Influenceris, iedvesmotājs, ietekmētājs

“Moderns reklāmas stabs – tā, balstoties, piemēram, “Oxford” vārdnīcā, varētu vienkāršot vārdu “influenceris”. Tas tāpēc, ka lielākoties oficiālās definīcijas runā par spēju ietekmēt potenciālo preces vai pakalpojuma pircēju, ne citiem aspektiem. Latviskojuma šim vārdam pagaidām nav, Valsts valodas centra darbinieki intervijās iesaka iesaka divus variantus – ietekmētājs vai iedvesmotājs. Ietekmētājs gan esot ar šķietami negatīvu aspektu, tāpēc labāk izvēlēties otru. Savukārt iedvesmotājs, manuprāt, ir ne visai precīzi. Jā, reizēm influenceris var būt viedokļu līderis, iedvesmotājs, taču reizēm viss apstājas pie “reklāmas staba” stadijas,” saka “Re:Baltica” žurnāliste Inese Liepiņa.

Nesen LTV1 pirmizrādi piedzīvoja dokumentāla filma “Influenceri”. Tās galvenie varoņi ir populārie digitālā satura veidotāji Agnija Grigule un Rojs Rodžers, taču lielu filmas daļu aizņem ekspertu viedokļi, kuri dalās zināšanās par digitālo pratību, influenceru fenomenu, nākotnes scenārijiem u.c. Pētnieciskā žurnāliste Inese Liepiņa filmā stāsta par to, cik svarīga ir medijpratība.

Skaistās dzīves

Inese Liepiņa, veicot ''Re:Baltica'' pētījumu par influenceriem, novēroja, ka, lai piesaistītu sekotāju uzmanību, interneta slavenības izmanto galvenokārt divus paņēmienus. Pirmais ir vizuālā pievilcība – skaisti bērni, skaists apģērbs, skaista vide, skaistas krāsas, skaista dzīve, jo influenceri lielākoties pārdod skaistu dzīvi. Otrais – viņi rada piederības sajūtu sev. “Tu dzīvo ar viņiem. Ieej “Instagramā”, redzi, kā viņi dzer rīta kafiju, kā sapošas dienai, kā dodas uz darbu, ko ēd pusdienās, kur izklaidējas, kas ir viņu draugi. Izveidojas tuvības sajūta ar šiem cilvēkiem. Viņi kļūst par taviem virtuālajiem tuviniekiem. Ar laiku jau zini, kas tavus interneta “tuviniekus” sāpina, kas viņiem patīk, kā viņi izklaidējas. Ja tā, piemēram, ir jaunā māmiņa, viņa rāda savu bērnu, sniedz padomus, ielaiž savā ģimenē. Tev ir sajūta, ka viņš vai viņa ir liela daļa tavas ikdienas”.

Inese Liepiņa uzsver, ka sociālajos tīklos jāsargā sevi no salīdzināšanās. Veroties attēlu jūrā, šķiet, ka influenceriem ir veiksmīgāka dzīve, gudrāki bērni un labāka karjera. “Svarīgi nesalīdzināties un saprast, ka tā nav patiesā dzīve. Lai gan rodas ilūzija, ka influenceri ielaiž savās dzīvēs, viņi tomēr izvēlas, ko rādīt un izvēlas filtru, caur kuru sevi rādīt. Jāsaprot, ka neviens neliks iedvesmojošu saturu par to, ka mati neizmazgāti, izlietnē trauku kalni, miskaste neiznesta. Liek skaistos brīžus, tādēļ “Instagram” būtu jāuztver kā iedvesmas foto albums,” padomu sniedz pētnieciskā žurnāliste.

Neiekrist viltus ziņu atvarā

Informācijas apjoms internetā mūsdienās ir neaptverams. Ziņu virsraksti, influenceru padomi, attēli, reklāmas, pētījumi, sensācijas. Kā izsvērt, kam ticēt, kam - ne? Liepiņa atgādina par kampaņu “Iegūglē, pirms cepies”. Pirmais padoms – iegūglēt un paskatīties, vai par šo ziņu vēsta kāds uzticams medijs. Ja par šo neziņo neviens lielais medijs, bet tikai portāli ar jautriem nosaukumiem, tad droši vien tā nav patiesa ziņa. Taču arī viltus ziņu veidotāji kļūst arvien advancētāki, izmanto jaunus paņēmienus, līdzinās uzticamiem ziņu portāliem, kopē portālu vizualitāti, nosaukumus, tāpēc jāpiegriež vērība detaļām.

