Dokumentālās filmas

«Izgaismot Latviju». Dokumentāla filma

Dokumentālās filmas

Piešķirts par varonību. Pirmais valsts apbalvojums. LTV dokumentālā filma

Influenceri. Dokumentāla filma

Vai mēs prastu uztaisīt tosteri no nulles? Saruna ar jauno mediju mākslinieku Raiti Šmitu

Raitis Šmits ir mākslinieks, kurš jau divdesmit gadus aktīvi darbojas laikmetīgās mediju mākslas laukā. Viņš 90. gados kopā ar domubiedriem sāka radīt saturu globālajā tīmeklī, izveidojot, piemēram, pirmo interneta radio Latvijā. Kopā ar mākslinieci Rasu Šmiti viņš rada mākslinieciskus eksperimentus, veidojot digitālu saturu un piesaistot citus māksliniekus, zinātniekus un tehnoloģiju entuziastus. Raitis Šmits šobrīd ir docents Latvija Mākslas akadēmijā, kā arī populārā jauno mediju kultūras un mākslas centra “RIXC” radošais direktors.

Nesen LTV1 pirmizrādi piedzīvoja dokumentāla filma “Influenceri”. Tās galvenie varoņi ir populārie digitālā satura veidotāji Agnija Grigule un Rojs Rodžers, taču lielu filmas daļu aizņem ekspertu viedokļi, kuri dalās zināšanās par digitālo pratību, influenceru fenomenu, nākotnes scenārijiem u.c. Jauno mediju mākslinieks Raitis Šmits filmā stāsta nākotnes scenārijiem un satura veidošanu internetā.

90. gadu tīmeklis

Intervijas ar filmas ekspertiem

“Ja runā par interneta attīstību, es vienmēr tomēr lietoju apzīmējumu “globālais tīmeklis”, jo internets sākās jau 60. gados, bet globālais tīmeklis, kādu mēs zinām tagad – ar pārlūkprogrammām – radās vēlāk, 90. gadu pašā sākumā,” precizē
mākslinieks.

Šmitam jaunās tehnoloģijas ieinteresējas uzreiz pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas. Tas sakrita ar brīdi, kad sākās tehnoloģiskais bums. Vienlaikus sabruka Padomju Savienība un krita dzelzs priekškars. “Cilvēki sāka braukāt apkārt. Ienāca tehnoloģija, kas ļāva bez maksas sazināties ar cilvēkiem visā pasaulē. Līdz tam bija dārgas tālsarunas. Mēs ar Rasu Šmiti tolaik globālajā tīmeklī saredzējām potenciālu jaunradei un mākslas avangardam,” atceras mākslinieks.

Abi nodibināja nelielu mākslas centru un pieaicināja domubiedrus, piemēram, Alisi Tīfentāli, kurai tolaik televīzija bija raidījums “Alise rāda”, kas stāstīja par inovatīviem mākslas un tehnoloģiju jaunumiem. Caur tīklu mākslinieki iepazinās ar Jāni Garanču, kurš studēja Stokholmā un jau mācēja programmēt. “Kāds bija izstāstījis par Jāni, un tad nu mēs iepazināmies ar viņu caur e-pastiem un nostrādājām pusgadu kopā tiešsaistē. Tajā laikā tas bija neierasti. Iepazināmies ar cilvēkiem no ārzemēm, kuriem arī interesēja digitālā māksla un avangards. Tolaik izmantojām Alises pasniedzējas e-pasta adresi, lai varētu sarakstīties. Mēs uzrakstījām datorā e-pastu, saglabājām disketē, aiznesām Alisei, viņa nodeva pasniedzējai, kura iekopēja e-pastā, nosūtīja. Apmēram nedēļa pagāja, kamēr aizgāja e-pasts. Sapratām, ka mums vajag savu infrastruktūru,” stāsta Šmits. Mākslinieki nopirka modēma pieslēgumu un paši izveidoja serveri.

