Iebraucot Naukšēnu centrā, pirmā rūķu grupa sagaida pie pagastmājas, tālāk rūķi ir gan pie daudzdzīvokļu un privātmājām, gan arī sakāpuši kokos.
Ideju veidot rūķu novadu rosinājusi Ķoņu pagasta bibliotekāre un kultūras dzīves organizatore Kadrija Mičule. Viņa saka –
Ziemassvētku vecīti šogad gaidīt būs problemātiski, jo pirmkārt jau viņš pats ir riska grupā.
“Šobrīd ir tāds laiks, kad visu pasauli ir pārņēmusi dižvīrusa ķibele, Ziemassvētki nāk, bet Ziemassvētku vecītim sirds sāp, kā tāda čīkstoša priede Rūjas malā. Kas to zina, vai varēs atbraukt, robežām pāri netiek. Kas var palīdzēt? Rūķi! Rūķi ko dara? Rūķi iepriecina, viena lieta. Otra lieta – rūķi dara labus darbus. Un, par novadu runājot, ir tā neskaidrā novada reforma, neviens nezina, kā būs, bet pēc pusgada jau jābūt, bet kāpēc mēs nevaram decembrī Naukšēnos dibināt Rūķu novadu?” par ieceri stāsta Mičule.
Kopā ar Kadriju Mičuli Latvijas Radio dodas skatīt Naukšēnu rūķus. Pirmā pieturvieta centrā pie vairāku dzīvokļu mājas „Ievkalni”, te rūķu ģimene sasēdusi pie neliela koka namiņa.
“Mēs saorganizējāmies, un tika atvesti zari, un tā mums tapa šie rūķi,” ar rūķu tapšanu iepazīstina viena no mājas iedzīvotājām Kristīne Kokarēviča.
“Viens sagādāja, citi taisīja, citi rotāja, tā mēs kopā to visu paveicām, šeit mēs visi iedzīvotāji esam viens par otru, un tā mēs arī kopā turēsimies šajā grūtajā laikā, un tas ir tāds kopā būšanas brīdis, kad mēs arī kopā varam ko labu paveikt,” saka Kokarēviča.
Tikmēr ielas malā kāds vīrs piestājis fotografēt, izrādās šie viņa fotokolekcijā nav vienīgie rūķi.
“Vienkārši darbu es esmu padarījis, eju mājās un skatos pa ceļam un meklēju, man ir prieks par to, ka cilvēki nav pazaudējuši Ziemassvētku prieku, ka viņš tomēr paliek, un tā ir jābūt. Rokas nenolaižam, turamies!” saka vietējais iedzīvotājs.
“Ievkalni” nav vienīgā Naukšēnu centra māja, kur rūķu gatavošana ir bijusi kaimiņu kopdarbs.
“Nu mēs tā kā katrs sadomājām savu darbu, un mums sanāca šādi rūķīši,” ar cita pagalma rūķiem iepazīstināt uzticēts mazajam Tomam. “Man no savas mājas bija šis lācis, un es viņu pārtaisīju tā kā par Ziemassvētku rūķīša palīgu.”
Jautāts, vai viņš tic rūķiem, Toms atbild: “Drusciņ jā, drusciņ nē. Ziemeļpolā tur, es domāju, ir rūķīši, bet tā kā īstie cilvēki, un viņiem ir bārda uzaudzēta pašiem sava, bet Latvijā, man tā šķiet, mammas un tēti sapērk tās dāvanas un noliek zem eglītes,” spriež Toms.
Un nav jau tā, ka rūķu novada veidošanā iesaistījušās tikai jaunieši, ģimenes ar bērniem, bet arī seniori. Savs rūķis ir arī pie „Bērzukalnu” mājām, un to gatavojusi mājas saimniece Dzintra Krivāne.
“Tas ir patīkami, ka tāda ideja ir radusies, un man māja ir tādā pateicīgā vietā, ceļa krustojumā, kur daudzi staigā apkārt, nu tad kaut kas bija jāizdomā, lai citiem būtu prieks, un pašai ar tagad pēc daudziem darba gadiem ir vaļas domāt vairāk par sevi, savam priekam, jo sevišķi tagad ir vairāk jāierauga tas labais, kas jebkuru var iepriecināt,” saka saimniece.
Tālāk Kadrija Mičule aicina izbraukt arī ārpus Naukšēnu centra un, pabraucot gabaliņu pa Nurmu ceļu, pie „Silenieku” mājām
jau no ceļa var ieraudzīt vai veselu rūķu kori, rūķos pārtapušas gan apstādījumu eglītes, gan rūķi sasēduši pie āra kamīna un citviet.
Tos gatavojusi Gunita Ķešāne ar savu dēlu, lai viņam būtu arī ierosme darboties svaigā gaisā.
“Šobrīd ir tā, ka neiet tie jaunieši ārā, un viņš saka, ko es darīšu viens pats ārā. Mammai nav variantu, jāiet līdzi, un tā mēs sākām vienu pēc otra būvēt, un iznāca septiņi rūķīši,” stāsta Gunita.
„Silenieku” rūķi nav tikai ar tradicionālajām sarkanajām cepurēm, jo izrādās – savā ziņā piespiedu kārtā ir nācies meklēt dažādus risinājumus.
“Tā bija tā sestdiena, kad neko nevar nopirkt, un tad mēs sākām meklēt kaut kādas cepures un šalles, jo neko nevarēja nopirkt tai sestdienā un svētdien arī, bet bērns bija jāiepriecina un jāpabeidz darbs līdz galam. Laba ideja, es domāju, ka cilvēkiem ir prieks un visiem apkārtējiem ir prieks,” saka Gunita.
Ideja par rūķu novadu, kā stāsta Kadrija Mičule, šajā laikā, kad nevaram būt kopā, ļauj vismaz tādējādi sajust šo kopības sajūtu.
“Pat ja viens rūķis tagad sēž Jaunklinģeru ceļa galā pie pašas Igaunijas robežas, viens rūķis sēž Vārpās dziļi Ķoņos, tie nav centrā, bet viņi visi zina, ka viņi ir Rūķu novadā, viņi visi tomēr ir kopā un vienā stāstā,'' saka Mičule.
Rūķu novada ideja ir arī nofotografēt savu veikumu un dalīties ar savu sirsnīgāko Ziemassvētku stāstu, jo būs arī dāvanu izloze. Bet trešais uzdevums, kurš citiem var palikt arī neatklāts, ir izdarīt kādu labu darbu, kas var kādu iepriecināt.