Vērts pievērst uzmanību arī tam, vai rakstam ir autors, vai portālā ir arī citas ziņas, vai rakstā izmantotas atsauces uz oficiāliem avotiem. Ja ir kāds viedokļu paudējs, vērts pārbaudīt, vai šāds cilvēks vispār eksistē.

"Angliski rakstošajā izklaides medijā pirms kāda laika bija ziņa, ka Siguldas universitātes pētnieki atklājuši, ka džins palīdz uzlabot vielmaiņu, tāpēc to der lietot, ja grib notievēt.

Mums Latvijā, protams, skaidrs, ka Siguldā nav universitātes, bet vai Anglijā dzīvojošajiem tas ir skaidrs? Iegūglējot, visdrīzāk to var atrast. Ja neesi drošs, ka tā nav viltus ziņa, nedalies ar ziņu!” iesaka Liepiņa.

Tāpat jāvērtē arī influenceri – vai cilvēks, kurš runā par kādu tematu, tiešām to pārzina? Vai ir atbilstoša izglītība un zināšanas par konkrēto jomu? Jābūt kritiski domājošam. “Jānodala viedoklis no faktiem. Ja influenceris  reklamē kādu produktu, piedēvējot noteiktas īpašības, tas jau ir fakts, nevis viedoklis. Kad “Re:Baltica” pētīja influencerus, bija dāma, kas pārdeva eksotiska augļa sulu, sakot, ka tas ārstē vēzi. Kad žurnālisti uzdeva jautājumu, kas ir informācijas avoti, dāma atbildēja, ka... pilns internets,” viltus ziņotājus apraksta pētnieciskā žurnāliste.

Influenceru uzraugi

Influenceru uzraudzīšanu, Liepiņasprāt, veic divarpus organizācijas. “Viens ir Valsts ieņēmumu dienests (VID), viņi uzrauga, vai influenceri, kas saņem samaksu par sadarbībām, nomaksā nodokļus. 2018. gadā vēl plašs influenceru loks to nedarīja. VID sāka plašu kampaņu, uzrunāja šos cilvēkus, brīdināja. Kopš tā laika situācija ir mainījusies, šī saimnieciskā darbība kļuvusi sakārtotāka. Tomēr ienāk arvien jauni cilvēki, kuriem arī parādās daudz sekotāju, piedāvā sadarbības. Viņi nereti neaizdomājas, ka arī par šiem ienākumiem jāmaksā nodokļi. No jauna jāizglīto interneta personības – jāskaidro likumi,” atzīst pētnieciskā žurnāliste.

Otrs ir Patērētāju aizsardzības centrs (PTAC), kas atbildīgs par reklāmas likumu, patērētāju maldināšanu. “PTAC vēl trūkst iemaņu, resursu un politiskās gribas, lai kontrolētu influencerus. Viņi, manuprāt, to dara neefektīvi. Paši saka, ka informē un konsultē. Viņiem ir “Instagram” konts, ar kuru viņi seko influenceriem un raksta, ja nav pievienota mirkļabirka par reklāmu un tamlīdzīgi. Taču influenceris, kuram vidēji ir ap 20 tūkstoši sekotāju, nemaz nepamana šīs vēstules. Reiz sarunājos ar populāru influenceri, un viņa teica, ka saņēmusi brīdinājuma vēstuli, bet nav sapratusi, kas tas par kontu un noignorēja. Kad ar “Re:Baltica” vērsāmies pie PTAC ar konkrētām sūdzībām par influenceru meliem – atnesot ekrānšāviņus, aprakstus –   lika mums rakstīt iesniegumus, lai sāktu izmeklēšanu. Kad pētījumu publicējām, sākās skaļa brēka, šie influenceri izdzēsa saturu. PTAC pēc laika atbildēja, ka neko nav konstatējuši, jo influenceri maldīgos ierakstus dzēsuši.

Ir, protams, jauki, ja prakse vispirms ir konsultēt, nevis sodīt, bet nekas nemainīsies, ja valsts iestādes neapmācīs darbiniekus digitālajos jautājumos, noziegumos.