Interneta radio – retums

“Mēs bijām satura radītāji, glabātāji un izplatītāji vienlaikus. Attiecāmies radikāli pret pārējiem medijiem. Tolaik daudzi apšaubīja mākslu tīmeklī,” stāsta Šmits.

Starptautisko atzinību Šmiti ieguva 90. gados, būdami interneta radio mākslas un jaunās digitālās kultūras avangardā. Viņu agrīnais darbs “Xchange interneta radio globālais tīkls” 1998. gadā saņēma prestižo “ars Electronica” balvu.

“Ļoti ātri nodibinājām interneta radio, jo daudzi draugi bija mūziķi un dīdžeji. Mums bija regulāras tiešraides internetā. Cilvēki jautāja, kurš to klausās, jo 1996. gadā bija viena tehnoloģija, kas raidīja internetā, “Youtube” vēl nebija. Pieeja visiem bija caur modēma internetu. Smējāmies, ka mūsu mazajā radio telpiņā bija vairāk cilvēku nekā klausītāju tiešraidē,” atceras mākslinieks.

Mitrēvics, Gabrāns, Liepa internetā

“Latvijā daudzi mākslinieki gājuši cauri mūsu savulaik dibinātajai elektroniskajai laboratorijai “e-lab”: brāļi Vītiņi, Voldemārs Johansons, Katrīna Neiburga, Jānis Garančs, Paulis Liepa, Gints Gabrāns, Reinis Pētersons, Miks Mitrēvics. “Viņi visi šobrīd ir plaši atzīti mākslinieki. Latvijā nav neviena tipiska net-artista, kurš pastāvīgi savus darbus veidotu un publicēti internetā. Viens vai vairāki projekti, jā, bet tad pievēršas citiem medijiem. Drīzumā veidosim Latvijas interneta mākslas antoloģiju. Secinām, ka sākumposmā, 90. gados bija aktīvākais periods,” secina Šmits.

Interneta gigantu infrastruktūra

Šmits rēķina, ka pirmā paaudze, kas piedzīvoja globālo tīmekli, pati varēja daudz ko izdarīt un uzprogrammēt tādēļ, ka pamatos izprata interneta infrastruktūru un kontrolēja savas darbības. “Ap 2000. gadiem sākās web 2.0 un pirmās sociālo tīklu platformas, kurām apakšā bija lielākas infrastruktūras. Piemēram, 2005. gadā sākās “Youtube”, kurš kļuva par lielu uzņēmumu ar investīcijām, miljoniem, programmētājiem, savu infrastruktūru. Gigants, kur katrs dara savu lietu, bet neviens nespēj izprast individuāli, kā tas darbojas. Tāpat kā “Facebook”, “Instagram” arī nav iespējams izprast, tā ir megasarežģīta infrastruktūra,” atzīst mākslinieks.

Tas Šmitam atgādinot mākslinieka Toma Tveitsa tostera projektu (Thomas Thwaites - The Toaster Project). “Viņa ideja bija uztaisīt tosteri no nulles, ieskaitot visas izejvielas. Izrādījās, ka tāda vienkārša lieta kā tosteris ir ārkārtīgi sarežģīta. It sevišķi, ja jāiegūst dzelzs rūda, kapara rūda, niķelis un visas pamatsastāvdaļas.

Viņam pagāja pusgads un sanāca ieguldīt ap 1000 mārciņu. Tas tosteris beigās pēc katastrofas izskatījās, pavisam neizdevies.

Jo vairāk gribam izprast tehnoloģiju, jo dziļākā pagātnē jāiet. Tas ir sarežģīti un grūti. To būtību – cik sarežģīti bija nosūtīt e-pastu no viena datora uz otru 1967. gadā, jo bija jāraksta pilnā adrese – nevar izprast, un iespējams, ka to vairs nevajag izprast,” aizdomājas mākslinieks.

