās devās – konfektes, cepumi, arī čipsi – vienkārši neatrastos mājās.
Jo, būsim reāli – lai cik ļoti mēs savus bērnus sargātu, tik un tā agrāk vai vēlāk viņi visus šos produktus iepazīs – vai nu bērnu ballītēs, vai skolā, kad parādīsies pirmā kabatas nauda. Tāpēc – noteikti nevajag bērnus biedēt ar kaut kādiem "sliktajiem" ēdieniem. Bet – ja paši šo visu nepirksim un pats galvenais - mājās ēdīsim normālu ēdienu, tad reizi pa reizei ārpus mājas "norauties" ir oficiāli atļauts. Jo kurš gan no mums ir perfekts? Tāpēc – neizliksimies, ka spējam ilgstoši ievērot perfektus paradumus attiecībā uz uzturu. Par šo realitātē balstīto pieeju ēšanas paradumiem paldies jāsaka uztura trenerim Mārtiņam Bidiņam. Un nu bez sirdsapziņas pārmetumiem varam atgriezties pie stāsta par čipsiem.
Kā jau teicu – šī ekskursija brieda diezgan ilgi, jo pa vidu trāpījās kovid gadi, kuros ierobežojumi ražotnēs bija ļoti strikti un vismaz lielos uzņēmumos ciemiņus neuzņēma. Bet par laimi – pandēmijai norimstot, viss atgriezās normālās sliedēs, un beidzot varējām raidījuma filmēšanas kalendārā ierakstīt – ekskursija "Ādažu čipsu" ražotnē.
Izrādās, čipsu ražošanai tiek izmantotas speciālas kartupeļu šķirnes – tādas, kas ir īpaši bagātas ar cieti un zemu cukura saturu. Turklāt arī kartupeļu glabāšanā jāievēro vesela virkne prasību – tie tiek turēti nemainīgā temperatūrā, zaļā gaismā, un jebkura novirze no normas var radīt kartupeļiem stresu, kā rezultātā čipsi var sanākt brūni, mazliet rūgteni jeb, īsāk sakot – pārdošanai nederīgi. Tāpēc prasības noliktavā ir ļoti stingras, un, lai kā Ralfam ar Martinu no lielās kaudzes gribētos kādu kartupeli izvilkt ārā un paņemt rokās – tas nav atļauts. Taču apskatīt un apbrīnot šo milzīgo noliktavu, kurā vairākos nodalījumos vienlaikus glabājas apmēram 60 tonnas kartupeļu – to mēs varam un darām.
No brīža, kad kartupelis nonāk ražotnē un iekrīt pirmajā vannā, līdz brīdim, kad tas jau kā čipsis paciņā ceļo uz noliktavu, paiet apmēram stunda. Daļa procesu norisinās slēgtos katlos vai līnijās, bet mums par pārsteigumu – lielu daļu no tā visa var labi redzēt un kārtīgi izpētīt.
Mazgāšana, tīrīšana, griešana, susināšana, cepšana, garšas piešķiršana, šķirošana, pakošana – čipsu tapšanas ceļš ir garš un intensīvs.
Un, lai arī pašā ražotnē ikdienā ekskursantus nepieņem, ceha otrajā stāvā ir izveidota īpaši bērniem domāta Uzturklase. Pa tās logiem var labi redzēt visas ražošanas līnijas, un turpat, uzliekot virutālās realitātes brilles, ikviens kopā ar kartupeli var doties virtuālajā 360 grādu tūrē pa visu ražotni – teju kā iejūtoties čipsa lomā.
Un šajā procesā smiekli un jautrība ir garantēti. Jo gan kartupeļi, gan jau gatavie čipsi dažādos etapos ceļo pa tādiem kā amerikāņu kalniņiem – krītot lejā, tad atkal braucot augšā – un, kā jau virtuālajā realitātē, skatītājs tam visam it kā krīt un ceļas līdzi. Tāpēc nevaru pat iedomāties, kas notiek, kad brilles vienlaikus uzliek vesela klase. Jo jau ar Ralfa un Martina spiedzieniem vien pasākums šķita ļoti skaļš. Bet ikdienā tieši skolēnu klases un grupas ir galvenie Uzturklases apmeklētāji. Te izstrādāta īpaša programmiņa ar dažādiem izglītošanas un izklaides elementiem. Bērni iepazīst čipsu griezumus un veidus, min garšas un veido paši savas. Arī Ralfam ar Martinu bija iespēja uzjaukt pašiem savu – unikālo čipsu garšas kombināciju, un šāda aktīva darbošanās bērniem vienmēr ir gājusi pie sirds. Taču "Ādažu" čipsu ekskursiju un radošo darbnīcu vadītāja Dita Blūma-Balinska stāsta, ka pusotru stundu garajā programmā bērni uzzina ne tikai to, kā top čipsi, bet tiek izglītoti par sabalansētu uzturu un iepazīst galvenos našķēšanās priekšnosacījumus.
Programma ir piemērota skolēniem jau no 1. klases, un ciemos tiek gaidītas 15–35 cilvēku lielas grupas. Pieteikties ekskursijai var, zvanot uz 26808069 vai rakstot [email protected].
Kā jūs domājat – kura ir vispopulārākā čipsu garša Latvijā? Izrādās – tomātu, un to izgudrojuši esot tieši bērni. Jo tomātu čipsi pēc garšas atgādina frī kartupeļus ar kečupu, un tieši šādu līdzību meklējumos arī tapuši tomātu garšas čipsi.
Bet pavisam pārdošanā parasti vienlaikus ir vismaz 20 dažādu garšu čipsi, jo, kā jau mūsdienās ierasts – cilvēkiem allaž vajag kaut ko jaunu, un tirgus šim nosacījumam nepārtraukti pielāgojas – katru gadu izgudrojot vismaz divas jaunas garšas un no dažām iepriekšējās sezonas garšām atsakoties.
To, ka pretoties čipsu kārdinājumam mēs spējam retāk, nekā varbūt gribētos, apliecina statistika. Ik nedēļu "’Ādažu čipsu" ražotnē tiek saražotas aptuveni 100 tonnas čipsu. Un kāds taču to visu arī apēd! Tāpēc, iespējams, te vietā būtu vēl viens uztura speciālistu padoms – neatkarīgi no tā, ko mēs ēdam, pats galvenais ir darīt to lēnām, nesteidzīgi – vispirms izbaudot ēdiena smaržu, tad pievēršot uzmanību tā izskatam un aizdomājoties, kāds bijis konkrētā produkta ceļš līdz mūsu galdam, un tikai tad liekot to mutē un izbaudot visas garšas nianses. Tas palīdzēs ātrāk sajust sāta sajūtu un nepārēsties. Un galu galā – ja jau našķējamies, tad tas jādara ar baudu.