Piemēram, “Instagram” storiji pazūd pēc 24 stundām, tur jābūt gan resursiem, gan prasmēm, lai tos piefiksētu, nevis attaptos pēc nedēļas, ka viss kārtībā,” secina Liepiņa

Kā trešo pētnieciskā žurnāliste min Latvijas Blogeru un influenceru asociāciju, kas, viņasprāt, ir bezjēdzīgs veidojums: “Visdrīzāk tas veidots, lai tās radītāja Maija Armaņeva savā “Instagram” profilā varētu uzrakstīt, ka viņa to izveidojusi. Šobrīd asociācija ir ap 20 biedru, kas ir ļoti mazs skaitlis. Viņu mājaslapā ir arī ētikas kodekss. Tas nosaka, ka satura radītājs ir atbildīgs par to, ka viņš saviem sekotājiem sniedz pārbaudītu un patiesu informāciju. Ja mēs papētām, pirms pāris mēnešiem pati asociācijas vadītāja dalījās ar viltus ziņām par Covid-19 pandēmiju. Kas to izvērtēs? Viņa pati? Manuprāt, tas ir butaforisks veidojums, kuras vadītāja tiek aicināta uz pasākumiem, sarunām, bet tas ir bezjēdzīgs”. 

Reklāmas atpazīšana

Pie influenceru ierakstiem jāmeklē mirkļbirkas: reklāma, sadarbība, vēstnesis u.c. PTAC esot izdevies šo praksi vismaz daļēji ieviest. Tur esot nopelns arī raidījumam “Aizliegtais paņēmiens”, kuri aktualizēja influenceru komercdarbības atpazīšanu. “Bieži vien influenceri ieliek skaistu bildi, tad garu, garu aprakstu, kura apakšā ir ļoti, ļoti daudz mirkļabirku, no kurām viena ir #reklāma. Ķeksīša pēc, jēga no tā maza. Daži influenceri godprātīgi norāda, citi – ne. “Youtube” un “Instagram” piedāvā iespēju uzreiz pie bildes vai videomateriāla automātiski norādīt, ka tā ir apmaksāta sadarbība. Ja otra puse, uzņēmējs, apstiprina, ka šāda sadarbība ir, tas uzreiz parādās. Šo iespēju Latvijas influenceri  izmanto reti,” stāsta Liepiņa.

Kaitējums veselībai

Ja influenceris reklamē skropstu tušu un sola garākas skropstas, būs bēdīgi, ja tas nenotiks, bet tas nav pārāk liels kaitējums. Savukārt, ja reklamē produktus, kuriem piedēvē ārstnieciskas īpašības, tas var kļūt bīstami. “Piemēram, cilvēki, kuri ir smagi slimi, cīnās jau gadiem, ir neaizsargātā stāvoklī – gatavi darīt visu, lai pagarinātu savu dzīvi, uzlabotu dzīves kvalitāti, justos kaut nedaudz labāk. Viņi gatavi tērēt naudu, pieķerties jebkuram salmiņam, kas varētu palīdzēt. Problēmas sākas, ja cilvēki sāk izvēlēties influenceru metodes kā pamata ārstēšanu, atsakoties no profesionāļu palīdzības.

Tai brīdī meitene, kura pārdod suliņu, solot, ka tā iznīcinās metastāzes, nodara lielu ļaunumu,” brīdina pētnieciskā žurnāliste.

Inese Liepiņa uzsver, ka ļoti svarīgi runāt par influenceru atbildību un medijpratību: “”Re:Baltica” pētījumos saņēmām milzu samazgu spaini pēc influenceru pētījuma publicēšanas un diskusijas uzsākšanas. Bijām ienākuši influenceru rozā pasaulē un izjaukušas idillisko dzīvi ar saviem faktiem. Būtu svarīga influenceru pašregulācija, līdzīgi, kā tas ir ar mediju pašregulāciju. Ideāli, ja to darītu Latvijas Blogeru un influenceru asociācija, kas norādītu uz nepareizām un bīstamām tendencēm, publicējot piemērus, kā nevajag darīt, taču no šīs asociācijas to prasīt ir utopiski. Tad nu atliek vien iestādēm pievērst lielāku uzmanību notiekošajam.”

Viedokļu līderi no “reklāmas stabiem”, viņasprāt, atšķiras ar to, ka viņiem ir vērtības, par kurām iestājas. “Man personīgi simpātiska šķiet, piemēram, aktrise Džamīla Džamila. Viņa ir aktīviste un iestājas par dažādiem jautājumiem, tostarp tādiem, kas skar ēšanas traucējumus. Džamīla regulāri publicē skrīnšotus no citiem influenceriem, kuri publicē informāciju par detoksiem, diētām, uzsverot, ka tas nav labi un pat ir bīstami. Viņa panākusi, ka “Instagram” mainījis savu politiku – jaunās “Instagram” vadlīnijas paredz, ka reklāmas, kurās attēlotas detoksa kūres, notievēšanas produkti, nav redzamas lietotājem, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu. Tas ir reāls viedokļu līderis, kas savu sociālo tīklu izmanto labiem darbiem,” pozitīvo pusi uzsver Liepiņa.