Par šodienu un drošību runājot, Šmits min standarta jautājumus – cik tu sevi gribi publiskot? Cik gatavs tu esi saņemt publikas reakciju? Cik gatavs esi iedziļināties sociālo mediju politikā? Kur nokļūs tavas fotogrāfijas un dati?

Jaunā paaudze ar datoriem plaukstās

Cilvēki iet līdzi laikam, un strauji mainās gan viņu dzīves, gan paradumi. Globālajam tīmeklim ir knapi 30 gadu, taču tas piedzīvojis milzīgu evolucionāru lēcienu. Par tīmekļa jēgu un funkcionaltāti mūsu dzīvēs spriež gan filozofi, gan praktiķi: “Es pazīstu vairākus cilvēkus, kuri Rietumeiropā nodibināja vēstkopu humanitārajā jomā “Nettime”. Tā bija vieta kritiskam diskursam, lai runātu par to, kā varētu attīstīties internets, kādas būtu pozitīvās, negatīvās iezīmes.

Internets vēl nebija kārtīgi piezemējies, bet mediju telpā valdīja noliedzoša un kritiska attieksme. Es domāju, ka tas daļēji bija saistīts ar konkurenci.

Tad nāca nākamais vilnis ar sociālajām platformām. Pirmā paaudze bija kritiska par tām, īpaši tie, kuri izprata sistēmu, mehāniku, kas apakšā. Diskutēja, kā tas varētu ietekmēt cilvēku prātus, uzrunāt, likt cilvēkiem domāt, kā vēlies. Iluzora ir sajūta, ka mēs paši izvēlamies, ko skatāmies. Mēs saņemam individualizētas izvēles mūsu katra datorā, telefonā,” atzīst mākslinieks.

Šmits uzskata, ka pūļa efekts ir fenomens, ko nevar noliegt vai ignorēt. Cilvēki pieslienas vairākuma viedoklim, jo tā ir vieglāk dzīvot. “Jaunā paaudze jau piedzimst ar digitālo vidi, tā ir dabiska vide. Viņi orientējas šajā telpā un pieseko saviem varoņiem tīmeklī,” stāsta mākslinieks.

Viņaprāt, šodien influenceri ir individuāli cilvēki, kuri izcīnījuši atpazīstamību un ir viena cilvēka uzņēmums – strādā, publicējas, cilvēki viņiem seko, skatās, ko viņi dara. Tas ir jauns formāts digitālo rīku dēļ, bet darbība nav jauna, jo sabiedrībā pazīstami cilvēki – sportisti, aktieri, popdziedātāji – ik pa laikam slēguši lielos reklāmas līgumus un reklamējuši dažādus zīmolus.

Digitālā nākotne

“Neesmu futurologs, pēc 30 gadiem būs smieklīgi, ko par internetu saku šodien. Strādājot ar studentiem Rīgā un Liepājā, redzu, ka viņi arvien biežāk rada darbus par identitāti internetā. Tas saistīts ar jauno bumu, iespēju viltot attēlu un balsi. Man patika doma par autortiesībām uz savu identitāti. Man šķiet interesanta šī doma,” uzsver Šmits.

Ideja, ka katra nākamā tehnoloģija mums atnesīs labāku dzīvi, labāku demokrātiju un labākas tiesības, ir spekulatīvs uzskats, ko ģenerē dažādu iemeslu dēļ. “Es strādāju mākslā, kurā svarīga ir vīzija, vizionārisms, kas parasti nav tik kritisks, taču pastāv arī kritiskais diskurss. Manuprāt, to svarīgi izbalansēt, lai kritiski, bet ar pašironiju paskatītos uz dažādām izpausmēm. Mēs nevaram paredzēt, kas ar šiem datiem notiks. Viens ir komerciālais aspekts, otrs ir dažādi politiskie režīmi. Kā zinām, politiskie režīmi mainās; kas tagad ir atļauts un pieņemams, varbūt pēc laika būs nepieņemams. Šie aspekti ir neskaidri, un nevar īsti zināt, kā būs,” uzsver mākslinieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt