Raidnīca
Podkāsts par podkāstiem - "Raidnīcā" klausies sarunas ar Latvijas raidierakstu veidotājiem. Jauna epizode katru otrdienu Latvijas Radio 1 mājaslapā un visās lielākajās straumēšanas platformās:
Latvijas Radio: Tu esi profesionāls futbolists. Esi spēlējis Latvijas izlasē 35 spēles. Tas ir daudz vai maz?
Žigajevs: Tas ir okei. Daži ir spēlējuši arī simts spēles, bet daudzi labāki un talantīgāki par mani nav tikuši izlasē, – tā arī gadās profesionālajā sportistā, tāpēc esmu priecīgs, ka man bija tā izdevība 35 reizes pārstāvēt mūsu valsti. Tas ir liels, liels, gods, tiešām.
Pastāsti, kā tu, profesionāls sportists, pārgāji pretējā pusē – pie medijiem, kuri līdz šim atspoguļoja tavu darbu?
Manuprāt, tā ir liela problēma, un ne tikai futbolā, bet vispār, kā sportisti uztver medijus. Protams, kritikai jābūt, jābūt godīgam, bet es, kad es spēlēju, medijus neuztvēru kā kaut ko pretēju. Es neatceros, ka būtu atteicis interviju vai ko tamlīdzīgu. Man liekas, ka mums jāstrādā kopā gan sportistiem, gan tiem, kas par to stāsta, kas popularizē, jo tas ir viens un tas pats, tikai dažādās laukuma pusēs.
Skaidrs, ka man ir neliela priekšrocība, jo pats biju spēlētājs.
Ar daudziem, kuri šobrīd spēlē, esmu personīgi pazīstams, un tad ir vieglāk, protams, tikt tur, kur citiem varbūt nav tik viegli. Un viņi man uzticas, jo zina, ka es saprotu, ko drīkst tālāk stāstīt un ko ne. Vismaz man liekas, ka es ne reizi neesmu pievīlis, neesmu kaut ko izmantojis, lai radītu sensāciju. Latvijā, nu, jūs taču arī zināt, tas nav tāds bizness, ka var palaist baumu un uztaisīt sensāciju. Tāpēc, manuprāt, viņi zina, ar ko es nodarbojos, bet joprojām uztver kā savējo.
Pastāsti, kā bijušais futbolists var kļūt par futbola notikumu apskatnieku?
Visiem ļoti patīk profesionālais sports, un daudziem šķiet, ka tas ir forši. Tas ir forši, bet nav viegli, un karjera beidzas ātri. Nu teiksim, dakterim tā var noslēgties 70 gados, ja ir laba veselība. Bet profesionālam sportistam tas ir no 30 līdz 40 gadiem, kad puse dzīves vēl priekšā. Kamēr citi mūsu vienaudži gāja mācīties, tikmēr mēs trenējāmies.
Kā lielākā daļa sportistu nezināju, ko es darīšu, ko es gribu darīt.
Bet ar blogošanu viss sākās ļoti negaidīti. Biju jau, kā saka, futbolista pensijā, un tolaik man patika viens krievu blogeris. Starp citu, nesen viņš uzfilmēja ļoti nopietnu materiālu par Ukrainas futbolistiem. Man ļoti patika, ko viņš dara, viņš arī bija tikko sācis, un es padomāju – pie mums nekā tāda nav! Es skatījos tos raidījumus, sieva saka, lai pamēģinu. Ieliku tviterī ierakstu, vai kādam tas būtu interesanti, bija liela atsaucību. Paņēmu telefonu, selfijstiku un aizbrauc uz stadionu safilmēt. Tā tas aizgāja.
